Nedēļas nogalē sagribējās izstaigāties un tādēļ atkal (viens no iepriekšējiem gājieniem) devos paskatīties uz tuvējo Adriāna sienu. Kursabiedri, kuri bija apsolījuši nākt līdzi, gan uz autobusu neuzradās, jo, visticamāk, izgulēja sesijas beigas svinību sekas. Lai nepiedzīvotu parasto variantu - spēcīgu vēju tieši sejā, pirms braukšanas ļoti rūpīgi iepazinos ar laika prognozi un vilties nenācās - kā vienmēr, pusdienlaikā sacēlās pamatīgs vējš, kurš šoreiz pūta mugurā. Vispār ļoti nesaprotu kā var ilgstoši dzīvot Anglijā - man jau pāris mēnešu laikā ir izveidojies izteikts riebums pret nepārtraukto un spēcīgo vēju un lietu, labi, ka vēl, ka tikai divi mēneši palikuši.
Pēc stundu ilga brauciena izkāpu laukos un izbaudīju klasisku skatu - sarkanu Mini pie tipiskas angļu mājas ļoti uzspodrinātā ciematelī.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Laukos gan jauki, gaisā jūtams pavasaris, visās malās brēc gan svaigi dzimuši, gan jau nedaudz izauguši jēri, daži pat nav ļoti bailīgi. Ja būtu koki, tad viņiem plauktu lapas, bet viltīgie zemnieki jau sen visu izcirtuši pa tīro.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Šis ejamais posms pat samērā kalnains bija, tā ka dažreiz nācās nedaudz nopūlēties, kāpjot augšup un lejup pa mālainajām nogāzēm. Tā kā esmu izbaudījis kā ir pakrist un slīdēt pa tām lejup, tad šo pieredzi atkārtot negribējās. Laiks pēkšņi nomācās un sākās stiprs lietus, ja būtu jāiet pret vēju un lietu, būtu pretīgi.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Kādās četrās stundās nogāju ap 20 km, pārvarot aptuveni 550 augstuma metrus. Tā kā laiks bija pretīgs, atcēlu plānus par iešanu tālāk (jo tad būtu jāiet vismaz 15-18 km līdz nākamajam ciemam) un gāju uz autobusu.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru