Kaut arī ungāriem klinšu un kalneļu ir krietni vairāk nekā Latvijā, tie nav īpaši augsti un tikai viens pakalns pārsniedz maģisko viena kilometra atzīmi - Kekes. Internetā gan noskaidrojās, ka īsti par kalnu šo pauguru, kuram līdz virsotnei var ērti nokļūt ar automašīnu, uzskatīt nevar, tomēr tā kā tas ir visai netālu no Budapeštas, tad devāmies to apskatīt.
Izbraucām briesmīgi agri, jo dienas paliek īsas un gribējām paspēt kādus 20 km noiet arī kājām. Drausmīgi izbesīja ungāru transporta tieksme mūžīgi kavēt, kas noveda pie tā, ka savienojošais vilciens jau aizgājis un jāgaida papildus stunda. Miestā viens veikals un trīs bāri, bet alu astoņos no rīta vēl negribas. Daži vīriņi, kuri ganās dzertuvju apkaimē gan paspējuši jau pamatīgi iemest.
Tā nu nokļūstam Gyöngyös pilsētelē, kur meklējot autobusu uz starta punktu - miestiņu ar neizrunājamu vārdu, ieraugām mazu bānīti, kurš, kā izrādās, pat drīzumā brauks uz mūs interesējošo ciematu. Pasākums ilgst ap pusstundu un ir visai eksotisks - bānītis, atšķirībā no Alūksnes-Gulbenes līdzinieka, remontu nav ļoti sen redzējis, tādēļ ir daudz interesantāks. Tas nesteidzīgi zvāļojas pa S-veidā izliktajām sliedēm, ar grūtībām apsteidzot gājējus, tomēr mums nav kur steigties un priecājamies par dzeltēt sākušajiem vīnogu laukiem abās pusēs. Jāatzīmē, ka autobuss šo pašu gabalu nobrauc piecās minūtēs.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Tagad tik jāiet aptuveni 8 km līdz virsotnei un pa ceļam jāpārvar daži simti augstuma metru. Takas ved pa lapām piebirušu mežu, saulīte spīd, viss ir skaists, turklāt ne turpceļā, ne atpakaļceļā nevienu citu cilvēku mežā nesatiekam. Mežā ieraugu ko līdz šim neredzētu - melni dzeltenu salamandru, kas ir visai drosmīgs un izskatīgs rāpulis. Kādu laiku papozē un ielien lapās.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Ilgi gaidītā Kekes virsotne gan nepatīkami pārsteidz - tajā gan ir pretīgs suvenīru veikaliņš ar Ķīnā ražotiem standarta draņķīšiem, bet lielāko daļu tā virsotnes aizņem nožogots TV tornis ar milzīgu betona kluci apakšā - viss kopā saucas retranslācijas stacija. Tos Latvijas zaļos, kas uztraucās par mobilā torni Gaiziņkalna tuvumā, laikam ķertu trieka, ieraugot šo monstru. Turpat ir arī slēpošanas trase, kura nav neko stāvāka par Žagarkalnu. Visā kopumā, iespaids ir pretīgs, skats no kalna nav nekāds un vispār jāiet mājās - pēc 2 stundām jau iestājas tumsa. Tā nu ejam lejā, paspējam pat nomaldīties, jo bagātīgajā lapu paklājā grūti saskatīt taku.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Atgriežoties atpakaļ, vēl tikai Gyongyos apskate - tūrisma sezona gan galā un pilnīgi viss ir ciet, tādēļ ātri vien nonākam vietējā hamburgeru ēstuvē. Un tad jau atkal aizkavēti vilcieni, kurus gaidot nākas klausīties vietējo jauniešu atraugu konkursā (pavisam pretīgi paliek, kad divi no viņiem sāk arī izpildīt pirdienus). Vienīgais kas vēl interesanti - tā kā šodien ir Helouvīns, tad visi kapi pārpilni ar baltām asterēm un degošām svecītēm, kas tumsā visai labi izskatās.
2 komentāri:
Salamandras dzīvo LV brīvā dabā? :O
Tas bānītis vēl strādā?
Ierakstīt komentāru