Rám-szakadék

Lielākā daļa Ungārijas ir bezmaz plakanāka par Latviju. Ja vien nebūtu maza Tatru daļiņa ziemeļos, kalnu te nebūtu vispār. Par laimi, Budapešta ir ziemeļos un pusstundas vilciena brauciena attālumā ir pietiekoši daudz kilometru augstu pauguru. Šeit ir arī divi vienīgie Donavas līkumi kalnu ielokā Ungārijas teritorijā un samērā daudzi militāri pasākumi notikuši tieši šeit, celtas pilis, kronēti karaļi utjp.

Pētot internetu, izrādījās, ka turpat arī atrodas viena no iemīļotākajām ungāru pastaigu vietām - Rám-szakadék (tulkojumā laikam Rám grava). Tā kā visur teikts, ka šis pasākums ir ļoti apmeklētāju iecienīts, tad sestdien pieceļos drausmīgi agri. Laiks ir izcili labs, tikai ar autobusu braucot kalnā, gājiena sākumpunktā, tas kļūst pretīgs - bieza migla un briesmīgi auksts.

Protams, skatu vieta, no kuras var redzēt 10 km attālo Donavu un apkārtējos kalnus ir bezcerīga - var novērot tikai miglas putru uz visām pusēm.

Migla visapkārt

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tā nu eju uz gravu lejā, pa ceļam palīdzot kādam vecākam pārim noorientēties, man nav saprotams, kā jau deviņos no rīta, kad visi normāli cilvēki vēl guļ, var paspēt tik pamatīgi apmaldīties - viņi domā, ka ir citā vietā aptuveni 10 km uz dienvidiem. Tāpat izskatās, ka viņi man īsti netic - paldies, paldies, bet mēs pajautāsim citiem. Kad pūcei aste ziedēs, tad sagaidīsiet citus, bet nu tā jau nav mana darīšana patiesībā.

No pirmā acu uzmetiena slavenā grava ir vilšanās, tādas gravas Latvijā netrūkst - Lorupes grava dalīta aptuveni ar divi. Vēlāk gan izrādās, ka kaut kas interesants jau ir, bet pasākumu sabojā gar malu iedzītās tērauda margas un kāpnes.

Gravā pa vidu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Interesanti paliek vienīgi, kad grava kļūst šaura un iespējams iestigt dubļos. Nu neko jau pārāk sliktu nevar teikt, grava ir nedaudz interesanta ar dažiem nesliktiem ūdenskritumiņiem. Jau nodomāju, ka te trūka tikai cilvēku bars un tur jau viņš nāk. Ejot ārā no gravas, satieku vismaz 150 - 200 cilvēkus un strīpām brauc vēl. Skolēni veselām klasēm, pensionāri, ģimenes ar sunīšiem.

Tagad vēl daži km līdz Donavai. Kā jau rudenī, krastmalā viss slēgts un vientulīgs, visa pieticīgā izklaides industrija gaida nākamo vasaru.

Donavas krasts

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Smukās lapas un beigtie gliemeži

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Vēl kādus km paeju gar Donavas krastu, atrodu daudzus gliemežvākus, dažādus izskalotus mēslus un mumificētu suni (ar skatīšanos uzmanīgi). Tad vēl tikai samērā interesantā miestiņa Szentendre apmeklējums - pat liekas, ka šī ir viena no simpātiskākajām Ungārijas pilsētiņām, turklāt sasniedzama ar piepilsētas vilcienu. Tagad tikai jāapēd drausmīgi taukains un nacionāls kartupeļu rausis un var braukt mājās. Žēl, ka tik agri paliek tumšs.

Skats uz to pašu apkārtni augšas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Prāmītis turpat

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ungāru kartupeļu un miltu plācenis - langošs

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Lidmašīnu meklēšana kalnos un džungļos

The Washington Post nesen publicēts samērā interesants raksts (vienu reizi var lasīt par brīvu, pēc tam prasīs reģistrāciju, bet tā bezmaksas) par Otrā pasaules karā Āzijā pazudušo lidmašīnu meklēšanu.

Kā izrādās, veicot pārlidojumus pāri Himalajiem, Indijas, Birmas (tagad Mjanma, bet man labāk vecais nosaukums patīk) un Ķīnas teritorijā, kalnos un džungļos nokrita vairāk nekā simts lidmašīnas - kopā aptuveni 1300 cilvēki gāja bojā. Turklāt ASV valdība līdz šim nav pat mēģinājusi neko īpaši meklēt - lidmašīnas tajā laikā krita pārāk bieži, pārsvarā laika apstākļu dēļ, jo apledoja, lidojot pāri augstajiem kalniem. Tā nu rakstā stāstīts par amerikāni Kleitonu Kūlu (Clayton Kuhles), kurš par personīgajiem līdzekļiem Indijā meklē lidmašīnu vrakus, savāc dažas piemiņas lietas, kuras nosūta bojāgājušo tuviniekiem, sīki apraksta vraku atrašanās vietas un visu publicē savā mājas lapā MIA Recoveries. Kopā jau viņš "atklājis" 15 vrakus.

Cik maksā Everests?

Droši vien, nevienam nav noslēpums, ka ne tikai Kalvītis un Ulmanis, bet arī lielākais vairums Everestā un citos kalnos kāpēju paši saviem spēkiem, bez gidu palīdzības, netiktu nekur un ja arī tiktu, tad turpat augšā vien paliktu.

Pietiekoši bieži interesants ir ne tikai pats kāpiens, bet arī jautājums par to cik katrs ir izdevis par šo pasākumu - Kalvīša gadījumā nav grūti izsecināt, ka viņš par sevis uzmanīšanu šķīrās no dažiem simtiem latu (es te neieskaitu naktsmītnes, ceļu un citus izdevumus), tomēr man ienāca prātā noskaidrot cik par uzkāpšanu Everestā samaksā kāds no tiem simtiem, kuri gidu pakalpojumus izmanto katru gadu un cik ļoti šī summa atšķiras dažādiem kantoriem.

Vispirms jau, par gidiem slikti izteikties būtu grēks, jo tas ir tikpat cienījams amats kā citi un arī gidu klienti nebūtu jāapceļ; vietā ir atcerēties, ka ievērojamākais somu kāpējs Veika Gustavsons (Veikka Gustaffson) un Eda Viestura kāpšanas partneris, kurš pašlaik iekarojis 13 no 14 pasaules augstākajām virsotnēm, pirmo reizi Everestā uzkāpa, maksājot Robam Holam par gida pakalpojumiem. Līdzīgi ar daudziem citiem slaveniem un ne tik slaveniem kāpējiem.

Pēc nelielas rakāšanās internetā, lieliskajā Adventure Blog atradu visu jau gatavu, lieliskā kāpēja un fotogrāfa Alana Arneta (Alan Arnette) sagatavotu un apkopotu labi pārskatāmā tabulā.

Tā nu var lasīt, ka Everests var izmaksāt pat 27 tūkstošus dolāru, bet pazīstamāku gidu gadījumā, pat vairāk nekā 70 tūkstošus. Starpība nav tik vienkārši izprātojama, jo personīgais ekipējums, ceļš un apdrošināšana cenā netiek iekļauts ne vieniem, ne otriem. Parasti šo starpību mēģina skaidrot ar lielāku skaitu pazīstamu un uzticamu Rietumu gidu klātbūtni, nedaudz labāku grupas ekipējumu, firmas reputāciju un zināmu garantiju par iespēju atgriezties dzīvam. Bet te atkal, Himex ar visai parupjo un daudzu kāpēju ne visai ieredzēto Raselu Braisu (Russel Brice), kurš redzēts Discovery seriālā Everest: Beyond the Limit, visus ved strīpām augšā par "nieka" 33 tūkstošiem un viņa ekspedīcijās neviens letāls iznākums nav gadījies. Šeit vēl atceros pirms gada Outside lasīto un visai interesanto aprakstu par Everesta bāzes nometni, kur kādu miljonāru - kalnā kāpēju apkalpoja aptuveni 12 gidi un šerpas.

Citos kalnos cenas ir manāmi mazākas un aptuveni vienādas visiem, par aptuveni 10 - 12 tūkstošiem var uzkāpt arī citā astoņtūkstošniekā (Čo Oiju, Šišapagma vai Broad Peak) un 3 - 8 tūkstošus maksā pārējo kontinentu augstākās virsotnes. 30 tūkstošus maksā Vinsons, bet tas tikai tāpēc, ka ar loģistiku Antarktīdā ir lielas problēmas.

Būtu nenopietni uzreiz secināt, ka kāpjot Everestā, vispirms jau maksā par vārdu. Everests teorētiski nav vieglākais no kalniem, īpaši jau sava augstuma dēļ (8 km augstumā arī dažiem desmitiem metru ir liels svars), pat neraugoties uz "ziloņu taku" esamību. Visai grūti ir salīdzināt cenas objektīvi - lielākajā daļā citu astoņtūkstošnieku būs visai grūti sarunāt kādu gidu, jo iespēja neatgriezties ir pārāk liela. Katrā ziņā, pēc šīgada traģēdijas K2, nav atrodams neviens komerciālais kāpšanas piedāvājums šajā kalnā.

Jāatzīmē būtu, ka iepriekš minētajā lapā apkopotas angliski runājošo gidu cenas. Krievu firmu cenas ir nedaudz lētākas, tomēr šīm cenām ir tendence izlīdzināties. Galu galā, kāpēc prasīt mazāk, ja var paprasīt tikpat cik konkurenti?

Attiecībā uz Latviju, informācija ir paskopa. Nav jau tā, ka gidu nebūtu, tomēr lielākā daļa šādu informāciju savās mājas lapās nepublisko - jāraksta uz e-pastu un tad visu uzzinās. Vien jānovēro, ka arī Latvijas cenām ir tendence palielināties un tās droši vien pietiekoši drīz sasniegs pasaules līmeni; protams, astoņtūkstošniekos gan neviens Latvijas gids neved.

Kalnu fotogrāfijas

Klāt gada beigas un visi, kam nav slinkums rīko dažāda veida fotogrāfiju konkursus un apkopojumus. Oktobrī braukājot pa internetu, divi bilžu apkopojumi īpaši iespiedās atmiņā:

1. Jana Parnela (Ian Parnell) raksts ar dažām labāk augstkalnu fotogrāfijām. Daudz vairāk pieejamas viņa blogā.

2. National Geographic Adventure neliela ikmēneša izlases bilžu galerija - Sights Unseen

Un tad, protams, austriešu fotogrāfa Hermana Erbera bildīte par ledus kāpšanu. Skudriņas skrien pār kauliem iedomājoties šādu situāciju, kad drausmīgi dārdēdams nogāztos blakus esošs ledus kritums. Pietiekoši neomolīga sajūta bija jau pagājušogad Šamonī, kad nokrita pārsimt metrus tālāk esošs kritums, bet ja šitāds blakus...man aizdomas, ka tur pilnas bikses arī diezgan reālas ir.

Tāpat arī citas viņa bildes ir trakoti iespaidīgas, samērā daudz laika var pavadīt tās šķirstot un žēli nodomājot, ka šogad gan laikam nekur aizbraukt nesanāks.

Maikla Palina ceļojumi

Pirmo reizi par Maiklu Palinu uzzināju, skatoties Montija Paitona lidojošo cirku neaprakstāmi drausmīgā kvalitātē pa Pizza TV (ja nemaldos, tad LNT priekšvēstnesi). Lumberjack Song un citi Paitonu darinājumi mani uzrunāja tik ļoti, ka vēlāk par dārgu naudu pat iegādājos oriģinālos DVD. Tas gan jau offtopiks.

Tomēr līdz pat pagājušajam gadam nezināju, ka nu jau solīdu vecumu sasniegušais Maikls aizraujas ar ceļošanu BBC ietvaros par saviem braucieniem uzņemot dokumentālās filmas un izdodot grāmatas. Nejauši sanāca vairākas no tām izlasīt un patiesībā tās ir ļoti kvalitatīvas un interesantas. Vispirms jau labi tas, ka grāmatas nav filmu tieši pārstāsti un tajos izmantotās fotogrāfijas nav filmas kadri. Viss teksts rakstīts tieši grāmatai, vietām pat pietiekoši ievērojami atšķiras no filmu scenārija un fotogrāfijas uzņēmis fotogrāfs Bazils Pao tieši grāmatas vajadzībām.

Palins Jāņos Latvijā

Hemingway Adventure - Hemingveja dzīves un ceļojumu vietu apciemošana. Čikāga, Parīze, Spānija, Āfrika, Key West, Kuba un ASV Rietumi. Visas šīs vietas tiek apciemotas aptuveni tādā secībā kā Hemingvejs tajās uzturējās un tā kā Palins pats ir Hemingveja cienītājs, tad stāsts izdevies ļoti labs, turklāt ir interesants arī tādiem Hemingveja necienītājiem kā man.

Himalaya - par ceļojumiem Himalajos 2004. gadā. Tajā tiek aprakstītas 6 Himalaju valstis - Pakistāna, Indija, Nepāla, Ķīna (un Tibeta), Butāna un Bangladeša. Samērā daudzpusīga, jo braukāts tiek gan pa laukiem, gan pilsētām, turklāt autors arī veicis vairākus pārgājienus vairāk nekā 5 km augstumā, kas ir visai cienījams sasniegums viņa 60 gados.

New Europe - 2006. un 2007. gadā veikts brauciens pa jaunajām ES dalībvalstīm un iebraucienu Balkānos, kopumā 21 valsts. Kaut arī tādēļ valstu apraksti nav īpaši gari, tie visi ir sanākuši ļoti saistoši un interesanti. Par Latviju gan tur ir visai maz, bet pietiekami.

Ir arī vēl 2 grāmatas, kuras neesmu paspējis izlasīt - Full Circle (par braucienu apkārt pasaulei), Pole to Pole un Sahara.

Papildus, viens no lielākajiem labumiem ir tāds, ka pilni grāmatu teksti pieejami internetā par brīvu lapā Palinstravels. Lasīšana internetā gan nav samērā ērta un lejupielāde pdf vai jebkurā citā formā nav iespējama, bet dažas nodaļas ieskatam var visai ērti pieveikt.

Ugārijas Gaiziņš jeb Kékes

Kaut arī ungāriem klinšu un kalneļu ir krietni vairāk nekā Latvijā, tie nav īpaši augsti un tikai viens pakalns pārsniedz maģisko viena kilometra atzīmi - Kekes. Internetā gan noskaidrojās, ka īsti par kalnu šo pauguru, kuram līdz virsotnei var ērti nokļūt ar automašīnu, uzskatīt nevar, tomēr tā kā tas ir visai netālu no Budapeštas, tad devāmies to apskatīt.

Izbraucām briesmīgi agri, jo dienas paliek īsas un gribējām paspēt kādus 20 km noiet arī kājām. Drausmīgi izbesīja ungāru transporta tieksme mūžīgi kavēt, kas noveda pie tā, ka savienojošais vilciens jau aizgājis un jāgaida papildus stunda. Miestā viens veikals un trīs bāri, bet alu astoņos no rīta vēl negribas. Daži vīriņi, kuri ganās dzertuvju apkaimē gan paspējuši jau pamatīgi iemest.

Tā nu nokļūstam Gyöngyös pilsētelē, kur meklējot autobusu uz starta punktu - miestiņu ar neizrunājamu vārdu, ieraugām mazu bānīti, kurš, kā izrādās, pat drīzumā brauks uz mūs interesējošo ciematu. Pasākums ilgst ap pusstundu un ir visai eksotisks - bānītis, atšķirībā no Alūksnes-Gulbenes līdzinieka, remontu nav ļoti sen redzējis, tādēļ ir daudz interesantāks. Tas nesteidzīgi zvāļojas pa S-veidā izliktajām sliedēm, ar grūtībām apsteidzot gājējus, tomēr mums nav kur steigties un priecājamies par dzeltēt sākušajiem vīnogu laukiem abās pusēs. Jāatzīmē, ka autobuss šo pašu gabalu nobrauc piecās minūtēs.

Bānītis galapunktā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Elegantā bānīša krāsniņa

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tagad tik jāiet aptuveni 8 km līdz virsotnei un pa ceļam jāpārvar daži simti augstuma metru. Takas ved pa lapām piebirušu mežu, saulīte spīd, viss ir skaists, turklāt ne turpceļā, ne atpakaļceļā nevienu citu cilvēku mežā nesatiekam. Mežā ieraugu ko līdz šim neredzētu - melni dzeltenu salamandru, kas ir visai drosmīgs un izskatīgs rāpulis. Kādu laiku papozē un ielien lapās.

Gājiens pa mežu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Salamandra

Ilgi gaidītā Kekes virsotne gan nepatīkami pārsteidz - tajā gan ir pretīgs suvenīru veikaliņš ar Ķīnā ražotiem standarta draņķīšiem, bet lielāko daļu tā virsotnes aizņem nožogots TV tornis ar milzīgu betona kluci apakšā - viss kopā saucas retranslācijas stacija. Tos Latvijas zaļos, kas uztraucās par mobilā torni Gaiziņkalna tuvumā, laikam ķertu trieka, ieraugot šo monstru. Turpat ir arī slēpošanas trase, kura nav neko stāvāka par Žagarkalnu. Visā kopumā, iespaids ir pretīgs, skats no kalna nav nekāds un vispār jāiet mājās - pēc 2 stundām jau iestājas tumsa. Tā nu ejam lejā, paspējam pat nomaldīties, jo bagātīgajā lapu paklājā grūti saskatīt taku.

Samērā interesants un smuks mežs

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Gājiens pa mežu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Atgriežoties atpakaļ, vēl tikai Gyongyos apskate - tūrisma sezona gan galā un pilnīgi viss ir ciet, tādēļ ātri vien nonākam vietējā hamburgeru ēstuvē. Un tad jau atkal aizkavēti vilcieni, kurus gaidot nākas klausīties vietējo jauniešu atraugu konkursā (pavisam pretīgi paliek, kad divi no viņiem sāk arī izpildīt pirdienus). Vienīgais kas vēl interesanti - tā kā šodien ir Helouvīns, tad visi kapi pārpilni ar baltām asterēm un degošām svecītēm, kas tumsā visai labi izskatās.

Kijeva

Visai interesanti ir pavērot cilvēkus, kuriem kādu apstākļu sejā pēkšņi parādās skaidrs un neviltots “bļeģ”, bet kurš pieklājības dēļ tā arī paliek nepateikts. Šādu tipu iznāca satikt vilcienā, braucot uz Kijevu. Kupejas ir trīsvietīgas, bet, acīmredzot, patuklais ungāru vīriņš bija cerējis, ka kupejā būs viens un varēs justies kā pirmās klases pasažieris. Pavadonis gan viņam īsi paskaidroja, ka lai realizētu šo vēlmi, viņam nevajadzēja taupīt naudu un nopirkt visas trīs vietas. Vispār par kaimiņu klātbūtni kupejā sašutuši bija daudzi, laikam grib braukt pa lēto un justies kā kungi.

Man, par papildus nelaimi, gadījās vieta pašā augšējā plauktā, kuru pagājušajā reizē paziņa francūzis nosauca par Indiju - jo tur, guļot pie griestiem, esot aptuveni tāda pat temperatūra un gaisa mitrums kā Indijā. Tāda visai pretīga pirtiņa bez svaiga gaisa klātbūtnes.

Kijeva ir interesanta, ar salīdzinoši nelielu vēsturisko centru un samērā daudz daudzstāvu mājām - gan padomju ražojuma, gan mūsdienu “ekskluzīvajiem” 20 stāvu veidojumiem, ar cikucakām un tornīšiem, kuros kvadrātmetra cena viegli var sasniegt vairākus tūkstošus latu. Tomēr padomju “smaka” kura labi izjūtama Baltkrievijā, Krievijā vai pat Ļvovā un citās mazākās Ukrainas pilsētās, Kijevā nav īsti sastopama. Šeit valda kapitālisms - apkalpošana ir laipna, tomēr cenas drausmīgas - nedaudz lētāk kā Rīgā, bet vietējo algām vēl jāpagaida līdz Rīgas līmenim; stipri vien atgādina situāciju Latvijā pirms gadiem četriem. Arī cilvēki samērā atsaucīgi un laipni - iet tāds tipiņš pa ielu drūmu ģīmi un melnā ādas jakā un izskatās, ka 20 kapeiku dēļ iedos pa ģīmi, bet kad uzprasa pareizo ceļu, tad pusstundu pacietīgi klāsta un ir gatavs bezmaz pats aizvest.

Smukas baznīcas visās malās

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kijevas Sofija, ļoti slavens veidojums, bet palika žēl 3 Ls par ieeju.

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ko redzēt, protams ir, samērā labais Kresčatiks (galvenā iela), kura tiek slēgta brīvdienās un atvēlēta gājējiem, samērā daudz baznīcu - visas vienā zeltā. Protams, obligātais apmeklējums ir 2. Pasaules kara muzejs. Šeit atkal interesanti, kaut arī viss veidots padomju stilā, gidi vairākas reizes atkārto, ka daļa no tā ir ir tīra padomju propaganda. Tāpat uzzinu, ka tiek plānots papildus papildus paviljons vai muzejs, kurš veltīts ukraiņu SS vienībām un UPA (Ukrainas Sacelšanās Armijai). Neesmu gan īsti pārliecināts, ka kaut ko tādu Kijevā uzcelt iedrošinātos, bet arī jāatzīst, ka ne ukraiņu SS formējumi, ne UPA (kura cīnījās gan pret padomju, gan vācu varu pa starpai izšaujot visus poļus) netiek īpaši nosodīti. Daudz vairāk to var manīt izteikti nacionālistiskajā Ļvovā, kur ir gan piemineklis UPA vadītājam Stepanam Banderam, gan ikgadējie gājieni un goda sardzes, gan arī restorāns Krijivka, kurš veltīts attiecīgajai tematikai. Tādā ziņā latviešu Waffen SS gājieni nedaudz nobāl.

Samērā iespaidīgs piemineklis

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kauja ar nekrietnajiem fašistiem

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Un hipiju tanks, patiesībā viņi ir divi

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

un kas man patika visvairāk, oriģinālā Katjuša (priekšplānā), daudz mazāka un nožēlojamāka kā biju gaidījis

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Krieviski Kijevā runā aptuveni tikpat cik Rīgā, ja ne pat mazāk. Bet tā kā ukraiņu valoda līdzīga krievu, tad vairākums nemitīgi pāriet no vienas valodas otrā, pietiekoši bieži radot saprašanas grūtības.

Te var ieraudzīt to, kas ir īsts sastrēgums - līdz tiltam stāv rinda 3 - 4 km garumā un četru joslu platumā. Parasti visi brauc ar metro, bet no rītiem arī tajā valda pārpildīts vājprāts, par spīti tam, ka metro iet reizi minūtē vai pusotrā. Cena gan pievilcīga - 6 santīmi, skaitoties pasaulē lētākais metro, bet līdz vēlēšanām neviens cenu paaugstināt neiedrošināšoties. Par nelaimi, tas notiks visai drīz, jo vēlēšanas Ukrainā norisinās aptuveni reizi gadā, decembrī jābūt vēl vienām. Par spīti vēlēšanu tuvumam, aģitācija nav manāma, jo vēlēšanu datums tiek nemitīgi pārcelts un lielai daļai cilvēku jau viss ir sen piegriezies. Prezidentu Juščenko, kuram ir samērā pozitīvs imidžs Rietumos, izskatās, ka šeit vairākums uzskata par prātā jukušu mērkaķi, kurš jau samērā sen nespēj domāt loģiski un parasti visas problēmas mēģina risināt atlaižot parlamentu. Pilnīgs Zatlera pretstats.

Kreščatiks (galvenā iela). Vispār bildes pretīgas sanāca, jo apmācies un tad mans ziepju trauks niķojas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Interesants arī Pinčuka Mākslas Centrs - ukraiņu oligarha Viktora Pinčuka sponsorēta modernās mākslas galerija Kijevas centrā. Kaut arī liela daļa tajā izstādītās mākslas man ir nesaprotama, pievilcīga liekas šāda muzeja ideja (bez valsts budžeta klātbūtnes), īpaši tādēļ, ka tajā tiek izstādīts daudz pasaulē slavenu izstāžu, bet tautai ieeja ir par brīvu. Tāpat ne visai plašais, bet pietiekoši interesantais tualešu muzejs, kurš iekārtots santehnikas veikalā - to sponsorē santehnikas veikals.

Atpakaļceļam par 4 eiro iegādājos DVD ar 12 filmām, kvalitāte drausmīga, bet 23 stundas kaut kā jāizpilda - Indiana Džounss, Betmens un Bonds varēs palēkāt pa ekrānu.

Paddle to the Amazon

Pirms lidojuma kādā lietotu grāmatu veikalā Budapeštā uzkūlos aptuveni divdesmit gadus vecai grāmatai par tolaik garāko un Ginesa rekordu grāmatā iekļauto kanoe braucienu - no Vinipegas Kanādā uz Belemu Brazīlijā, kopumā aptuveni 18 000 km. Saucas "Paddle to the Amazon".

Vispār jau sākumā domāju, ka būs briesmīgs mēsls, bet izrādījās, ka tas ir viens no labākajiem laivojienu aprakstiem kādu esmu lasījis. Divu gadu garumā autors ar dēlu (tagad pietiekoši veiksmīgu ģitāristu Danu Starkelu) pa Misisipi dodas lejup, tad pa okeānu airē līdz pat Venecuālai, tad pa Orinoko un Amazonu atpakaļ. Vairākas reizes viņi piedzīvo neprātīgi sliktu laiku, tomēr vēl vairāk cieš no vietējiem iedzīvotājiem, īpaši tur, kur notiek revolūcijas - Venecuēlā un Kolumbijā, kur vairākas reizes viņi aplaupīti un pastāvējuši samērā reāli nošaušanas draudi.

Pasākums noritēja 1979. - 1982. gadā, tādēļ interesanti lasīt par visām problēmām ar navigāciju (kuras tagad atrisinātu GPS), ūdens ieguvi (kuras tagad atrisināti ūdens filtri), mantu uzturēšanu sausumā (kuras tagad atrisinātu ūdens maisi), smagajiem alumīnija airiem un citu.

Samērā labi lasīšanai palīdz tas, ka autoram ir pietiekoši lielas rakstnieka dotības. Grāmatā gan vietām parādās jau neveselīgs fanātisms un dažkārt neprātīga vēlme par spīti visam sasniegt galamērķi. Tas pietiekoši nelāgi beidzās autora Dona Starkela nākamajā airējienā uz Arktiku, kur viņš apsaldējumu dēļ zaudēja visus pirkstus.

SOT kajaks ar jumtu

Nenormāli labā Adventure Blog dzīlēs uzkūlos interesantai konceptlaivai Kahuna - Polinēzijas tipa kanoe ar iespējamu telts uzstādīšanu, kuru industriālā dizaina students Mario Veiss izstrādājis kā bakalaura darbu.

Pasākums ir elegants - paņemts Hobie Mirage Revolution SOT kajaks, kuru ar priekšu dzen ar pedāļiem un kanoe airi, tam pierīkots Klusā okeāna salām raksturīgais pludiņš, kas neļauj apgāzties pat lielos viļņos. Naktī starp pludiņu un pašu laivu var nostiept telti. Tas ir vienkārši ideāli, ja ne atklātā jūrā, tad purvainos apgabalos, kur krastā izkļūt ir grūti, un ja arī izkļūst, tad ir staigns un daudz odu.

Via Adventure Blog

Hamburga

Uz pāris dienām sanāca pabūt Vācijas ziemeļos - Hamburgā. Labi, ka nepiepildījās gaidītais - cerētās tipiskās vācu pilsētas vietā, Hamburga izrādījās neparasti interesanta. Laikam jau tas, kas piešķir visu dzīvīgumu ir osta - nekur neesmu redzējis pilsētā tik labi integrētu ostu - abas pilnīgi saplūst.

Tipisks Hamburgas skatiņš

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Pilns dažādiem interesantiem kanāliem un nākamreiz noteikti mēģināšu iznomāt kajaku. Tagad sanāca tikai pabraukāt ar dažiem kuģīšiem, kuros patīkamā kārtā var izmantot sabiedriskā transporta biļetes.

Foršs ir arī spīķeru rajons - bijušās ostas noliktavas jau 19. gadsimtā tika pārbūvētas par nabadzīgajām tautas masām paredzētu dzīvojamo rajonu, tad visu nopostīja 2. pasaules karā, uzcēla no jauna un tagad vēl papildina ar nežēlīgi ekskluzīviem namiem. Viss kopumā izskatās vienkārši lieliski un jau tagad jaunceļamajos rajonos vakaros ir pilns ar ļaudīm.

Spīķeru rajonā, te tagad pilns ar ofisiem

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tas vēl turpat

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Un te ostas vietā ceļ jaunas un ekskluzīvas mājas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Hamburgā arī atkāpos no saviem principiem un apmeklēju muzeju - ostmalā noekurotu kuģi "Cap San Diego". Vispār jau interesants, jo 60-ajos būvētais kuģis ekskursantu pārvadāšanas režīmā braukā vēl aizvien; kādreiz tas braukāja uz Dienvidameriku un atpakaļ. Tāpat bija iespēja kuģa kravas telpās (nekad nebiju domājis, ka tās ir tik plašas) apmeklēt izstādi par izceļošanu uz ASV 19. gs. - laba izstāde par to kā 5 miljoni imigrantu caur Hamburgu izbrauca uz Ameriku. Interesanti man likās izstādē minētās, ka samērā liels faktors, kas sekmēja izceļošanu bija tas, ka kaut arī Amerikas imigrantu dzīve nebija tā spožākā, tie vēstulēs uz mājām mēģināja izlikties, ka dzīve jaunajā dzimtenē ir visai laba un salda. Grūti nevilkt paralēles ar Īriju :)

Protams, vēl obligātais Rēperbānis ar prostitūtu bariem (lielākoties sievietes, bet dažas tikai par tādām izliekas). Ļoti interesanta vieta, jo kaut arī šis rajons vairāk pazīstams ar prostitūciju, tā apkārtnē ir visai liela un laba krogu izvēle. Šausmīgi izskatās organizētās tūrēs - padzīvojušas tantes uzliek tādas kā sarkanas ēzeļa ausis un vadā visus izrādīt izlaidību perēkli citām padzīvojušām tantēm. Tomēr atmosfēra šajā rajonā visai patīkama - tauta nav pat pārāk iereibusi (katrā ziņā, nesalīdzināt ar pārdzerto mūļu bariem Anglijā), arī pudeles šeit dauza mierīgi un civilizēti, samērā daudz diedelnieku un dažādu interesantu tipāžu. Noteikti labākā izklaides vieta Hamburgā. Vien jāatceras, ka īstā dzīvē sākas pēc vienpadsmitiem vakarā, līdz tam ir visai garlaicīgi.

Samērā smuks bākas kuģis ar restorānu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Hamburgu noteikti var ierindot interesantāko vācu pilsētu sarakstā un nokļūšana uz to ar Ryanair (tas lido uz Brēmeni, kas turpat stundas brauciena tuvumā) arī ļoti laba.
Vienīgais, alus ziņā gan absolūta vilšanās - daži neinteresanti pilzenes ali un tas arī viss, tik labai vietai pieklātos labākas alus darīšanas tradīcijas. Bet visu jau nevar gribēt.

Nedēļas nogale Ukrainā

Ja Ukraina ir tuvu un nakts vilcienu biļetes uz to lētas, tad nevar nebraukt. Tā nu uz nedēļas nogali aizbraucām paskatīties Ļvovu un apkārtni. Maniem kursabiedriem - spānim un francūzim tā likās varen laba eksotika. Daļa eksotikas gan izpalika, jo robežsardze bija neparasti laipnīga un nakts vidū uz robežas bargā balsī ukraiņu valodā neuzrīkoja pratināšanu.

Protams, interesantāks ir nevis tas, kas ir smuki, bet tas kas nesmuki un jau aizmirsts vai nekad neredzēts - kaut vai nežēlīgi izrakātas ielas, lai vilktu kaut kādus kabeļus. Protams, ir veikta tikai rakšana, par kabeļu vilkšanu, kā izskatās, kāds ir piemirsis. Visur apkārt staigā miliči, kuri pastiprināti kontrolē aizdomīgus tipus - mūs un čigānus. Laikam čigānus krietni vairāk, jo no tiem var naudu izspiest.

Šeit jau gadu notiek remonts

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Eksotikas netrūkst arī ikdienišķās lietās - pēc vilciena biļetēm stāvot, pēkšņi iestājas "Tehnoloģiskais pārtraukums" (tāds paredzēts katru stundu) - protams, vienā kasē var nopirkt biļetes tikai uz rītdienu, citā - tikai uz parītdienu, bet par to kādus komentārus izpelnas tie, kuri kases sajauc, laikam nav nemaz jāraksta (visur arī lepni uzraksti - "Šeit izziņas neizsniedz" utjp.). Eksotika ir arī viesmīles pavēle ēstuvē pasūtīt ēdienu ātrāk, jo viņai nav laika visu dienu te stāvēt. Beigās gan viss atrisinās labi - izrādās, ka niknās tantes, pēkšņi var palikt laipnas un rītdienas kasē pārdod biļetes uz šodienu un sniegt izziņas 10 minūšu garumā, bet ēstuves tantulis var visai gari izskaidrot ēdienu sastāvu un tā īpatnības.

Dikti jau interesanti liekas pasažieru vilcienu sastāvi ar 30+ vagoniem. šis Ivano-Frankovskā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Īpaši jāpiemin ēdienu karte, kurai ticēt nevar, bet vienmēr jāprasa kasierei, kas vispār šodien ir dabonams. Ļoti atgādina kādu ikdienišķu rituālu - visi atnāk, izpēta ēdienkarti un pasūta. Atbilde ir skaidra - tas mums nav, šitais nav, šitais vairs nav. Tad pieklājas jautāt - bet kas jums ir; vienmēr izrādās ka kaut kas tomēr virtuvē ir saglabājies. Turklāt vietējie šim rituālam pieiet ar lielu nopietnību - tā, it kā cerētu, ka šī būs tā reize, kad beidzot viss ēdienkartē minētais būs.

Ļvovas dzelzceļa stacija

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ļvova ir tāda patīkama pilsēta - daudz smuku māju, viss notiek tikai ukrainiski - nekādas krievu valodas, kaut arī viņiem skaidrs, ka es neesmu nekāds krievs un krieviski runāju nepieciešamības spiests - lepnie ukraiņi angļu/vācu valodas vēl nav apguvuši. Tik un tā piecas reizes ukrainiski atkārto, beigās jau var saprast.

Viens no labākajiem atklājumiem - ārā kafejnīcā pilsētas centrā pārdod karstu alu - porterim pielej klāt balzāmiņu, medu, citronu sulu, pieber cukuru un nenormāli garšīgs dzēriens ir gatavs. Maksā aptuveni latu. Protams, vispārējais cenu līmenis patīkami apstulbina - paēst/pierīties var pa latu vai diviem, piedzerties - aptuveni par trijiem līdz pieciem. Sastaptie ukraiņi gan saka, ka tas ir vietējās ekonomikas radīts pasākums (Rietumukraina ir ārkārtīgi ekonomiski depresīvs reģions), citur Ukrainā viss esot divas un trīs reizes dārgāks.

Lučakivskas kapsēta

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Visu laiku vietēji mēģina gan piepelnīties uz tūristu rēķina - tad "aizmirst" izdot dažas grivnas, tad pēkšņi paliek neskaidras cenas un sajūk visi rēķini. Ar taksi nemaz nemēģinam braukt, jo mums apskaidro tarifus - runājot krieviski - viss automātiski tiek reizināts ar divi, runājot citā valodā - pasākums var sasniegt bezgalību. Mēs (jo es viens no trijiem runāju krieviski) tiekam novērtēti ar trīs līdz pieckārtēju tarifu.

Kādu laiku nebija sanācis pabūt hostelī, vispār jau interesanti - neiztika bez draudzīga iemetiena līdz vēlai naktij ar dažiem pirms tam krogū satiktiem cilvēkiem un kaimiņiem (visi izrādījās savā starpā aptuveni pazīstami) hosteļi apakšstāvā, nelielu skandālu kaimiņienei ap diviem naktī streipuļojot uz savu gultu un atrodot tajā divus tipus, tērptus ādas mēteļos, kovboju cepurēs un baismīgā pālī.

Ukraina ir interesanta, noteikti jābrauc vēl (pēc divām nedēļām laikam būs Kijeva).

Uzkāpšana Everestā

Adventure Blog uzdūros samērā interesantam video par uzkāpšanu Everestā - labi uzņemtā un samontētā divas minūtes garā filmele parāda Everesta kāpiena pēdējos posmus, laikam kāds pusotrs kilometrs sanāk.

Via Adventure Blog