Vienatnē pāri Klusajam okeānam

Biju laukos un lasīju kaut kādu padomju laiku beigās izdotu brošūru "Burinieku laikmets Latvijā". Interesanti, bet ne par to ir runa. Tur uzdūros teikumam par to, ka pirmais cilvēks, kurš solo šķērsojis Kluso okeānu no rietumiem uz austrumiem ir Freds Rebells, īstajā vārdā Pauls Sproģis.

Tas man likās interesanti un tad nedaudz meklējumi internetā deva aptuveni šādu viņa dzīves aprakstu:

Pauls pameta Latviju 1907. gadā, lai izvairītos no iesaukuma cara armijā (kur, kā zināms, bija jādien 25 gadi) un devās uz Vāciju. Tad salīga uz kuģa, 1909. gadā nokļuva Austrālijā, kur apprecēja Emīliju Krumin. Tad apprecējās, izšķīrās un no bēdām sagribēja uz Ameriku braukt (tas notiek jau 1928. gadā), bet viņam nedeva vīzu. Cits laikam būtu noskumis, bet Pauls jūras piekrastē nopirka vecu, aptuveni 6 metrus garu laivu, to salaboja, ar rokām pārzīmēja vairāk nekā 70 gadus vecas navigācijas kartes, bibliotēkā no grāmatām pamācījās navigāciju un devās ceļā. Vētras samērcēja viņa hronometrus, tādēļ burāšana/airēšana noritēja vairāk vai mazāk "uz aklo". Sliktā laikā viņš lūdza dievu, labā - lasīja dzeju un bībeli.

Nobraucot kopā aptuveni 13 000 km, apstājoties pa ceļam uz remontu vairākās Klusā okeāna salās, Pauls pēc aptuveni gadu ilga airējiena (5 mēneši uz sauszemes, 6 mēneši jūrā) ieradās Losandželosā. No turienes viņu deportēja atpakaļ uz Latviju, kur viņu gan vairs neatzina par Latvijas pilsoni. Nu nekas, Pauls divus gadus nodzīvoja vecāku mājās Piltenē, kur par savu ceļojumu uzrakstīja grāmatu - gan tikai angliski - Escape to the Sea. Grāmatu gan vairs nevar nopirkt, jo izdota 1938. un 1939. gadā Londonā un vairāk nav atkārtotu izdevumu.

1937. gadā viņš Latvijā nopirka 7.5 metrīgu airu laivu Selga un sāka airēt uz
Austrāliju. Pie Lielbritānijas gan saprata, ka laiva nav piemērota
pasākumam un to pameta, tad salīga uz mazas jahtas, kura aptuveni pusotra gada laikā caur Panamu nonāca Austrālijā. Pauls Austrālijā arī palika un mira 1968. gadā, 80 gadu vecumā.

Interesanti, ka Pauls bija samērā reliģiozs un "izmēģināja" samērā daudzas kristiešu sektas un mūža nogalē kļuva par pentakostālisma priesteri un rakstīja reliģiskus sacerējumus.

Nemaz nezināju, ka latvieši bija devušies šādos ceļojumos.

Stabulīte uz klinšu sienas

Nesen internetā uzkūlos patīkamas video par trim beļģu un amerikāņu kāpējiem, kuri 13 dienu laikā izkāpa ļoti grūtu maršrutu Patagonijā (1.3 km augsto austrumu sienu Central Tower of Paine), pirmo reizi to uzkāpjot brīvajā kāpšanas stilā.

Pats video gan nevēsta par kāpienu, bet gan atpūtu, kad, sēžot teltī, augstu uz sienas, notiek neliela muzikāla pauze, izpildīta ar stabuli un kaut kādu strinkšķināmu instrumentu.

Zvēri uzbrūk

Atcerējos par diviem rakstiem par zvēru uzbrukumiem, kuri man savulaik ir likušies samērā interesanti un izrādījās, ka abi joprojām ir pieejami internetā, pilnā veidā ar fotogrāfijām.

Pirmais saucas "Vajājot garu lauvas" (Stalking Spirit Lions), kas publicēts 2006. gada oktobrī.

Rakstā ir par Tanzāniju, kur, pateicoties cilvēku straujajai izplatībai lauvu apdzīvotos apgabalos (ārpus nacionālajiem parkiem) un vienlaicīgai lauvu iecienīta medījuma - dažādu antilpoju tipa zvēru izkaušanai no cilvēka puses, lauvas ir "pārslēgušās" uz daudz vieglāk iegūstamu medījumu - mājlopiem un bērniem. Pretēji rietumniekiem, kuri saistībā ar uzbrukumu kraso pieaugumu vairāk sliecas piekrist augstākminētajam viedoklim, vietēji neuzskata, ka lauvas-cilvēku slepkavas ir īstas lauvas, bet gan mītiski gari. Te ir mazs citāts, kuru iztulkoju:

"...pieņemsim, ka jums nepieciešams garu lauva. Jūsu kaimiņš nočiepa jūsu kazu, pārgulēja ar jūsu sievu, nu vienalga, un jums gribētos viņu no tā atradināt. Kad neviens neskatās, jums jāpārlavās Ruvumas upei uz Mozambiku un jāsameklē Makonde mtalaam. Par samaksu viņš jums iedos nepieciešamo "tehnoloģiju", parasti divus augus un dažas instrukcijas. Tad jums jāatgriežas biezajos krūmos pie ciema, jānosviež viens no augiem zemē un - puff - jums ir lauva. Tad jums jāpaliek krūmos gaidīt līdz lauva veicis uzbrukumu. Kad viņš atgriežas, jums viņš "jādeaktivizē" novietojot otru augu uz delnas un atļaujot lauvam to nolaizīt. Lūk šajā vietā lietas kļūst nedaudz sarežģītas. Jūsu laiva visticamāk būs klāts ar jūsu ienaidnieka asinīm un tādēļ izskatīsies samērā briesmīgs. Tā nu jums būtu jāstāv tur tumšajos, spokainajos krūmos ar izstieptu trīcošu roku un jāgaida līdz šis asiņainais monstrs nolaizīs jūsu delnu. Tieši tā. Lielākā daļa cilvēku nobītos un bēgtu. Lauva nekad netiek deaktivizēts un tā sākas uzbrukumi cilvēkiem..."

Bet tas vēl nav viss. Tā kā vietējie baidās no garu lauvu atriebības, viņi parasti pārstājot sniegt informāciju par lauvu uzbrukumiem valdības nolīgtajiem medniekiem un vēršas pie vietējiem burvjiem, kuri ar dažnedažādām metodēm "sajauc lauvām prātus", bet parasti ne uz pārāk ilgu laiku.

Arī agrāk šajos apgabalos lauvas nogalinājušas cilvēkus, pēdējais lielākais uzbrukums notika laikā no 1932. līdz 1947. gadam Njombes apgabalā, kad bojā no lauvu nagiem gāja aptuveni 1500 cilvēku. Katrā ziņā, dzīve laukos Tanzānijā izskatās samērā bīstama.

Otrs raksts "Vai esat redzējuši šo krokodilu" (Have You Seen This Croc) un tam pēc 3 gadiem sekojošais Lying Low stāsta par Burundi slavenāko krokodilu Gustavu (garums aptuveni 6,5 metri, svars ap 800 kilogramu), kurš savas dzīves dažu desmitu gadu laikā varētu būt nogalinājis pat vairākus simtus vietējo iedzīvotāju. Tā kā šajā apkārtnē nemitīgi ir plosījies pilsoņu karš, krokodilam kādu uzmanību sāka pievērst tikai pēc miera iestāšanās un pagaidām daudzu gadu centieni viņu noķert nav vainagojušies panākumiem. Ir izdevies vien iegūt dažas miglainas fotogrāfijas.

Katrā ziņā, pirms rakstu izlasīšanas, nebiju domājis, ka noķert šādus lielus savvaļas dzīvniekus ir tik grūti, ka pat veiksmīgākie mednieki un pēddziņi labākajā gadījumā vairāku gadu laikā ir uz mirkli tikai redzējuši sava ķeramā objektu ēnu.

Sliktais laiks Antarktīdā

Nesen ceļojumu pa internetu uzsācis visai interesants un īss video par sliktajiem laika apstākļiem Antarktīdā, McMurdo zinātniskajā stacijā, kad laukā plosās tā sauktā Condition 1 vētra.

Condition 1 nozīmē, ka:
- vēja ātrums pastāvīgi pārsniedz 28 metrus sekundē,
- vēja dzesējošais efekts (nevis īstā temperatūra, bet temperatūra, kura tiek sajusta spēcīgā vēja dēļ) pārsniedz -73 grādus,
- redzamība ir mazāk nekā 30 metru.

Ja tas izklausās pretīgi, tad ar dažām sekundēm video pietiek, lai saprastu, ka sajūtas šādā vētrā varētu būt visai nelabas.


Condition 2 nozīmē jau nedaudz maigāku laiku, bet Condition 3 ir viss pārējais.

Video filmējis ir fotogrāfs Antonijs Pauels Anthony Powell, kuram ir arī samērā interesants blogs - Frostbytes ar lieliskām fotogrāfijām.

Tāpat nevar jau nepieminēt latviešu blogu no Antarktīdas - Inga un Jolanta Antarktīdā, vienīgi šeit interneta ierobežojumu dēļ neparādās bildes.

Labs gājiena apraksts

Nieslīgstot sīkumos, icelo.lv un tā reklāmām pārkrauto klonu traveltalisman.lv esmu vienmēr uzskatījis par sūdu. Tomēr nesen tur iebrienot, izrādījās, ka publicēts samērā interesants stāsts par gājienu no Rīgas uz Nidu (Liepājas rajons), gar jūras malu.

Kaut arī stāsts ir dienasgrāmatas veidā, kas ne vienmēr ir labākais formāts, jo nereti to lielāko daļu aizņem garumgari un tikai pasākuma dalībniekiem saistoši sadzīves sīkumu apraksti, šis ir apbrīnojami labi lasāms un interesants.

"19.50 Strauji tuvojās vakars un man bija pilnīgi skaidrs, ka līdz Ventspilij nedavilkšu. Tādēļ nokonstatējis pēc kartes, ka pašreiz iespējams biju Liepupē, devos augšā kāpās meklēt kādu veikalu vai vismaz mājas, lai nopirktu pārtiku un uzdūros kempingam. Kārtējo reizi man teicami bija paveicies. Izskatījās, ka šeit bija bērnu nometne. Uzreiz aiz kāpām, palielā laukumā bija vairākas ēkas un telšu pilsētiņa. Noķēris vienu mazo es noskaidroju , ka ja es vēloties ēst man ir jāiet uz lielāko ēku un virtuve jāvaicājot pēc Zaķa. „Zaķis mani pabarošot.” Tā arī darīju. Ēdnīca bija milzīgs ļembasts, jo tieši tajā brīdi tur barojās, divi duči resgaļu. Iegājis virtuvē apjautajos pēc Zaķa, kurš izrādījās jauna sieviete. Bez liekiem jautājumiem viņa noprasīja, ko es vēloties karbonādi vai kotletes un teica : ok..."

Patiesībā arī otrs autora apraksts par Turcijas apceļošanu ir labs. Atsauc atmiņā tikai īsu eksistenci izbaudījušo un jau pāris gadus mirušo, bet, manuprāt, visu laiku labāko latviešu ceļojumu aprakstu lapu trase.lv

Lidmašīnu meklēšana kalnos un džungļos

The Washington Post nesen publicēts samērā interesants raksts (vienu reizi var lasīt par brīvu, pēc tam prasīs reģistrāciju, bet tā bezmaksas) par Otrā pasaules karā Āzijā pazudušo lidmašīnu meklēšanu.

Kā izrādās, veicot pārlidojumus pāri Himalajiem, Indijas, Birmas (tagad Mjanma, bet man labāk vecais nosaukums patīk) un Ķīnas teritorijā, kalnos un džungļos nokrita vairāk nekā simts lidmašīnas - kopā aptuveni 1300 cilvēki gāja bojā. Turklāt ASV valdība līdz šim nav pat mēģinājusi neko īpaši meklēt - lidmašīnas tajā laikā krita pārāk bieži, pārsvarā laika apstākļu dēļ, jo apledoja, lidojot pāri augstajiem kalniem. Tā nu rakstā stāstīts par amerikāni Kleitonu Kūlu (Clayton Kuhles), kurš par personīgajiem līdzekļiem Indijā meklē lidmašīnu vrakus, savāc dažas piemiņas lietas, kuras nosūta bojāgājušo tuviniekiem, sīki apraksta vraku atrašanās vietas un visu publicē savā mājas lapā MIA Recoveries. Kopā jau viņš "atklājis" 15 vrakus.

Cik maksā Everests?

Droši vien, nevienam nav noslēpums, ka ne tikai Kalvītis un Ulmanis, bet arī lielākais vairums Everestā un citos kalnos kāpēju paši saviem spēkiem, bez gidu palīdzības, netiktu nekur un ja arī tiktu, tad turpat augšā vien paliktu.

Pietiekoši bieži interesants ir ne tikai pats kāpiens, bet arī jautājums par to cik katrs ir izdevis par šo pasākumu - Kalvīša gadījumā nav grūti izsecināt, ka viņš par sevis uzmanīšanu šķīrās no dažiem simtiem latu (es te neieskaitu naktsmītnes, ceļu un citus izdevumus), tomēr man ienāca prātā noskaidrot cik par uzkāpšanu Everestā samaksā kāds no tiem simtiem, kuri gidu pakalpojumus izmanto katru gadu un cik ļoti šī summa atšķiras dažādiem kantoriem.

Vispirms jau, par gidiem slikti izteikties būtu grēks, jo tas ir tikpat cienījams amats kā citi un arī gidu klienti nebūtu jāapceļ; vietā ir atcerēties, ka ievērojamākais somu kāpējs Veika Gustavsons (Veikka Gustaffson) un Eda Viestura kāpšanas partneris, kurš pašlaik iekarojis 13 no 14 pasaules augstākajām virsotnēm, pirmo reizi Everestā uzkāpa, maksājot Robam Holam par gida pakalpojumiem. Līdzīgi ar daudziem citiem slaveniem un ne tik slaveniem kāpējiem.

Pēc nelielas rakāšanās internetā, lieliskajā Adventure Blog atradu visu jau gatavu, lieliskā kāpēja un fotogrāfa Alana Arneta (Alan Arnette) sagatavotu un apkopotu labi pārskatāmā tabulā.

Tā nu var lasīt, ka Everests var izmaksāt pat 27 tūkstošus dolāru, bet pazīstamāku gidu gadījumā, pat vairāk nekā 70 tūkstošus. Starpība nav tik vienkārši izprātojama, jo personīgais ekipējums, ceļš un apdrošināšana cenā netiek iekļauts ne vieniem, ne otriem. Parasti šo starpību mēģina skaidrot ar lielāku skaitu pazīstamu un uzticamu Rietumu gidu klātbūtni, nedaudz labāku grupas ekipējumu, firmas reputāciju un zināmu garantiju par iespēju atgriezties dzīvam. Bet te atkal, Himex ar visai parupjo un daudzu kāpēju ne visai ieredzēto Raselu Braisu (Russel Brice), kurš redzēts Discovery seriālā Everest: Beyond the Limit, visus ved strīpām augšā par "nieka" 33 tūkstošiem un viņa ekspedīcijās neviens letāls iznākums nav gadījies. Šeit vēl atceros pirms gada Outside lasīto un visai interesanto aprakstu par Everesta bāzes nometni, kur kādu miljonāru - kalnā kāpēju apkalpoja aptuveni 12 gidi un šerpas.

Citos kalnos cenas ir manāmi mazākas un aptuveni vienādas visiem, par aptuveni 10 - 12 tūkstošiem var uzkāpt arī citā astoņtūkstošniekā (Čo Oiju, Šišapagma vai Broad Peak) un 3 - 8 tūkstošus maksā pārējo kontinentu augstākās virsotnes. 30 tūkstošus maksā Vinsons, bet tas tikai tāpēc, ka ar loģistiku Antarktīdā ir lielas problēmas.

Būtu nenopietni uzreiz secināt, ka kāpjot Everestā, vispirms jau maksā par vārdu. Everests teorētiski nav vieglākais no kalniem, īpaši jau sava augstuma dēļ (8 km augstumā arī dažiem desmitiem metru ir liels svars), pat neraugoties uz "ziloņu taku" esamību. Visai grūti ir salīdzināt cenas objektīvi - lielākajā daļā citu astoņtūkstošnieku būs visai grūti sarunāt kādu gidu, jo iespēja neatgriezties ir pārāk liela. Katrā ziņā, pēc šīgada traģēdijas K2, nav atrodams neviens komerciālais kāpšanas piedāvājums šajā kalnā.

Jāatzīmē būtu, ka iepriekš minētajā lapā apkopotas angliski runājošo gidu cenas. Krievu firmu cenas ir nedaudz lētākas, tomēr šīm cenām ir tendence izlīdzināties. Galu galā, kāpēc prasīt mazāk, ja var paprasīt tikpat cik konkurenti?

Attiecībā uz Latviju, informācija ir paskopa. Nav jau tā, ka gidu nebūtu, tomēr lielākā daļa šādu informāciju savās mājas lapās nepublisko - jāraksta uz e-pastu un tad visu uzzinās. Vien jānovēro, ka arī Latvijas cenām ir tendence palielināties un tās droši vien pietiekoši drīz sasniegs pasaules līmeni; protams, astoņtūkstošniekos gan neviens Latvijas gids neved.

Kalnu fotogrāfijas

Klāt gada beigas un visi, kam nav slinkums rīko dažāda veida fotogrāfiju konkursus un apkopojumus. Oktobrī braukājot pa internetu, divi bilžu apkopojumi īpaši iespiedās atmiņā:

1. Jana Parnela (Ian Parnell) raksts ar dažām labāk augstkalnu fotogrāfijām. Daudz vairāk pieejamas viņa blogā.

2. National Geographic Adventure neliela ikmēneša izlases bilžu galerija - Sights Unseen

Un tad, protams, austriešu fotogrāfa Hermana Erbera bildīte par ledus kāpšanu. Skudriņas skrien pār kauliem iedomājoties šādu situāciju, kad drausmīgi dārdēdams nogāztos blakus esošs ledus kritums. Pietiekoši neomolīga sajūta bija jau pagājušogad Šamonī, kad nokrita pārsimt metrus tālāk esošs kritums, bet ja šitāds blakus...man aizdomas, ka tur pilnas bikses arī diezgan reālas ir.

Tāpat arī citas viņa bildes ir trakoti iespaidīgas, samērā daudz laika var pavadīt tās šķirstot un žēli nodomājot, ka šogad gan laikam nekur aizbraukt nesanāks.

Uzkāpšana Everestā

Adventure Blog uzdūros samērā interesantam video par uzkāpšanu Everestā - labi uzņemtā un samontētā divas minūtes garā filmele parāda Everesta kāpiena pēdējos posmus, laikam kāds pusotrs kilometrs sanāk.

Via Adventure Blog

Daži interesanti ceļojumi

Žurnālā un lapā GOOD pirms kāda mēneša tika publicētas samērā interesantas ievērojamāko atklājēju un ceļotāju ceļojumu kartes. Šajā lapā atrodamas kopumā 23 dažādu ceļojumu kartes, turklāt tās nav tikai reāli ceļojumi (Kolumba, Magelāna u.c.), bet arī literāru varoņu veikts ceļš, piemēram, kuģa Pequod (Mobijs Diks) vai Fileasa Foga (80 Dienās Ap Zemeslodi) veiktie.

Protams, pasākuma ir vairāki trūkumi. Kaut arī karšu animācija ir laba, prasītos vairāk detaļu (pasākuma realizācija Google Maps būtu interesantāka), tāpat nedaudz traucē iznirstošie informācijas logi, bet dažas minūtes ir visai interesanti. Vēl interesantāk būtu, ja kartes tiktu ik pa laikam papildinātas...

Via Adventure Blog

Rīga - Budapešta

Vēl joprojām nevaru saprast vai mans brauciens bija interesants vai garlaicīgs. Pirms diviem mēnešiem meklējot veidu kā ātri Rīgā var nokļūt Budapeštā, kur pavadīšu dažus mēnešus, sapratu, ka vienkārši tas nebūs. Uz Budapeštu no Rīgas nekursē nekas - ne autobuss, ne lidmašīna un tādēļ pēc ilgas kombinēšanas sameistaroju maršrutu, kurš 30 h garumā iekļāva 3 valstu apmeklējumu. Pārsteidzošā kārtā, pateicoties Ryanair, viss pasākums solījās kopā izmaksāt aptuveni 20 latus (+ hostelis). Pie tam, 70% šīs summas izmaksāja vilciens.

Pirmā daļa. Rīga - Ņūkopinga (eifēmiski gan tiek dēvēta par Stokholmu Skavstu, bet līdz zviedru galvaspilsētai jābrauc pusotru stundu). Stokholmu nemaz netaisījos apmeklēt, tā vietā dzīvojos pa zviedru mazpilsētu, kur cītīgi meklējot, neko interesantu neatradu. Patiesībā jau cītīgi meklēju nevis izklaidi, bet pārtikas veikalu, kamdēļ nācās aptuveni pusotru stundu klīst pa pilsētu un apskatīt visu ievērojamo - galveno gājēju ielu, ielas malā nīkstošos metālistu jauniešus u.c. Nešķīstā kārtā izrādījās, ka zviedru alum, kuru pārdod lielveikalos ir tikai 3,5 grādi, tādai suslai bija žēl naudu tērēt tērēt, tādēļ nācās iztikt ar dažām dārgām bulciņām. Arī hostelī bezgalīga garlaicība, kuru kliedēja vien istabas biedrenes vācietes šaušalīgā klepošana, kas gan netraucēja viņu reizi 10 minūtēs iet ārā uzsmēķēt.

Otrā daļa. Ņūkopinga - Bratislava. Ņūkopingā nekā interesanta nebija arī no rīta, vien vairāk saules un nenormāli daudz odu. Un ļoti auksts. Bratislavā atkal bija šaušalīgi karsts un sutīgi. Izrādījās, ka vilciens uz Budapeštu jāgaida 3 stundas tādēļ devos uz pilsētu meklēt atsvaidzinājumus un apskatīt pilsētu. Pirmais iespaids - te ir īstā Austrumeiropa. Ja man tagad vajadzētu kādam parādīt sterotipisku Austrumeiropu, noteikti izvēlētos Bratislavu - viss nedaudz apskretis, dažas vecas un neremontētas mājas mijas ar padomju stila arhitektūras veidojumiem. Un veci tramvaji un trolejbusi.

Bratislavas centra skats.

Tomēr kapitālisms vienā ziņā te ieviesies - tā ietekmē pazuduši visi mazie veikaliņi, kur izsalcis ceļinieks ar nelielu, bet godīgu uzcenojumu var iegādāties vienu aukstu alu un sviestmaizes. Nu labi, divus alus, vispār trīs, jo jābrauc taču vēl ar vilcienu. Veikalu centrā meklējot pamanījos atrast vismaz divus gaļas veikalus, trīs tirgus, vairākus desmitus slēgtu un aizrestotu veikalu un lērumu picēriju. Kad tālumā pamanīju vācu vecās pārtikas Lidl zīmolu, priekiem nebija gala - jau mutē saskrēja siekalas iedomājoties aukstuma vitrīnā aprasojošu alu (atgādinu, ka bija 25 grādi, kas pēc zviedru aukstuma likās daudz vairāk). Tomēr pienākot tuvāk, izrādījās, ka arī šis ir tikai māns - zem zīmes sīkiem burtiņiem bija norāde - 2.4 km. Divus kilometrus mērot nenācās, tika atrasts mazs veikaliņš, kurā, protams, nav iespējams maksāt ar karti un alus netiek turēts ledusskapī.

Tipisks logs nedaudz apskrandušā mājelē

Trešā daļa. Bratislava - Budapešta. Brauciens sākās, protams, ar pieklājīgu divdesmit minūšu kavējumu, bet tik un tā saglabājas cerības līdz pusnaktij nokļūt maģāru galvaspilsētā. Bratislavas stacija līdzīga kā Varšavā - bomžu ielenkta, tomēr izskatās nedaudz tīrāka, vismaz šeit uz grīdas pašā stacijā neviens nečurā. Vilciens arī solīds, vien gadās vagons, kur bariņš britu padsmitgadnieku briesmīgi skaļi apspriež kā pa lēto ceļot un ausis priecē viszinoši stāsti par neprātīgo cenu līmeni Somijas galvaspilsētā Oslo. Labi, ka man ir alus un zem galdiņa rozete laptopam - var noskatīties kādu no tām briesmīgajām filmām, kurām parasti žēl tērēt laiku ikdienā.

Bratislavas stacijā

Principā brauciens absolūts sviests - nav satikti ne interesanti tipāži, ne vilciens, ne lidmašīna nav atcelti vai vismaz kavējuši, tikai laiks ir briesmīgi lēni vilcies. Grūti iedomāties, ka šis murgs būtu jāatkārto ik reizi, kad no jauna braukšu atpakaļ. Tādēļ nākamreiz lidošu caur Vīni - būs ja ne labāk, tad savādāk.

Kurzemes jūrmala

Latvijā man viena no skaistākajām vietām liekas Ventspils apkaime - gan ne dižā saimnieka Lembja pārmērīgi uzfrizētā pilsēta ar rītdienu, bet jūrmala augšpus Ventspils. Citur Eiropā ir papilnam gan upju, gan ezeru no kuriem daudzi ir labāki nekā Latvijā, tāpat arī pilis, muižas un pilsētas pārspēj gandrīz jebkurš nošņurkušākais Austrijas, Vācijas vai Šveices nostūris, tomēr kaut ko tik ekselentu kā Kurzemes jūrmala, atrast citur būs grūti.

Vispirms jau jāmin hroniskais cilvēku trūkums - tur garantēti netiks sastapts neviens. Viena māja uz pieciem, desmit kvadrātkilometriem ir ideāls lielums. Tad vēl pati par sevi smukā atklātā jūra, neizcirstie un nesacūkātie meži ar siliem, purviem un kāpām, kur var gan smalki pastaigāt, gan līdz ausīm nobristies. Viss kopā ir neaprakstāmi labs.

Šo apgabalu "atklāju" tikai pirms gada, bet nesen atgriežoties no neliela izgājiena tur otro reizi, man arī ir samērā skaidrs, kādēļ arī daudzi ārzemnieki šo apgabalu uzskata par vienu no skaistākajiem Latvijā.

Ejot pa mežu, viss ir kā noklāts sēnēm un ogām, baravikas vakariņām var salasīt minūšu laikā. Tad vēl jāuzslien telts vientulīgajā jūras krastā un neko labāku nemaz nevar vēlēties. Vienīgā problemātika gan ir dzeramā ūdens trūkums, jo nekā, izņemot pārpurvotas upītes, tur nav, bet dažus litrus jau var panēsāt līdzi.

Jācer vismaz, ka vēl ilgāku laiku turienes ceļi netiks asfaltēti un civilizācija tur neparādīsies.

Dienas ceļojumu apraksti - uzsauc suņiem "mush"

Man kādu laiku avīze "Diena" patika. Vēlāk lasīju tikai SestDienu internetā un ceļojumu aprakstus - avīzes daļas, kur vismaz kaut kas oriģināls bija saglabājies. Diemžēl jāsecina, ka pēdējā laikā arī šīs sadaļas ir nolaidušās diezgan drausmīgā līmenī, kuru, manuprāt, pamatīgi pastiprina slikti tulkotie raksti.

Es saprotu tulkotu materiālu izmantošanu - ja nav žurnālistu, tad jātulko, turklāt ne vienmēr žurnālisti visas tēmas labi pārvalda. Rakstu tulkošana ir normāla parādība visas pasaules presē. Tomēr tulkojot vajadzētu kaut nedaudz padomāt par to, ka latviešu valoda atšķiras no angļu. Protams, visiem tulkotājiem nepiemīt Raiņa vai Vizmas Belševicas talants, bet tad nav arī ko pretendēt uz Latvijas lielākās/labākās dienas avīzes statusu. Uzreiz piebildīšu, ka neapgalvoju, ka mani grafomāniskie skricelējumi ir labāki, bet cienījams preses izdevums gan varētu atļauties kaut piecas minūtes pavadīt īsos un strupos amerikāņu angļu valodas teikumus padarot latviešu ausīm baudāmākus. Savādāk rodas iespaids, ka tulkojumus veic galvenokārt Tildes Birojs, kura garadarbus pat neviens nepārlasa.

Piemēram, pēdējais gājiens - ceļojumu aprakstos iekļautais "Var pa gaisu...". Atvainojos, bet pat icelo.lv spēj labāk - nav avīzes cienīgi pagrābt kaut kādu TOP10 no kaut kāda, sazin kur sazvejota RSS fīda un fiksi pārtulkot..."īsts izaicinājums ir tieši strausi. Tiesa, var paiet krietns laiciņš, kamēr atrodat līdzsvaru uz šī ātrā motocikla ar divām kājām"...vai arī..."Suņu pajūgs Bernē (Šveice). Iekrampējieties labi cieši un sauciet "mush"!"...tas nekas, ka ar suņu pajūgiem Bernē nebrauc, jo tur parasti nav sniega, bet rakstā minētais pasākums pieejams kilometrus 80 no Bernes, Diablerets kalnā. Jāpiebilst, ka mush nav reāla suņu pajūgu vadīšanas komanda, jo grūti izrunājama izsaucot - drīzāk jau iedomāta komanda, kura labi rīmējas ar suņu pajūgu vadītāju nosaukumu (mushers). Tās vietā, rakstot par suņu pajūgu vadīšanu latviski, labi var lietot vienkārši "Aiziet".

Bet detaļas jau nav svarīgas - galvenais, ka aizpildīta vieta. Man labāk patiktu, ja šo pseidorakstu vietā būtu saliktas gaumīgas reklāmas.

Interesanti ceļveži

Slate.com atradu samērā interesantu rakstu par veciem ceļvežiem, kuri mūsdienās var likties visai jocīgi, piemēram, 1963. gadā izdots safari ceļvedis ar padomiem par to, ka leoparda ēsmai vislabāk izmantot dzīvu suni vai 19.gs beigās, pirms 122 gadiem publicētais "Klaidoņa ceļojums: kā apskatīt Eiropu par 50 centiem dienā" (A Tramp Trip: How To See Europe on Fifty Cents a Day). Padomi ir aktuāli arī mūsdienās - mazāk jāēd un jālūdz vietējiem iedzīvotājiem nakstmītne, kas gan tagad notiek ar coachsurfing lapu palīdzību.

Sīkums, bet interesanti. Periodikā pameklēju arī informāciju par Latvijā agrāk izdotiem ceļvežiem, bet neko prātīgu nevarēju atrast, vien Ulmaņlaiku avīzes, kuras pilnas ar kritiku par to, ka nav pieejams normāls Latvijas ceļvedis, vien novecojuši vācu izdevumi, kuru izdošanas laikā Latvija vēl atradās Krievijas impērijas sastāvā. Protams, tad jau standarta Trešā Reiha izdevumi - vācieši apbrīnojami īsā laikā pamanījās vairākās valodās izdot ceļvežus pa okupētajām teritorijām - mājās atradu arī plānu grāmatiņu par Rīgu, jāsaka gan, ka tā ir diezgan zemas kvalitātes.

Šķīstošās kofeīna ripiņas

Beidzot tas ir klāt - kofeīns sporta dzēriena veidā. Vienu tableti iemet puslitra pudelē un bez dažādiem noderīgiem minerāliem, ZYM Catapult satur arī 1 tasi kafijas (100mg kofeīna). Vai arī var vienkārši tableti paturēt zem mēles.

Šo biju gaidījis ļoti ilgi un domājams, ka drīzā nākotnē bez kofeīna neviens sporta dzēriens vai ēdiens nebūs iedomājams. Man tik atmiņā nāk nesenais eksāmenu laiks jūnijā, kad nepamanīju to, ka 150 mg kofeīna satur 100 ml, nevis puslitrs pretīgi saldā dzēriena. Rezultātā (kafiju nedzeru) pēc gandrīz 8 kafijas krūzītēm vienlaikus, ņirbošām acīm eksāmenam varēju mācīties visu nakti un arī nākamajā dienā jutos pārāk ņiprs.

Via Backcountry

Maija National Geographic Adventure uzdūros samērā interesantam rakstam (vēl nav pieejams interneta arhīvā, jo pārāk jauns) par 2007. gada augustu, kad krievi Ziemeļpolā - Ziemeļu Ledus okeāna dibenā ar lielu pompu uzstādīja Krievijas karogu, izraidot plašas diskusijas par šo apgabalu teritoriālo piederību, jo, kā zināms, tur atrodama nafta vismaz triljons dolāru vērtībā. Uz šo soli nekavējās atbildēt Kanāda, sūtot savas ekspedīcijas uz polārajiem apgabaliem, bet tas jau vairs nav svarīgi.

Kā izrādās, šis pasākums pirmssākumos nemaz nebija krievu ideja. Vēl vairāk - Ziemeļpola apciemošana bija austrāliešu biznesmeņa Maika Makdovela (Mike MacDowell), kompānijas Deep Ocean Expeditions garabērns. Jau 2001. gadā par 95 000 dolāru viņš piedāvāja būt pirmajiem cilvēkiem, kuri nokļūtu "īstajā" Ziemeļpolā, 4km dziļumā (neviens cits tur nav bijis un visai ticams, ka tuvākajā laikā nebūs, jo ieniršanai tik lielā dziļumā nepieciešami īpaši izturīgi batiskafi, kuru skaits pasaulē nepārsniedz 4 gab. un divi no tiem pieder Krievijai). Pieteicās 10 klientu, tomēr tas bija par maz un pasākums tika atcelts. Pēc kāda laika uzradās zviedru biznesmenis Frederiks Paulsens (Frederik Paulsen), kurš par iespēju būt klāt pirmajā ieniršanā samaksāja miljonu dolāru un viss tika plānots 2006. gadā.

Pasākums būtu noritējis veiksmīgi, ja vien krievi nebūtu aptvēruši, ka šo projektu itin labi varētu izmantot savā labā. Neko citu kā nepiekrist izmaiņām noteikumos nevarēja, jo viss - gan ledlauži, gan zemūdenes tika nomātas no valsts dotētiem zinātniekiem. Tā nu tika iecelts jauns ekspedīcijas vadītājs no Krievijas, skata pēc piesaistīti zinātnieki, žurnālisti un, protams, politiķi.

Beigu beigās 2007. gadā notika viens niriens ar divām zemūdenēm, kurā piedalījās divi Krievijas pārstāvji, kā arī pasākuma sākotnējais autors - Makdovels un viņa klients zviedrs Paulsens. Visi četri samērā drīz arī saņēma prestižā Explorers Club medaļas.

Interesanti, ka pats Makdovels atturas šo pasākumu komentēt, jo viņa bizness Krievijā pašlaik zeļ un plaukst (izbraucieni ar MIG iznīcinātājiem, krievu zemūdenēm un citas izpriecas).

Latviešiem Ziemeļamerikā iet labi (sportiskajā ziņā)

Šīs ziņas gan nav nekāds jaunums, bet interneta problēmas liedza visu ielikt jau pirms nedēļas, kad tas vēl bija jaunums.

Paldies Mārtiņam par ziņu, ka ASV Rietumkrastā - Sietlā, dzīvojošais latvietis Pēteris Lediņš ASV čempionātā rogainingā, startējot komandā kopā ar Nikolaju Načevu ar uzvarējis visus pārējos - arī ASV čempionus. Rogainings ir orientēšanās sporta līdzinieks, kur 24h laikā jāsavāc iespējami vairāk kontrolpunktu (jo kontrolpunkts atrodas tālāk no starta vietas, jo vairāk punktus par to saņem). Parasti kontrolpunkti izvietoti ar tādu ziņu, lai visus fiziski nebūtu iespējams izskriet, tādēļ distances plānošana ir samērā sarežģīts pasākums.

Prieku par Pētera lielisko sasniegumu gan mazina fakts, ka tā kā Pēteris nav ASV pilsonis, tad ASV čempiona tituls diemžēl gāja garām...

Pilni rezultāti šeit.

Otra labā ziņa ir no Kanādas ziemeļiem - latvieši iepriekšējā ierakstā aprakstīto Yukon River Quest nobraukuši neparedzēti labi - visas trīs ekipāžas ne tikai sasniegušas finišu, kas jau būtu atzīstams sasniegums, bet pat ierindojušās godalgotās vietās (pilni rezultāti šeit). Vislabākais sasniegums ir kanoe divniekos, kur J. Seļezņovs un J. Blaževičs ieguvuši trešo vietu (no 11 finišējušiem dalībniekiem) - 50h 5min. Kajaku divniekos U. Gūtmanis un I. Plakane ir otrajā vietā, šoreiz gan 4 braucēju konkurencē - 57h 25min. Tāpat arī lieliska piektā vieta Andra Stavro izpildījumā vienvietīgo kajaku klasē - 50h 25min. Braucēji šonedēļ atgriezīsies Rīgā, kad noteikti pastāstīs par saviem pārdzīvojumiem - kur un kā tas notiks, visticamāk varēs uzzināt, sekojot Campo lapas diskusijām.

Eclipse Tour uz Kazahstānu

Eclipse Tour ir sešu jauniešu kompānija, kura ar bobikiem vasaras vidū dosies vispirms uz Novosibirsku vērot pilnu pilnu saules aptumsumu, pēc tam uz Kazahstānu apskatīt Baikonuras kosmodromu. Dzīvošana paredzēta maksimāli askētiskos apstākļos. Šim projektam bez mājaslapas ir arī pietiekoši saistošs blogs, kur pašlaik tiek aprakstīta ņemte ar Krievijas vīzām un kurš noteikti vēl interesantāks paliks pēc došanās ceļā 14. jūlijā.

Personīgi mani priecē tas, ka Eclipse Tour, atšķirībā no citiem (Saules Vārti, Āfrikas Josta utjp.), sponsorus meklējot, tēlaini nefantazē, ka brauc svarīgās etnogrāfiskajās un kultūrvēsturiskās ekspedīcijās, kuras neatsveramu labumu cilvēcei desmitiem gadu garumā. Kā arī savus piedzīvojumus blogā neplāno aprakstīt maksimāli skopi, jo vēlāk jāizdod grāmata, tādēļ neko īpaši vairāk par pārdesmit vārdiem "mums iet labi, esam tur un tur" stilā un maza izmēra fotogrāfijām nepublicē.

Kaut arī pašlaik izskatās, ka šim pasākumam ar finansēm īpaši labi neveicas, jācer, ka viss veiksmīgi nokārtosies un vasarā būs ko palasīt.

Pasaules dziļākās alas

Uzgāju nelielu, bet samērā interesantu rakstiņu ar bildēm par pasaules desmit dziļākajām alām. Kā izrādās, visas desmit atrodas Eiropā un dziļākā no tām - Voronja (Voronya Kruber), kura atrodas Abhāzijā un ir 2,1 km dziļa (mērot taisni pa vertikāli) un, ļoti iespējams, ka sniedzas vēl tālāk, jo nav līdz galam izpētīta. Vispār visas alas no šī desmitnieka nav līdz galam izpētītas, līdz ar to, šie skaitļi mainās katru gadu.

Šajās rekordizmēru alās parasti nevar nolaisties pietiekoši vienkārši, parasti nākas līst caur ļoti šaurām spraugām un ik pa laikam nodarboties ar niršanu. Parasti speleologi pavada vairākas dienas, vai pat nedēļas, lai aizkļūtu līdz zemākajam punktam. Samērā interesantas bildes un aprakstus par grieķu ekspedīciju uz Voronju bloga veidā var redzēt šeit.

Voronjas dziļākās vietas shēma

Rakstā par Voronjas iekarošanu, kas pirms gada vai diviem bija publicēts žurnālā Vertikaļnij Mir uzmanība bija pievērsta faktam, ka orientēšanās un dziļuma noteikšana sagādā pietiekoši daudz grūtību, jo GPS šeit nedarbojas, bet parastais altimetrs nav ļoti precīzs instruments. Tāpat visai bieži var sastapt indīgas gāzes un citus labumus, tādēļ speleoloģiju var uzskatīt par samērā interesantu nodarbi. Vienīgi žēl, ka Latvijā tā panīkusi, jo kādreiz padomju laikos bija pietiekoši daudz "alās līdēju" no Latvijas, kuri pārsvarā devās uz PSRS dienvidu republikām - Ukrainu un Gruziju, kurās ir milzums daudzums dziļu alu.

Kad mācījos laikam otrajā klasē, bet māsa pirmajā, vecāki mūs ar māsu paņēma šādā braucienā - mēs gan nolaidāmies tikai aptuveni 10 m dziļā nelielā alā, tomēr iespaidi bija samērā interesanti - galvenokārt tādēļ, ka ieeja alā nebija ļoti plata un jālien bija pašiem saviem spēkiem, tur vecāki palīdzēt nevarēja. Visgrūtākais bija līšana ārā, jo padomju laiku kāju žumāri (ierīce, kura uzlikta uz virves atļauj tikai augšupejošu kustību) samērā labi sprūda uz virvēm un kā jau minēju, jāķepurojas ārā bija tikai pašiem saviem spēkiem.

Tagad lasīju, ka daļa Ukrainas alu ir aizbetonētas, lai neļautu tās izpostīt, jo padomju laikā viss bija vienkāršāk - daudzas Krimas alas atradās padomju armijas bāzu teritorijā un piekļūšanai bija vajadzīgas pārāk daudzas atļaujas. Vēl atceros, ka, atgriežoties civilizācijā pēc augstākminētā divu nedēļu pārgājiena, bija jāiet ap 30 km cauri armijas poligonam un tā kā bijām sīki, bet vecākiem smagas somas, tad cauri iziet dienas laikā nevarējām un nācās tur nakšņot. Mums ar māsu bija interesanti, bet atceros, ka valdīja zināms satraukums par to vai padomju armija nesadomā naktī veikt kādu mācību uzlidojumu var artilērijas treniņus telts apkaimē.

Links via Adventure Blog

Latvietis Eds Viesturs

Pietiekoši bieži, kad tiek rakstīts par latviešu alpīnistiem un viņu sasniegumiem, tiek pieminēts arī Eda Viestura vārds, nereti pat uzskatot viņu par Amerikas latvieti. Nevar noliegt, ka Eds Viesturs ir viens no slavenākajiem dzīvajiem alpīnistiem (viņa lielākais sasniegums ir uzkāpšana visās četrpadsmit 8000m virsotnēs bez skābekļa izmantošanas), tomēr šoreiz man interesants liekas cits aspekts - viņa saukšana par latvieti, kas sastopama pietiekoši daudzās Latvijas avīzēs un žurnālos.

Kaut arī Eda Viestura tēvs Elmārs ir latvietis, viņa māte ir no Vācijas, viņš ir dzimis un audzis Amerikā, ģimenē nav runājis latviski un nekad nav uzturējis sakarus ar ASV latviešiem. Ar zināmu interesi gaidīju viņa autobiogrāfijas “No shortcuts to the top” iznākšanu un grāmatu lasīju sevišķi rūpīgi. Pati grāmata ir ļoti laba, tomēr loģiski būtu, ja latviskās saknes tajā tiktu pieminētas. Nekā. Ir tikai viens vai divi teikumi, kur pieminēts, ka tēvs nāk no Latvijas. Arī viņa mājas lapā vien pieminēts, ka vecāki ir imigranti - viens no Latvijas, otrs no Vācijas.

Vēl interesantāk, ka nekad neesmu redzējis vāciešus uzskatām Edu Viesturu par vācieti, kaut arī viņiem būtu tādas pašas tiesības kā latviešiem. Ja meklējot Latvijas internetā, ir daudz atsauču par Eda Viestura latvietību, tad Vācijā nekā savādāk kā par amerikāni viņš uzskatīts netiek.

Katrā ziņā, tie cilvēki, kuri pastāvīgi dzīvo ārzemēs, bet apzinās sevi kā latviešus, šo faktu parasti uzsver. Eda Viestura latvietība izskatās vairāk pēc mazu valstiņu tipiskas tendences - pazīstamiem cilvēkiem “aiz matiem” pievilkt tautību, kaut arī tā viņus nemaz nekad nav interesējusi un nekad neinteresēs. Gluži kā ar Vācijas izlases bijušo vārtsargu Oliveru Kānu, kura vecvecāki ir baltvācieši.

Protams, nevar gan pilnībā apgalvot, ka Eds Viesturs neatzīst sava Latvijas saknes, jo vairākās intervijās, viņš, jokojot, savu īpaši lielo plaušu tilpumu un neparasti augsto anaerobisko slieksni (brīdi, kad muskuļos sāk izdalīties pienskābe, radot nogurumu) izskaidro ar sava tēva superuzlādētājām latviešu asinīm. Tomēr nav dzirdēts, ka Eds uz sevi jebkad būtu attiecinājis jebkuru citu tautību kā “amerikānis”.

Katrā ziņā, šāda mākslīga radniecības radīšana ir visai līdzīga interenta dzīlēs sasēņotajiem slavenākajiem lietuviešiem - izrādās, Boba Dilana mātes vecvecāki bija Lietuvas ebreji. Tātad Bobs Dilans ir lietuvietis. Sviests.