Lielākā daļa Ungārijas ir bezmaz plakanāka par Latviju. Ja vien nebūtu maza Tatru daļiņa ziemeļos, kalnu te nebūtu vispār. Par laimi, Budapešta ir ziemeļos un pusstundas vilciena brauciena attālumā ir pietiekoši daudz kilometru augstu pauguru. Šeit ir arī divi vienīgie Donavas līkumi kalnu ielokā Ungārijas teritorijā un samērā daudzi militāri pasākumi notikuši tieši šeit, celtas pilis, kronēti karaļi utjp.
Pētot internetu, izrādījās, ka turpat arī atrodas viena no iemīļotākajām ungāru pastaigu vietām - Rám-szakadék (tulkojumā laikam Rám grava). Tā kā visur teikts, ka šis pasākums ir ļoti apmeklētāju iecienīts, tad sestdien pieceļos drausmīgi agri. Laiks ir izcili labs, tikai ar autobusu braucot kalnā, gājiena sākumpunktā, tas kļūst pretīgs - bieza migla un briesmīgi auksts.
Protams, skatu vieta, no kuras var redzēt 10 km attālo Donavu un apkārtējos kalnus ir bezcerīga - var novērot tikai miglas putru uz visām pusēm.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Tā nu eju uz gravu lejā, pa ceļam palīdzot kādam vecākam pārim noorientēties, man nav saprotams, kā jau deviņos no rīta, kad visi normāli cilvēki vēl guļ, var paspēt tik pamatīgi apmaldīties - viņi domā, ka ir citā vietā aptuveni 10 km uz dienvidiem. Tāpat izskatās, ka viņi man īsti netic - paldies, paldies, bet mēs pajautāsim citiem. Kad pūcei aste ziedēs, tad sagaidīsiet citus, bet nu tā jau nav mana darīšana patiesībā.
No pirmā acu uzmetiena slavenā grava ir vilšanās, tādas gravas Latvijā netrūkst - Lorupes grava dalīta aptuveni ar divi. Vēlāk gan izrādās, ka kaut kas interesants jau ir, bet pasākumu sabojā gar malu iedzītās tērauda margas un kāpnes.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Interesanti paliek vienīgi, kad grava kļūst šaura un iespējams iestigt dubļos. Nu neko jau pārāk sliktu nevar teikt, grava ir nedaudz interesanta ar dažiem nesliktiem ūdenskritumiņiem. Jau nodomāju, ka te trūka tikai cilvēku bars un tur jau viņš nāk. Ejot ārā no gravas, satieku vismaz 150 - 200 cilvēkus un strīpām brauc vēl. Skolēni veselām klasēm, pensionāri, ģimenes ar sunīšiem.
Tagad vēl daži km līdz Donavai. Kā jau rudenī, krastmalā viss slēgts un vientulīgs, visa pieticīgā izklaides industrija gaida nākamo vasaru.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Vēl kādus km paeju gar Donavas krastu, atrodu daudzus gliemežvākus, dažādus izskalotus mēslus un mumificētu suni (ar skatīšanos uzmanīgi). Tad vēl tikai samērā interesantā miestiņa Szentendre apmeklējums - pat liekas, ka šī ir viena no simpātiskākajām Ungārijas pilsētiņām, turklāt sasniedzama ar piepilsētas vilcienu. Tagad tikai jāapēd drausmīgi taukains un nacionāls kartupeļu rausis un var braukt mājās. Žēl, ka tik agri paliek tumšs.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
3 komentāri:
Izskatās, kā ainas no filmām- skaisti un mistiski!
Langošs ir kaut as līdzīgs gruzīnu hačapuri?
Aiva, hačapuri ir ar pildījumu un tradicionālo sāļo sieru.
Ierakstīt komentāru