Beļģijas izbrauciens

Pats labākais laiks lidošanai ir tad, kad vairākas Rietumeiropas lidostas ir paralizētas divu vai trīs centimetru biezās sniega segas dēļ. Nervozas gaidas (atcels, neatcels), nīkšana un pārdomas par to, ka Rīgas lidostā šādu nieku pat neievēro, nemaz nerunājot par gandrīz visu reisu atcelšanu.

Mums paveicas un tomēr viss notiek, un ar dažu stundu nokavēšanos, vēlu vakarā, piezemējamies Šarleruā, kura, kā jau tipiska Ryanair lidosta, lepni nes Briseles Dienvidu lidostas nosaukumu, kaut arī līdz pašai Briselei ir samērā tālu. Pat paspējam vēl saņemt aizrunāto mašīnu. Nākamajā dienā braucam uz Brigi vai Brūžu (nosaukums laikam atkarīgs no flāmu vai franču izrunas). Mazliet filmas In Brugges iespaidām, mazliet tāpēc, ka tur jau ir būts, bet nebūtu par skādi apskatīt visu vēlreiz.

Liels prieks par to, ka Beļģija ir tik maza, ka visur vai aizbraukt stundas vai divu laikā. Tā nu iebraucam izslavētajā izcakinātajā pilsētiņā. Vispirms ejam uz slimnīcas muzeju (st. Jaans Hospital). Tur dažus simtus gadus, no viduslaikiem līdz pat 19. gadsimta beigām atradās slimnīca. Nevar teikt, ka ļoti interesanti, jo izstādē dominē jēzuliņi un marijas, tomēr ir daži interesanti apskates objekti, piemēram, tādi kā nelieli skapīši, kur tika sēdināti slimnieki, jo tika uzskatīts ka slimniekam daudz progresīvāk ir nevis gulēt, bet sēdēt. Izmērs tiem kubuliem tāds, ka pat mūsdienu pusaudzis tur vairs īsti neietilptu, bet viduslaiku cilvēkiem jau daudz nebija ko ēst un viņi visi bija maziņi.

Pati Brige ir tieši tāda kā bildēs, smukas un pedantiski sakoptas mājas visapkārt, vien labi, ka šajā samērā sliktajā un lietainajā laikā nav daudz tūristu.

Galvenais laukums Brigē

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Viena no daudzajām un tipiskajām Briges ieliņām

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kādā alus veikalā

Vēl tikai atliek briesmīgi pieēsties beļģu pankūkas un braukt uz Holandi, pa ceļam veroties nebeidzamā, kilometriem garā industriālajā ainavā, kura galvenokārt sastāv no ostas, kā arī metalurģijas un naftas apstrādes kombinātiem. Uz Holandi galvenokārt tādēļ, ka Brigē ir dārgas viesnīcas. Holandē apmetamies simpātiskā mazpilsētā ar nosaukumu Middelbourg. Nekā īpaša, bet simpātiska un sakārtota pilsētiņa - tur ir baznīca, mazas ieliņas, kanāls visapkārt un viss pārējais, kam pienāktos būt. Pie pilsētiņas ir pat kovboju parks, kur par 10 vai vairāk eiro galvā var uzmukt kovboju cepuri un pavizināties ar elektriskajiem pseido-kovboj ratiņiem. Šo atrakciju gan izlaižam. Nākamajā dienā jābrauc skatīties urbanizētā pludmale, kura pārpilna ar vēja ģeneratoriem, dambjiem un slūžām. Samērā interesanti, tomēr katrs zemes pleķītis ir tik cītīgi izmantots, ka nekādiem mežiem vai pļavām vieta nav atlikusi nemaz. Tas ir samērā nomācoši.

Pludmale

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Arī jūras mala, ar bojām noeknkurotas vai nu mīdiju vai austeru audzētavas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Pēcpusdienā, jo īsti nav ko darīt, iebraucam pilsētiņā Bergen-op-Zoom, kas sagādā patīkamu pārsteigumu. Ir karnevāla laiks un, kā izrādās, šīs pilsētiņas karnevāls ir pietiekoši ievērojams visas Holandes mērogā. Gandrīz visi cilvēki, kurus sastopam centrā, saģērbušies dažādos kankaru kažokos, cepurēm piestiprinājuši puķes un dažādus spīdīgus niekus, ap pleciem apmet kruzuļu aizkarus vai baltas lentas un orķestra pavadībā nelielās grupiņās staigā apkārt. Visai interesants skats. Diemžēl mums nav laika gaidīt līdz vakaram, kad liela daļa dalībnieku noteikti patīkami piemetīsies un svētku atmosfēra kļūs izteikti krāsaināka un jautrāka.

Bergen-Op-Zoom centrā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šādi ir diezgan daudz centrā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Viens no gājieniem, pa kafejnīcas logu skatoties

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Mēs braucam atpakaļ uz Beļģiju - Antverpeni. Arī tur ir būts, bet tomēr patīkami pastaigāt pa smukajām ieliņām un kartes trūkuma dēļ, klusi lamājoties, gandrīz stundu maldīties ar automašīnu pa nebeidzamām vienvirziena ieliņām. Nākamajā dienā nav paredzēts nekas, vien lidojums atpakaļ, tomēr lai diena būtu aizpildīta, nolemjam izbraukt uz Ljēžu, kura ir Valonijas galvenās pilsēta. Izrādās, lēmums bija visai labs. Ljēža ir samērā tipiska franču pilsētiņa, smuka, bet nedaudz netīra un haotiska - visādas vecas un smukas baznīcas, daudz veikalu un visvisādu māju. Kaut arī pareizi būtu visu kārtīgi paskatīties, esam no skatīšanās jau paspējuši nogurt un daudz interesantāk ir iet veikalā pirkt sviestmaizes.

Nu tad vēl tikai lidosta, pēkšņais sniegputenis, kurš mums uzdzen bailes par mūsu reisa atcelšanu un kādi 50 skolnieki lidmašīnā, kuri, pretēji mūsu domām, nevis sarīko briesmīgu ļembastu, bet gan uzvedas mierīgi un klusi. Un kur nu vēl labāks pasākuma nobeigums, atklājot, ka neviens bagāžā ieliktais alus nav saplīsis. Vienkārši ideāli!

Aptuvenais maršruts, kopumā 3 dienās, 620 km

Ze Altimeit Kristmas

Kā īsti bija ar to Marijas nevainību un jēzuliņu, man nav īsti skaidrs. Tomēr, par spīti neeksistējošajām attiecībām ar reliģiju, Ziemassvētki man liekas samērā interesants pasākums, jo šajās neganti īsajās un apmākušajās dienās vismaz notiek kaut kas interesants, turklāt to visu neglābjami pavada karstvīns. Eiropā ir tikai dažas vietas, kur Ziemassvētki sasniedz pašu augstāko līmeni - Bavārijā un Austrijā, tādēļ uz dažām dienām izīrējām mašīnu, lai nedaudz apskatītu šo pēdējās Adventes neprātu.

Standarta skats jebkurā Ziemassvētku tirgū

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Vispirms jau jāpriecājas, ka laika prognoze nepiepildījās un, kaut arī daļa Austrijas piedzīvoja katastrofiski daudz sniega, tas īsti nenonāca līdz tiem autobāņiem, pa kurām bijām izvēlējušies braukt. Naktī, pēc 700 km brauciena sasniedzot Minheni, vispirms jau skaidrs, ka nedaudz jāpadzer alus. Centrs tāds patīkami tukšs, izgaismotām mājām un tukšām Ziemassvētku tirgus būdām, kuras apčurā jau krietni nosvinējies puisietis. Krogi, atšķirībā no Ziemassvētku iestādījumiem bija vaļā un tas labi. Nākamajā dienā - sestdienā, sākās tas, ko pa radio nodēvēja par gada lielāko iepirkšanos (svētdienā Vācijā viss ir ciet). Ar katru stundu ļaužu bars pieauga, pusdienlaikā parādījās arī milzīgi tūristu pūļi, bet tā kā Minhene ir liela, vietas pietiek visiem. Protams, viss centrs ir kruzuļos, svecēs, eglēs, lentēs un spīdīgā folijā ievīstīts. Kad viss jau sākt apnikt, laiks braukt uz netālo Zalcburgu, izbaudīt Ziemassvētkus mazpilsētā.

Samērā simpātiskā mežacūka Minhenē

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Zalcburgas centrs vakarā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Zalcburga gan sagādāja krietni sliktāku iespaidu, jo centrs bija vairāk nekā pārblīvēts. Ja nebūtu šeit īsi iebraukuši arī iepriekšējā dienā (lai nopirktu labu alu vienā no klosteriem), tad iespaids paliktu pavisam drūms. Pa centru pārvietoties iespējams nebija vispār, vienkārši drūms pūlis.

Par laimi, nakšņot bija plānots pārdesmit kilometrus tālāk, St. Volfgangas ciematā. Tas nu sagaidīja bez jebkādiem pūļiem, bet ar pilnmēnesi, kurš fantastiski izgaismoja apkārt esošos kalnus. Nākamajā dienā kļuva vēl labāk, uzspīdēja saulīte, palika silti un varēja nesteidzīgi pavazāties pa mazpilsētas centriņu ar karstvīna krūzi rokās.

Ziemassvētku sveces Volfgangas ezerā vēlu vakarā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Volfgangas ezers no augšas no rīta

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tad vēl neliela tuvējo kalnu apskate un tad jau jābrauc caur Vīni mājās. Jāatzīst, ka Vīne bija visspožākā, lielākā daļā māju maksimāli izgaismotas un izkrāšņuļotas, aptuveni tā, ka pat Disnejlenda atpaliek.

Spīdīgā Vīne

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Dzērienu meklējumi

Nevaru teikt, ka esmu vīnu cienītājs. Vīnu cienu, bet, atšķirībā no alus, pievēršu tam visai maz uzmanības un atšķirt labu no slikta ne vienmēr esmu pratis. Tomēr bija visai grūti atteikties no kaimiņa piedāvājuma doties nelielā izbraucienā, kura galvenais mērķis būtu Ungārijas vīna darītavu produkcijas praktiska novērtēšana, īpaši jau tāpēc, ka kaimiņš pēc izglītības ir vīndaris. Vēl labāk, kaimiņa ciemos bija atbraucis viņa bijušais kursabiedrs, kādas katalāņu vīna darītavas pārvaldnieks.

Viss sākās samērā lieliski, vienā no lielākajām Tokajas reģiona vīna darītavām mūs sagaida ļoti solīdi tērpies, kā izskatās, ļoti galvens vadītājs, kurš mums detalizēti izrāda darītavu un pagrabus. Viss notiek negaidīti laipni, aptuveni tā, it kā mēs būtu ilgi gaidīti ciemiņi, tā ka pat katalāņi, kuri apmeklējuši visai daudz vīna darītavas, ir pārsteigti. Lielu daļu no skatītā nesaprotu, jo īsti nepārzinu vīna darīšanas tehnoloģijas un vīnogu šķirņu nosaukumi vai augsnes tips man neko neizsaka. Man daudz interesantāk liekas, ka pagrabos sienas klāj līdz pat 10-15 cm bieza kaut kādas pelējuma sēnes kārta, kura rūpējas par pastāvīga un ļoti mitra klimata uzturēšanu - vīna pudeles te nav nepieciešams novietot guļus, jo korķis tik mitrā gaisā neizžūst.

Tokajas vīna lauki

Beigās vēl nogaršojam samērā daudz produkcijas, loģiski, ka vislabāk garšo tas, kas maksā ap 100 ls pudelē. Tokajas cienījamākais vīns ir īpaši saldais un ļoti dārgais Aszu, kuru gatavo no puvušām vīnogām. Mums iedod pagaršot arī Aszu esenci - neprātīgi saldu un biezu vīnogu sulu, kurā tipiski ir no 400 - 600 g cukura uz litru (piemēram, medum cukura saturs ir virs 900 g/l, kolai ap 40). 2000. gadā, kurš bijis viens no visu laiku labākajiem Aszu gadiem, cukura līmenis pārsniedza 900 gramus.

Tā nu dzeru, uzsūcu gudrības un pēc visai ilgā apmeklējuma izrādās, ka ne par degustāciju, ne iespaidīgo ekskursiju mums neprasa nekādu samaksu; tā arī nesaprotam kas ir par iemeslu ļoti labajai un sirnīgajai uzņemšanai, jo mājaslapā piedāvātā maksas ekskursija, uz kuru pieteicāmies, ir samērā īsa.

Kad pēcpusdienā nonākam pašā Tokajas miestā ir sācies drausmīgs lietus, bet tas netraucē ielīst kādos vīna pagrabiņos (vietējie tādus pat vairāku desmitu metru garumā ir izrakuši pie savām mājām) un pamēģināt nelielu ģimenes vīna darītavu produkciju. Dažiem sanācis ir labi, daudziem samērā draņķīgi. Īpaši daudz apkārt dzīvoties nesanāk, jo pašreiz ir īstākā nesezona un nevienu citu tūristu nemaz nesatiekam, tādēļ vīna pagrabi taisās ciet ātrāk.

Tokajas centrs piecos pēcpusdienā

Nākamajā dienā braucam uz Egeru, vienu no ievērojamākajām sarkanvīna pilsētiņām. Pa ceļam izbraucām cauri dažiem čigānu ciematiņiem netālu no Slovākijas robežas. Jāteic, ka skats ir interesants un šausmīgi bomzīgs. Šeit nevienam nav automašīnas, viss notiek ar zirgiem (ieskaitot lauku aršanu), mājas nolaistas līdz pēdējam, visapkārt totāla un bezgalīga miskaste. Samērā netālu no čigānu ciematiem sanāk apskatīt alas, kuras, kā jau kārtīgs tūrisma objekts, iekļautas UNESCO sarakstos. Stundas laikā izejam iespaidīgus 2,3 kilometrus (maksimālā ekskursija ir 9km gara), tomēr ir neliela vilšanās, jo alas ir ļoti civilizētas - rūpīgi izgaismotas, ar betonētiem celiņiem, nerūsējoša tērauda margām un citiem labumiem. Beigās vēl tiek piedāvāts mūzikas šovs - tiek izslēgta gaisma lielā pazemes hallē tiek atskaņotas 2 dziesmas. Nevar noliegt, ka akustika laba, bet iespaidu nedaudz izbojā viegli čerkstošas tumbas.

Alas

Pēcpusdienā nonākam Egerā, kur no jauna var mesties uzbrukumā nelieliem privātajiem vīna pagrabiem. Tiek atrasta tikai viena darītava, kuras produkcija tiek atzīta par labu, dažviet tā ir tik drausmīga, ka vīnu nemaz nevar iedzert. Interesanta ir kāda kompānija, kuru sastopam vairākos pagrabos - viens no degustētājiem ir tik ļoti pārguris, ka tiek nests līdzi. Pie galda viņš gan parasti atžirgst tik tālu, ka spēj uzņemt vēl dažas vīna glāzes. Viss gan beidzas pietiekoši ātri, jo arī šeit izjūtams pūļu trūkums un viss tiek slēgts agri. Tā nu daudzām vīnu garšām pa galvu maisoties braucam atpakaļ uz Budapeštu.

Kijeva

Visai interesanti ir pavērot cilvēkus, kuriem kādu apstākļu sejā pēkšņi parādās skaidrs un neviltots “bļeģ”, bet kurš pieklājības dēļ tā arī paliek nepateikts. Šādu tipu iznāca satikt vilcienā, braucot uz Kijevu. Kupejas ir trīsvietīgas, bet, acīmredzot, patuklais ungāru vīriņš bija cerējis, ka kupejā būs viens un varēs justies kā pirmās klases pasažieris. Pavadonis gan viņam īsi paskaidroja, ka lai realizētu šo vēlmi, viņam nevajadzēja taupīt naudu un nopirkt visas trīs vietas. Vispār par kaimiņu klātbūtni kupejā sašutuši bija daudzi, laikam grib braukt pa lēto un justies kā kungi.

Man, par papildus nelaimi, gadījās vieta pašā augšējā plauktā, kuru pagājušajā reizē paziņa francūzis nosauca par Indiju - jo tur, guļot pie griestiem, esot aptuveni tāda pat temperatūra un gaisa mitrums kā Indijā. Tāda visai pretīga pirtiņa bez svaiga gaisa klātbūtnes.

Kijeva ir interesanta, ar salīdzinoši nelielu vēsturisko centru un samērā daudz daudzstāvu mājām - gan padomju ražojuma, gan mūsdienu “ekskluzīvajiem” 20 stāvu veidojumiem, ar cikucakām un tornīšiem, kuros kvadrātmetra cena viegli var sasniegt vairākus tūkstošus latu. Tomēr padomju “smaka” kura labi izjūtama Baltkrievijā, Krievijā vai pat Ļvovā un citās mazākās Ukrainas pilsētās, Kijevā nav īsti sastopama. Šeit valda kapitālisms - apkalpošana ir laipna, tomēr cenas drausmīgas - nedaudz lētāk kā Rīgā, bet vietējo algām vēl jāpagaida līdz Rīgas līmenim; stipri vien atgādina situāciju Latvijā pirms gadiem četriem. Arī cilvēki samērā atsaucīgi un laipni - iet tāds tipiņš pa ielu drūmu ģīmi un melnā ādas jakā un izskatās, ka 20 kapeiku dēļ iedos pa ģīmi, bet kad uzprasa pareizo ceļu, tad pusstundu pacietīgi klāsta un ir gatavs bezmaz pats aizvest.

Smukas baznīcas visās malās

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kijevas Sofija, ļoti slavens veidojums, bet palika žēl 3 Ls par ieeju.

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ko redzēt, protams ir, samērā labais Kresčatiks (galvenā iela), kura tiek slēgta brīvdienās un atvēlēta gājējiem, samērā daudz baznīcu - visas vienā zeltā. Protams, obligātais apmeklējums ir 2. Pasaules kara muzejs. Šeit atkal interesanti, kaut arī viss veidots padomju stilā, gidi vairākas reizes atkārto, ka daļa no tā ir ir tīra padomju propaganda. Tāpat uzzinu, ka tiek plānots papildus papildus paviljons vai muzejs, kurš veltīts ukraiņu SS vienībām un UPA (Ukrainas Sacelšanās Armijai). Neesmu gan īsti pārliecināts, ka kaut ko tādu Kijevā uzcelt iedrošinātos, bet arī jāatzīst, ka ne ukraiņu SS formējumi, ne UPA (kura cīnījās gan pret padomju, gan vācu varu pa starpai izšaujot visus poļus) netiek īpaši nosodīti. Daudz vairāk to var manīt izteikti nacionālistiskajā Ļvovā, kur ir gan piemineklis UPA vadītājam Stepanam Banderam, gan ikgadējie gājieni un goda sardzes, gan arī restorāns Krijivka, kurš veltīts attiecīgajai tematikai. Tādā ziņā latviešu Waffen SS gājieni nedaudz nobāl.

Samērā iespaidīgs piemineklis

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kauja ar nekrietnajiem fašistiem

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Un hipiju tanks, patiesībā viņi ir divi

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

un kas man patika visvairāk, oriģinālā Katjuša (priekšplānā), daudz mazāka un nožēlojamāka kā biju gaidījis

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Krieviski Kijevā runā aptuveni tikpat cik Rīgā, ja ne pat mazāk. Bet tā kā ukraiņu valoda līdzīga krievu, tad vairākums nemitīgi pāriet no vienas valodas otrā, pietiekoši bieži radot saprašanas grūtības.

Te var ieraudzīt to, kas ir īsts sastrēgums - līdz tiltam stāv rinda 3 - 4 km garumā un četru joslu platumā. Parasti visi brauc ar metro, bet no rītiem arī tajā valda pārpildīts vājprāts, par spīti tam, ka metro iet reizi minūtē vai pusotrā. Cena gan pievilcīga - 6 santīmi, skaitoties pasaulē lētākais metro, bet līdz vēlēšanām neviens cenu paaugstināt neiedrošināšoties. Par nelaimi, tas notiks visai drīz, jo vēlēšanas Ukrainā norisinās aptuveni reizi gadā, decembrī jābūt vēl vienām. Par spīti vēlēšanu tuvumam, aģitācija nav manāma, jo vēlēšanu datums tiek nemitīgi pārcelts un lielai daļai cilvēku jau viss ir sen piegriezies. Prezidentu Juščenko, kuram ir samērā pozitīvs imidžs Rietumos, izskatās, ka šeit vairākums uzskata par prātā jukušu mērkaķi, kurš jau samērā sen nespēj domāt loģiski un parasti visas problēmas mēģina risināt atlaižot parlamentu. Pilnīgs Zatlera pretstats.

Kreščatiks (galvenā iela). Vispār bildes pretīgas sanāca, jo apmācies un tad mans ziepju trauks niķojas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Interesants arī Pinčuka Mākslas Centrs - ukraiņu oligarha Viktora Pinčuka sponsorēta modernās mākslas galerija Kijevas centrā. Kaut arī liela daļa tajā izstādītās mākslas man ir nesaprotama, pievilcīga liekas šāda muzeja ideja (bez valsts budžeta klātbūtnes), īpaši tādēļ, ka tajā tiek izstādīts daudz pasaulē slavenu izstāžu, bet tautai ieeja ir par brīvu. Tāpat ne visai plašais, bet pietiekoši interesantais tualešu muzejs, kurš iekārtots santehnikas veikalā - to sponsorē santehnikas veikals.

Atpakaļceļam par 4 eiro iegādājos DVD ar 12 filmām, kvalitāte drausmīga, bet 23 stundas kaut kā jāizpilda - Indiana Džounss, Betmens un Bonds varēs palēkāt pa ekrānu.

Hamburga

Uz pāris dienām sanāca pabūt Vācijas ziemeļos - Hamburgā. Labi, ka nepiepildījās gaidītais - cerētās tipiskās vācu pilsētas vietā, Hamburga izrādījās neparasti interesanta. Laikam jau tas, kas piešķir visu dzīvīgumu ir osta - nekur neesmu redzējis pilsētā tik labi integrētu ostu - abas pilnīgi saplūst.

Tipisks Hamburgas skatiņš

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Pilns dažādiem interesantiem kanāliem un nākamreiz noteikti mēģināšu iznomāt kajaku. Tagad sanāca tikai pabraukāt ar dažiem kuģīšiem, kuros patīkamā kārtā var izmantot sabiedriskā transporta biļetes.

Foršs ir arī spīķeru rajons - bijušās ostas noliktavas jau 19. gadsimtā tika pārbūvētas par nabadzīgajām tautas masām paredzētu dzīvojamo rajonu, tad visu nopostīja 2. pasaules karā, uzcēla no jauna un tagad vēl papildina ar nežēlīgi ekskluzīviem namiem. Viss kopumā izskatās vienkārši lieliski un jau tagad jaunceļamajos rajonos vakaros ir pilns ar ļaudīm.

Spīķeru rajonā, te tagad pilns ar ofisiem

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tas vēl turpat

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Un te ostas vietā ceļ jaunas un ekskluzīvas mājas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Hamburgā arī atkāpos no saviem principiem un apmeklēju muzeju - ostmalā noekurotu kuģi "Cap San Diego". Vispār jau interesants, jo 60-ajos būvētais kuģis ekskursantu pārvadāšanas režīmā braukā vēl aizvien; kādreiz tas braukāja uz Dienvidameriku un atpakaļ. Tāpat bija iespēja kuģa kravas telpās (nekad nebiju domājis, ka tās ir tik plašas) apmeklēt izstādi par izceļošanu uz ASV 19. gs. - laba izstāde par to kā 5 miljoni imigrantu caur Hamburgu izbrauca uz Ameriku. Interesanti man likās izstādē minētās, ka samērā liels faktors, kas sekmēja izceļošanu bija tas, ka kaut arī Amerikas imigrantu dzīve nebija tā spožākā, tie vēstulēs uz mājām mēģināja izlikties, ka dzīve jaunajā dzimtenē ir visai laba un salda. Grūti nevilkt paralēles ar Īriju :)

Protams, vēl obligātais Rēperbānis ar prostitūtu bariem (lielākoties sievietes, bet dažas tikai par tādām izliekas). Ļoti interesanta vieta, jo kaut arī šis rajons vairāk pazīstams ar prostitūciju, tā apkārtnē ir visai liela un laba krogu izvēle. Šausmīgi izskatās organizētās tūrēs - padzīvojušas tantes uzliek tādas kā sarkanas ēzeļa ausis un vadā visus izrādīt izlaidību perēkli citām padzīvojušām tantēm. Tomēr atmosfēra šajā rajonā visai patīkama - tauta nav pat pārāk iereibusi (katrā ziņā, nesalīdzināt ar pārdzerto mūļu bariem Anglijā), arī pudeles šeit dauza mierīgi un civilizēti, samērā daudz diedelnieku un dažādu interesantu tipāžu. Noteikti labākā izklaides vieta Hamburgā. Vien jāatceras, ka īstā dzīvē sākas pēc vienpadsmitiem vakarā, līdz tam ir visai garlaicīgi.

Samērā smuks bākas kuģis ar restorānu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Hamburgu noteikti var ierindot interesantāko vācu pilsētu sarakstā un nokļūšana uz to ar Ryanair (tas lido uz Brēmeni, kas turpat stundas brauciena tuvumā) arī ļoti laba.
Vienīgais, alus ziņā gan absolūta vilšanās - daži neinteresanti pilzenes ali un tas arī viss, tik labai vietai pieklātos labākas alus darīšanas tradīcijas. Bet visu jau nevar gribēt.

Nedēļas nogale Ukrainā

Ja Ukraina ir tuvu un nakts vilcienu biļetes uz to lētas, tad nevar nebraukt. Tā nu uz nedēļas nogali aizbraucām paskatīties Ļvovu un apkārtni. Maniem kursabiedriem - spānim un francūzim tā likās varen laba eksotika. Daļa eksotikas gan izpalika, jo robežsardze bija neparasti laipnīga un nakts vidū uz robežas bargā balsī ukraiņu valodā neuzrīkoja pratināšanu.

Protams, interesantāks ir nevis tas, kas ir smuki, bet tas kas nesmuki un jau aizmirsts vai nekad neredzēts - kaut vai nežēlīgi izrakātas ielas, lai vilktu kaut kādus kabeļus. Protams, ir veikta tikai rakšana, par kabeļu vilkšanu, kā izskatās, kāds ir piemirsis. Visur apkārt staigā miliči, kuri pastiprināti kontrolē aizdomīgus tipus - mūs un čigānus. Laikam čigānus krietni vairāk, jo no tiem var naudu izspiest.

Šeit jau gadu notiek remonts

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Eksotikas netrūkst arī ikdienišķās lietās - pēc vilciena biļetēm stāvot, pēkšņi iestājas "Tehnoloģiskais pārtraukums" (tāds paredzēts katru stundu) - protams, vienā kasē var nopirkt biļetes tikai uz rītdienu, citā - tikai uz parītdienu, bet par to kādus komentārus izpelnas tie, kuri kases sajauc, laikam nav nemaz jāraksta (visur arī lepni uzraksti - "Šeit izziņas neizsniedz" utjp.). Eksotika ir arī viesmīles pavēle ēstuvē pasūtīt ēdienu ātrāk, jo viņai nav laika visu dienu te stāvēt. Beigās gan viss atrisinās labi - izrādās, ka niknās tantes, pēkšņi var palikt laipnas un rītdienas kasē pārdod biļetes uz šodienu un sniegt izziņas 10 minūšu garumā, bet ēstuves tantulis var visai gari izskaidrot ēdienu sastāvu un tā īpatnības.

Dikti jau interesanti liekas pasažieru vilcienu sastāvi ar 30+ vagoniem. šis Ivano-Frankovskā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Īpaši jāpiemin ēdienu karte, kurai ticēt nevar, bet vienmēr jāprasa kasierei, kas vispār šodien ir dabonams. Ļoti atgādina kādu ikdienišķu rituālu - visi atnāk, izpēta ēdienkarti un pasūta. Atbilde ir skaidra - tas mums nav, šitais nav, šitais vairs nav. Tad pieklājas jautāt - bet kas jums ir; vienmēr izrādās ka kaut kas tomēr virtuvē ir saglabājies. Turklāt vietējie šim rituālam pieiet ar lielu nopietnību - tā, it kā cerētu, ka šī būs tā reize, kad beidzot viss ēdienkartē minētais būs.

Ļvovas dzelzceļa stacija

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ļvova ir tāda patīkama pilsēta - daudz smuku māju, viss notiek tikai ukrainiski - nekādas krievu valodas, kaut arī viņiem skaidrs, ka es neesmu nekāds krievs un krieviski runāju nepieciešamības spiests - lepnie ukraiņi angļu/vācu valodas vēl nav apguvuši. Tik un tā piecas reizes ukrainiski atkārto, beigās jau var saprast.

Viens no labākajiem atklājumiem - ārā kafejnīcā pilsētas centrā pārdod karstu alu - porterim pielej klāt balzāmiņu, medu, citronu sulu, pieber cukuru un nenormāli garšīgs dzēriens ir gatavs. Maksā aptuveni latu. Protams, vispārējais cenu līmenis patīkami apstulbina - paēst/pierīties var pa latu vai diviem, piedzerties - aptuveni par trijiem līdz pieciem. Sastaptie ukraiņi gan saka, ka tas ir vietējās ekonomikas radīts pasākums (Rietumukraina ir ārkārtīgi ekonomiski depresīvs reģions), citur Ukrainā viss esot divas un trīs reizes dārgāks.

Lučakivskas kapsēta

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Visu laiku vietēji mēģina gan piepelnīties uz tūristu rēķina - tad "aizmirst" izdot dažas grivnas, tad pēkšņi paliek neskaidras cenas un sajūk visi rēķini. Ar taksi nemaz nemēģinam braukt, jo mums apskaidro tarifus - runājot krieviski - viss automātiski tiek reizināts ar divi, runājot citā valodā - pasākums var sasniegt bezgalību. Mēs (jo es viens no trijiem runāju krieviski) tiekam novērtēti ar trīs līdz pieckārtēju tarifu.

Kādu laiku nebija sanācis pabūt hostelī, vispār jau interesanti - neiztika bez draudzīga iemetiena līdz vēlai naktij ar dažiem pirms tam krogū satiktiem cilvēkiem un kaimiņiem (visi izrādījās savā starpā aptuveni pazīstami) hosteļi apakšstāvā, nelielu skandālu kaimiņienei ap diviem naktī streipuļojot uz savu gultu un atrodot tajā divus tipus, tērptus ādas mēteļos, kovboju cepurēs un baismīgā pālī.

Ukraina ir interesanta, noteikti jābrauc vēl (pēc divām nedēļām laikam būs Kijeva).