Alumīnija bundžu deglis

Tas ir spirta deglis ar visai vienkāršu konstrukciju, kuru pagatavo no divām skārda bundžām. Deglis izcili viegls, neprātīgi lēts un samērā ērts lietošanā, tā vismaz apgalvo degļa fani.

Par šāda degļa izgatavošanu paša rokām biju prātojis jau ilgāku laiku. No prātošanas līdz idejas realizācijai pagāja ilgs laiks, līdz vienu dienu izlasīju pamācības šeit, paskatījos video šeit un nolēmu ideju realizēt.

Vienīgās nepieciešamās sastāvdaļas ir divas skārdenes. Augstākminētajos padomos caurumu urbšanai tiek ieteikts izmantot dažāda diametra urbjus, tomēr nolēmu ar tik augstām tehnoloģijām neaizrauties un caurumus izsist ar riģipša skrūvēm, kuras ir ļoti asas. Vēl nepieciešama žilete vai celtniecības nazis, vai arī vienkāršas šķēres. Tāpat var apgādāties ar plakanknaiblēm ar kurām būs vieglā ieliekt asās malas.

Uzskatīju, ka, lai iegūtu skārdenes būtu nepiedienīgi dzert saldās limonādes, tādēļ tika iepirkts alus, kurš tika patērēts celtniecības procesa laikā.

Vispirms tika izsisti degšanas caurumi. Darīju to pirms bundžu sagriešanas, jo tad to malas nebūtu tik stingras.

Tad tika izsists caurums degļa piepildīšanai, kurš vēlāk tiks pārsegts ar monētu.

Tad abām bundžām nogriezts dibens, aptuveni centimetru no malas. Tas viss atkarīgs no tā, cik lielu vēlas degļa tilpumu.

Vienai no pamatnēm tiek atliektas malas, lai to vieglāk būtu ievietot otrajā.

Abas daļas tiek stingri saspiestas kopā, caurums pārklāts ar monētu un deglis ir gatavs.

Viss pasākums aizņēma aptuveni trīs līdz četras minūtes, krietni mazāk nekā biju plānojis.

Pirmajai aizdedzināšanai lietoju kvalitatīvu medicīnisko spirtu. Lēju nedaudz šķaidoties, lai deglis tiktu apšļakstīts ar spirtu, kurš uzsildītu degļa virsmu un tas vispār degtu. Izrādījās, ka pārcentos, jo vispirms ieguvu ugunsmetēju. Labi, ka bija tuvumā bļoda, kuru uzmetu liesmu kamolam virsū un liesmu apslāpēju. Pēc tam biju uzmanīgāks un izšļakstīju tikai dažas piles dārgā šķidruma.

Pēc piecu minūšu degšanas.

Tagad jau rezultāts bija labāks. Kā var redzēt, lielākās liesmas nāca no vidus, jo monēta nenosedz lielāko caurumu pietiekami blīvi, tādēļ nākamajiem modeļiem jāpiedomā tieši pie šī aspekta. Pēc dažu minūšu degšanas liesmas no vidus gan krietni samazinājās.

Mācības nākamajai reizei:

- deglis noteikti dega ar lielāku liesmu kā gribētos. Kaut arī to nebiju piepildījis līdz malām, tas izdega diezgan ātri. Sapratu, ka nākamreiz degšanas caurumiņi jāsit krietni mazāka diametra, vislabāk tādi, kuri knapi saredzami. Un, protams, vajag nelielu, no stieplēm izgatavotu statīvu, uz kura novietot katliņu.

- atliektajās malās ir jāizurbina daži caurumi, lai spirts labāk aizplūst uz malām un nedeg vidū. Neesmu gan pārliecināts vai tas būtiski kaut ko mainīs.

- daudz vieglāk būtu bijis abus dibenus savienot vispirms un tikai tad izsist caurumus, arī šajā gadījumā konstrukcija būtu stingra.

- degļa ietilpību vajadzētu nedaudz lielāku.

Zvēri uzbrūk

Atcerējos par diviem rakstiem par zvēru uzbrukumiem, kuri man savulaik ir likušies samērā interesanti un izrādījās, ka abi joprojām ir pieejami internetā, pilnā veidā ar fotogrāfijām.

Pirmais saucas "Vajājot garu lauvas" (Stalking Spirit Lions), kas publicēts 2006. gada oktobrī.

Rakstā ir par Tanzāniju, kur, pateicoties cilvēku straujajai izplatībai lauvu apdzīvotos apgabalos (ārpus nacionālajiem parkiem) un vienlaicīgai lauvu iecienīta medījuma - dažādu antilpoju tipa zvēru izkaušanai no cilvēka puses, lauvas ir "pārslēgušās" uz daudz vieglāk iegūstamu medījumu - mājlopiem un bērniem. Pretēji rietumniekiem, kuri saistībā ar uzbrukumu kraso pieaugumu vairāk sliecas piekrist augstākminētajam viedoklim, vietēji neuzskata, ka lauvas-cilvēku slepkavas ir īstas lauvas, bet gan mītiski gari. Te ir mazs citāts, kuru iztulkoju:

"...pieņemsim, ka jums nepieciešams garu lauva. Jūsu kaimiņš nočiepa jūsu kazu, pārgulēja ar jūsu sievu, nu vienalga, un jums gribētos viņu no tā atradināt. Kad neviens neskatās, jums jāpārlavās Ruvumas upei uz Mozambiku un jāsameklē Makonde mtalaam. Par samaksu viņš jums iedos nepieciešamo "tehnoloģiju", parasti divus augus un dažas instrukcijas. Tad jums jāatgriežas biezajos krūmos pie ciema, jānosviež viens no augiem zemē un - puff - jums ir lauva. Tad jums jāpaliek krūmos gaidīt līdz lauva veicis uzbrukumu. Kad viņš atgriežas, jums viņš "jādeaktivizē" novietojot otru augu uz delnas un atļaujot lauvam to nolaizīt. Lūk šajā vietā lietas kļūst nedaudz sarežģītas. Jūsu laiva visticamāk būs klāts ar jūsu ienaidnieka asinīm un tādēļ izskatīsies samērā briesmīgs. Tā nu jums būtu jāstāv tur tumšajos, spokainajos krūmos ar izstieptu trīcošu roku un jāgaida līdz šis asiņainais monstrs nolaizīs jūsu delnu. Tieši tā. Lielākā daļa cilvēku nobītos un bēgtu. Lauva nekad netiek deaktivizēts un tā sākas uzbrukumi cilvēkiem..."

Bet tas vēl nav viss. Tā kā vietējie baidās no garu lauvu atriebības, viņi parasti pārstājot sniegt informāciju par lauvu uzbrukumiem valdības nolīgtajiem medniekiem un vēršas pie vietējiem burvjiem, kuri ar dažnedažādām metodēm "sajauc lauvām prātus", bet parasti ne uz pārāk ilgu laiku.

Arī agrāk šajos apgabalos lauvas nogalinājušas cilvēkus, pēdējais lielākais uzbrukums notika laikā no 1932. līdz 1947. gadam Njombes apgabalā, kad bojā no lauvu nagiem gāja aptuveni 1500 cilvēku. Katrā ziņā, dzīve laukos Tanzānijā izskatās samērā bīstama.

Otrs raksts "Vai esat redzējuši šo krokodilu" (Have You Seen This Croc) un tam pēc 3 gadiem sekojošais Lying Low stāsta par Burundi slavenāko krokodilu Gustavu (garums aptuveni 6,5 metri, svars ap 800 kilogramu), kurš savas dzīves dažu desmitu gadu laikā varētu būt nogalinājis pat vairākus simtus vietējo iedzīvotāju. Tā kā šajā apkārtnē nemitīgi ir plosījies pilsoņu karš, krokodilam kādu uzmanību sāka pievērst tikai pēc miera iestāšanās un pagaidām daudzu gadu centieni viņu noķert nav vainagojušies panākumiem. Ir izdevies vien iegūt dažas miglainas fotogrāfijas.

Katrā ziņā, pirms rakstu izlasīšanas, nebiju domājis, ka noķert šādus lielus savvaļas dzīvniekus ir tik grūti, ka pat veiksmīgākie mednieki un pēddziņi labākajā gadījumā vairāku gadu laikā ir uz mirkli tikai redzējuši sava ķeramā objektu ēnu.

Sliktais laiks Antarktīdā

Nesen ceļojumu pa internetu uzsācis visai interesants un īss video par sliktajiem laika apstākļiem Antarktīdā, McMurdo zinātniskajā stacijā, kad laukā plosās tā sauktā Condition 1 vētra.

Condition 1 nozīmē, ka:
- vēja ātrums pastāvīgi pārsniedz 28 metrus sekundē,
- vēja dzesējošais efekts (nevis īstā temperatūra, bet temperatūra, kura tiek sajusta spēcīgā vēja dēļ) pārsniedz -73 grādus,
- redzamība ir mazāk nekā 30 metru.

Ja tas izklausās pretīgi, tad ar dažām sekundēm video pietiek, lai saprastu, ka sajūtas šādā vētrā varētu būt visai nelabas.


Condition 2 nozīmē jau nedaudz maigāku laiku, bet Condition 3 ir viss pārējais.

Video filmējis ir fotogrāfs Antonijs Pauels Anthony Powell, kuram ir arī samērā interesants blogs - Frostbytes ar lieliskām fotogrāfijām.

Tāpat nevar jau nepieminēt latviešu blogu no Antarktīdas - Inga un Jolanta Antarktīdā, vienīgi šeit interneta ierobežojumu dēļ neparādās bildes.

Ze Altimeit Kristmas

Kā īsti bija ar to Marijas nevainību un jēzuliņu, man nav īsti skaidrs. Tomēr, par spīti neeksistējošajām attiecībām ar reliģiju, Ziemassvētki man liekas samērā interesants pasākums, jo šajās neganti īsajās un apmākušajās dienās vismaz notiek kaut kas interesants, turklāt to visu neglābjami pavada karstvīns. Eiropā ir tikai dažas vietas, kur Ziemassvētki sasniedz pašu augstāko līmeni - Bavārijā un Austrijā, tādēļ uz dažām dienām izīrējām mašīnu, lai nedaudz apskatītu šo pēdējās Adventes neprātu.

Standarta skats jebkurā Ziemassvētku tirgū

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Vispirms jau jāpriecājas, ka laika prognoze nepiepildījās un, kaut arī daļa Austrijas piedzīvoja katastrofiski daudz sniega, tas īsti nenonāca līdz tiem autobāņiem, pa kurām bijām izvēlējušies braukt. Naktī, pēc 700 km brauciena sasniedzot Minheni, vispirms jau skaidrs, ka nedaudz jāpadzer alus. Centrs tāds patīkami tukšs, izgaismotām mājām un tukšām Ziemassvētku tirgus būdām, kuras apčurā jau krietni nosvinējies puisietis. Krogi, atšķirībā no Ziemassvētku iestādījumiem bija vaļā un tas labi. Nākamajā dienā - sestdienā, sākās tas, ko pa radio nodēvēja par gada lielāko iepirkšanos (svētdienā Vācijā viss ir ciet). Ar katru stundu ļaužu bars pieauga, pusdienlaikā parādījās arī milzīgi tūristu pūļi, bet tā kā Minhene ir liela, vietas pietiek visiem. Protams, viss centrs ir kruzuļos, svecēs, eglēs, lentēs un spīdīgā folijā ievīstīts. Kad viss jau sākt apnikt, laiks braukt uz netālo Zalcburgu, izbaudīt Ziemassvētkus mazpilsētā.

Samērā simpātiskā mežacūka Minhenē

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Zalcburgas centrs vakarā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Zalcburga gan sagādāja krietni sliktāku iespaidu, jo centrs bija vairāk nekā pārblīvēts. Ja nebūtu šeit īsi iebraukuši arī iepriekšējā dienā (lai nopirktu labu alu vienā no klosteriem), tad iespaids paliktu pavisam drūms. Pa centru pārvietoties iespējams nebija vispār, vienkārši drūms pūlis.

Par laimi, nakšņot bija plānots pārdesmit kilometrus tālāk, St. Volfgangas ciematā. Tas nu sagaidīja bez jebkādiem pūļiem, bet ar pilnmēnesi, kurš fantastiski izgaismoja apkārt esošos kalnus. Nākamajā dienā kļuva vēl labāk, uzspīdēja saulīte, palika silti un varēja nesteidzīgi pavazāties pa mazpilsētas centriņu ar karstvīna krūzi rokās.

Ziemassvētku sveces Volfgangas ezerā vēlu vakarā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Volfgangas ezers no augšas no rīta

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tad vēl neliela tuvējo kalnu apskate un tad jau jābrauc caur Vīni mājās. Jāatzīst, ka Vīne bija visspožākā, lielākā daļā māju maksimāli izgaismotas un izkrāšņuļotas, aptuveni tā, ka pat Disnejlenda atpaliek.

Spīdīgā Vīne

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Labs gājiena apraksts

Nieslīgstot sīkumos, icelo.lv un tā reklāmām pārkrauto klonu traveltalisman.lv esmu vienmēr uzskatījis par sūdu. Tomēr nesen tur iebrienot, izrādījās, ka publicēts samērā interesants stāsts par gājienu no Rīgas uz Nidu (Liepājas rajons), gar jūras malu.

Kaut arī stāsts ir dienasgrāmatas veidā, kas ne vienmēr ir labākais formāts, jo nereti to lielāko daļu aizņem garumgari un tikai pasākuma dalībniekiem saistoši sadzīves sīkumu apraksti, šis ir apbrīnojami labi lasāms un interesants.

"19.50 Strauji tuvojās vakars un man bija pilnīgi skaidrs, ka līdz Ventspilij nedavilkšu. Tādēļ nokonstatējis pēc kartes, ka pašreiz iespējams biju Liepupē, devos augšā kāpās meklēt kādu veikalu vai vismaz mājas, lai nopirktu pārtiku un uzdūros kempingam. Kārtējo reizi man teicami bija paveicies. Izskatījās, ka šeit bija bērnu nometne. Uzreiz aiz kāpām, palielā laukumā bija vairākas ēkas un telšu pilsētiņa. Noķēris vienu mazo es noskaidroju , ka ja es vēloties ēst man ir jāiet uz lielāko ēku un virtuve jāvaicājot pēc Zaķa. „Zaķis mani pabarošot.” Tā arī darīju. Ēdnīca bija milzīgs ļembasts, jo tieši tajā brīdi tur barojās, divi duči resgaļu. Iegājis virtuvē apjautajos pēc Zaķa, kurš izrādījās jauna sieviete. Bez liekiem jautājumiem viņa noprasīja, ko es vēloties karbonādi vai kotletes un teica : ok..."

Patiesībā arī otrs autora apraksts par Turcijas apceļošanu ir labs. Atsauc atmiņā tikai īsu eksistenci izbaudījušo un jau pāris gadus mirušo, bet, manuprāt, visu laiku labāko latviešu ceļojumu aprakstu lapu trase.lv

Dzērienu meklējumi

Nevaru teikt, ka esmu vīnu cienītājs. Vīnu cienu, bet, atšķirībā no alus, pievēršu tam visai maz uzmanības un atšķirt labu no slikta ne vienmēr esmu pratis. Tomēr bija visai grūti atteikties no kaimiņa piedāvājuma doties nelielā izbraucienā, kura galvenais mērķis būtu Ungārijas vīna darītavu produkcijas praktiska novērtēšana, īpaši jau tāpēc, ka kaimiņš pēc izglītības ir vīndaris. Vēl labāk, kaimiņa ciemos bija atbraucis viņa bijušais kursabiedrs, kādas katalāņu vīna darītavas pārvaldnieks.

Viss sākās samērā lieliski, vienā no lielākajām Tokajas reģiona vīna darītavām mūs sagaida ļoti solīdi tērpies, kā izskatās, ļoti galvens vadītājs, kurš mums detalizēti izrāda darītavu un pagrabus. Viss notiek negaidīti laipni, aptuveni tā, it kā mēs būtu ilgi gaidīti ciemiņi, tā ka pat katalāņi, kuri apmeklējuši visai daudz vīna darītavas, ir pārsteigti. Lielu daļu no skatītā nesaprotu, jo īsti nepārzinu vīna darīšanas tehnoloģijas un vīnogu šķirņu nosaukumi vai augsnes tips man neko neizsaka. Man daudz interesantāk liekas, ka pagrabos sienas klāj līdz pat 10-15 cm bieza kaut kādas pelējuma sēnes kārta, kura rūpējas par pastāvīga un ļoti mitra klimata uzturēšanu - vīna pudeles te nav nepieciešams novietot guļus, jo korķis tik mitrā gaisā neizžūst.

Tokajas vīna lauki

Beigās vēl nogaršojam samērā daudz produkcijas, loģiski, ka vislabāk garšo tas, kas maksā ap 100 ls pudelē. Tokajas cienījamākais vīns ir īpaši saldais un ļoti dārgais Aszu, kuru gatavo no puvušām vīnogām. Mums iedod pagaršot arī Aszu esenci - neprātīgi saldu un biezu vīnogu sulu, kurā tipiski ir no 400 - 600 g cukura uz litru (piemēram, medum cukura saturs ir virs 900 g/l, kolai ap 40). 2000. gadā, kurš bijis viens no visu laiku labākajiem Aszu gadiem, cukura līmenis pārsniedza 900 gramus.

Tā nu dzeru, uzsūcu gudrības un pēc visai ilgā apmeklējuma izrādās, ka ne par degustāciju, ne iespaidīgo ekskursiju mums neprasa nekādu samaksu; tā arī nesaprotam kas ir par iemeslu ļoti labajai un sirnīgajai uzņemšanai, jo mājaslapā piedāvātā maksas ekskursija, uz kuru pieteicāmies, ir samērā īsa.

Kad pēcpusdienā nonākam pašā Tokajas miestā ir sācies drausmīgs lietus, bet tas netraucē ielīst kādos vīna pagrabiņos (vietējie tādus pat vairāku desmitu metru garumā ir izrakuši pie savām mājām) un pamēģināt nelielu ģimenes vīna darītavu produkciju. Dažiem sanācis ir labi, daudziem samērā draņķīgi. Īpaši daudz apkārt dzīvoties nesanāk, jo pašreiz ir īstākā nesezona un nevienu citu tūristu nemaz nesatiekam, tādēļ vīna pagrabi taisās ciet ātrāk.

Tokajas centrs piecos pēcpusdienā

Nākamajā dienā braucam uz Egeru, vienu no ievērojamākajām sarkanvīna pilsētiņām. Pa ceļam izbraucām cauri dažiem čigānu ciematiņiem netālu no Slovākijas robežas. Jāteic, ka skats ir interesants un šausmīgi bomzīgs. Šeit nevienam nav automašīnas, viss notiek ar zirgiem (ieskaitot lauku aršanu), mājas nolaistas līdz pēdējam, visapkārt totāla un bezgalīga miskaste. Samērā netālu no čigānu ciematiem sanāk apskatīt alas, kuras, kā jau kārtīgs tūrisma objekts, iekļautas UNESCO sarakstos. Stundas laikā izejam iespaidīgus 2,3 kilometrus (maksimālā ekskursija ir 9km gara), tomēr ir neliela vilšanās, jo alas ir ļoti civilizētas - rūpīgi izgaismotas, ar betonētiem celiņiem, nerūsējoša tērauda margām un citiem labumiem. Beigās vēl tiek piedāvāts mūzikas šovs - tiek izslēgta gaisma lielā pazemes hallē tiek atskaņotas 2 dziesmas. Nevar noliegt, ka akustika laba, bet iespaidu nedaudz izbojā viegli čerkstošas tumbas.

Alas

Pēcpusdienā nonākam Egerā, kur no jauna var mesties uzbrukumā nelieliem privātajiem vīna pagrabiem. Tiek atrasta tikai viena darītava, kuras produkcija tiek atzīta par labu, dažviet tā ir tik drausmīga, ka vīnu nemaz nevar iedzert. Interesanta ir kāda kompānija, kuru sastopam vairākos pagrabos - viens no degustētājiem ir tik ļoti pārguris, ka tiek nests līdzi. Pie galda viņš gan parasti atžirgst tik tālu, ka spēj uzņemt vēl dažas vīna glāzes. Viss gan beidzas pietiekoši ātri, jo arī šeit izjūtams pūļu trūkums un viss tiek slēgts agri. Tā nu daudzām vīnu garšām pa galvu maisoties braucam atpakaļ uz Budapeštu.

Rám-szakadék

Lielākā daļa Ungārijas ir bezmaz plakanāka par Latviju. Ja vien nebūtu maza Tatru daļiņa ziemeļos, kalnu te nebūtu vispār. Par laimi, Budapešta ir ziemeļos un pusstundas vilciena brauciena attālumā ir pietiekoši daudz kilometru augstu pauguru. Šeit ir arī divi vienīgie Donavas līkumi kalnu ielokā Ungārijas teritorijā un samērā daudzi militāri pasākumi notikuši tieši šeit, celtas pilis, kronēti karaļi utjp.

Pētot internetu, izrādījās, ka turpat arī atrodas viena no iemīļotākajām ungāru pastaigu vietām - Rám-szakadék (tulkojumā laikam Rám grava). Tā kā visur teikts, ka šis pasākums ir ļoti apmeklētāju iecienīts, tad sestdien pieceļos drausmīgi agri. Laiks ir izcili labs, tikai ar autobusu braucot kalnā, gājiena sākumpunktā, tas kļūst pretīgs - bieza migla un briesmīgi auksts.

Protams, skatu vieta, no kuras var redzēt 10 km attālo Donavu un apkārtējos kalnus ir bezcerīga - var novērot tikai miglas putru uz visām pusēm.

Migla visapkārt

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tā nu eju uz gravu lejā, pa ceļam palīdzot kādam vecākam pārim noorientēties, man nav saprotams, kā jau deviņos no rīta, kad visi normāli cilvēki vēl guļ, var paspēt tik pamatīgi apmaldīties - viņi domā, ka ir citā vietā aptuveni 10 km uz dienvidiem. Tāpat izskatās, ka viņi man īsti netic - paldies, paldies, bet mēs pajautāsim citiem. Kad pūcei aste ziedēs, tad sagaidīsiet citus, bet nu tā jau nav mana darīšana patiesībā.

No pirmā acu uzmetiena slavenā grava ir vilšanās, tādas gravas Latvijā netrūkst - Lorupes grava dalīta aptuveni ar divi. Vēlāk gan izrādās, ka kaut kas interesants jau ir, bet pasākumu sabojā gar malu iedzītās tērauda margas un kāpnes.

Gravā pa vidu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Interesanti paliek vienīgi, kad grava kļūst šaura un iespējams iestigt dubļos. Nu neko jau pārāk sliktu nevar teikt, grava ir nedaudz interesanta ar dažiem nesliktiem ūdenskritumiņiem. Jau nodomāju, ka te trūka tikai cilvēku bars un tur jau viņš nāk. Ejot ārā no gravas, satieku vismaz 150 - 200 cilvēkus un strīpām brauc vēl. Skolēni veselām klasēm, pensionāri, ģimenes ar sunīšiem.

Tagad vēl daži km līdz Donavai. Kā jau rudenī, krastmalā viss slēgts un vientulīgs, visa pieticīgā izklaides industrija gaida nākamo vasaru.

Donavas krasts

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Smukās lapas un beigtie gliemeži

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Vēl kādus km paeju gar Donavas krastu, atrodu daudzus gliemežvākus, dažādus izskalotus mēslus un mumificētu suni (ar skatīšanos uzmanīgi). Tad vēl tikai samērā interesantā miestiņa Szentendre apmeklējums - pat liekas, ka šī ir viena no simpātiskākajām Ungārijas pilsētiņām, turklāt sasniedzama ar piepilsētas vilcienu. Tagad tikai jāapēd drausmīgi taukains un nacionāls kartupeļu rausis un var braukt mājās. Žēl, ka tik agri paliek tumšs.

Skats uz to pašu apkārtni augšas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Prāmītis turpat

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ungāru kartupeļu un miltu plācenis - langošs

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Lidmašīnu meklēšana kalnos un džungļos

The Washington Post nesen publicēts samērā interesants raksts (vienu reizi var lasīt par brīvu, pēc tam prasīs reģistrāciju, bet tā bezmaksas) par Otrā pasaules karā Āzijā pazudušo lidmašīnu meklēšanu.

Kā izrādās, veicot pārlidojumus pāri Himalajiem, Indijas, Birmas (tagad Mjanma, bet man labāk vecais nosaukums patīk) un Ķīnas teritorijā, kalnos un džungļos nokrita vairāk nekā simts lidmašīnas - kopā aptuveni 1300 cilvēki gāja bojā. Turklāt ASV valdība līdz šim nav pat mēģinājusi neko īpaši meklēt - lidmašīnas tajā laikā krita pārāk bieži, pārsvarā laika apstākļu dēļ, jo apledoja, lidojot pāri augstajiem kalniem. Tā nu rakstā stāstīts par amerikāni Kleitonu Kūlu (Clayton Kuhles), kurš par personīgajiem līdzekļiem Indijā meklē lidmašīnu vrakus, savāc dažas piemiņas lietas, kuras nosūta bojāgājušo tuviniekiem, sīki apraksta vraku atrašanās vietas un visu publicē savā mājas lapā MIA Recoveries. Kopā jau viņš "atklājis" 15 vrakus.

Cik maksā Everests?

Droši vien, nevienam nav noslēpums, ka ne tikai Kalvītis un Ulmanis, bet arī lielākais vairums Everestā un citos kalnos kāpēju paši saviem spēkiem, bez gidu palīdzības, netiktu nekur un ja arī tiktu, tad turpat augšā vien paliktu.

Pietiekoši bieži interesants ir ne tikai pats kāpiens, bet arī jautājums par to cik katrs ir izdevis par šo pasākumu - Kalvīša gadījumā nav grūti izsecināt, ka viņš par sevis uzmanīšanu šķīrās no dažiem simtiem latu (es te neieskaitu naktsmītnes, ceļu un citus izdevumus), tomēr man ienāca prātā noskaidrot cik par uzkāpšanu Everestā samaksā kāds no tiem simtiem, kuri gidu pakalpojumus izmanto katru gadu un cik ļoti šī summa atšķiras dažādiem kantoriem.

Vispirms jau, par gidiem slikti izteikties būtu grēks, jo tas ir tikpat cienījams amats kā citi un arī gidu klienti nebūtu jāapceļ; vietā ir atcerēties, ka ievērojamākais somu kāpējs Veika Gustavsons (Veikka Gustaffson) un Eda Viestura kāpšanas partneris, kurš pašlaik iekarojis 13 no 14 pasaules augstākajām virsotnēm, pirmo reizi Everestā uzkāpa, maksājot Robam Holam par gida pakalpojumiem. Līdzīgi ar daudziem citiem slaveniem un ne tik slaveniem kāpējiem.

Pēc nelielas rakāšanās internetā, lieliskajā Adventure Blog atradu visu jau gatavu, lieliskā kāpēja un fotogrāfa Alana Arneta (Alan Arnette) sagatavotu un apkopotu labi pārskatāmā tabulā.

Tā nu var lasīt, ka Everests var izmaksāt pat 27 tūkstošus dolāru, bet pazīstamāku gidu gadījumā, pat vairāk nekā 70 tūkstošus. Starpība nav tik vienkārši izprātojama, jo personīgais ekipējums, ceļš un apdrošināšana cenā netiek iekļauts ne vieniem, ne otriem. Parasti šo starpību mēģina skaidrot ar lielāku skaitu pazīstamu un uzticamu Rietumu gidu klātbūtni, nedaudz labāku grupas ekipējumu, firmas reputāciju un zināmu garantiju par iespēju atgriezties dzīvam. Bet te atkal, Himex ar visai parupjo un daudzu kāpēju ne visai ieredzēto Raselu Braisu (Russel Brice), kurš redzēts Discovery seriālā Everest: Beyond the Limit, visus ved strīpām augšā par "nieka" 33 tūkstošiem un viņa ekspedīcijās neviens letāls iznākums nav gadījies. Šeit vēl atceros pirms gada Outside lasīto un visai interesanto aprakstu par Everesta bāzes nometni, kur kādu miljonāru - kalnā kāpēju apkalpoja aptuveni 12 gidi un šerpas.

Citos kalnos cenas ir manāmi mazākas un aptuveni vienādas visiem, par aptuveni 10 - 12 tūkstošiem var uzkāpt arī citā astoņtūkstošniekā (Čo Oiju, Šišapagma vai Broad Peak) un 3 - 8 tūkstošus maksā pārējo kontinentu augstākās virsotnes. 30 tūkstošus maksā Vinsons, bet tas tikai tāpēc, ka ar loģistiku Antarktīdā ir lielas problēmas.

Būtu nenopietni uzreiz secināt, ka kāpjot Everestā, vispirms jau maksā par vārdu. Everests teorētiski nav vieglākais no kalniem, īpaši jau sava augstuma dēļ (8 km augstumā arī dažiem desmitiem metru ir liels svars), pat neraugoties uz "ziloņu taku" esamību. Visai grūti ir salīdzināt cenas objektīvi - lielākajā daļā citu astoņtūkstošnieku būs visai grūti sarunāt kādu gidu, jo iespēja neatgriezties ir pārāk liela. Katrā ziņā, pēc šīgada traģēdijas K2, nav atrodams neviens komerciālais kāpšanas piedāvājums šajā kalnā.

Jāatzīmē būtu, ka iepriekš minētajā lapā apkopotas angliski runājošo gidu cenas. Krievu firmu cenas ir nedaudz lētākas, tomēr šīm cenām ir tendence izlīdzināties. Galu galā, kāpēc prasīt mazāk, ja var paprasīt tikpat cik konkurenti?

Attiecībā uz Latviju, informācija ir paskopa. Nav jau tā, ka gidu nebūtu, tomēr lielākā daļa šādu informāciju savās mājas lapās nepublisko - jāraksta uz e-pastu un tad visu uzzinās. Vien jānovēro, ka arī Latvijas cenām ir tendence palielināties un tās droši vien pietiekoši drīz sasniegs pasaules līmeni; protams, astoņtūkstošniekos gan neviens Latvijas gids neved.

Kalnu fotogrāfijas

Klāt gada beigas un visi, kam nav slinkums rīko dažāda veida fotogrāfiju konkursus un apkopojumus. Oktobrī braukājot pa internetu, divi bilžu apkopojumi īpaši iespiedās atmiņā:

1. Jana Parnela (Ian Parnell) raksts ar dažām labāk augstkalnu fotogrāfijām. Daudz vairāk pieejamas viņa blogā.

2. National Geographic Adventure neliela ikmēneša izlases bilžu galerija - Sights Unseen

Un tad, protams, austriešu fotogrāfa Hermana Erbera bildīte par ledus kāpšanu. Skudriņas skrien pār kauliem iedomājoties šādu situāciju, kad drausmīgi dārdēdams nogāztos blakus esošs ledus kritums. Pietiekoši neomolīga sajūta bija jau pagājušogad Šamonī, kad nokrita pārsimt metrus tālāk esošs kritums, bet ja šitāds blakus...man aizdomas, ka tur pilnas bikses arī diezgan reālas ir.

Tāpat arī citas viņa bildes ir trakoti iespaidīgas, samērā daudz laika var pavadīt tās šķirstot un žēli nodomājot, ka šogad gan laikam nekur aizbraukt nesanāks.

Maikla Palina ceļojumi

Pirmo reizi par Maiklu Palinu uzzināju, skatoties Montija Paitona lidojošo cirku neaprakstāmi drausmīgā kvalitātē pa Pizza TV (ja nemaldos, tad LNT priekšvēstnesi). Lumberjack Song un citi Paitonu darinājumi mani uzrunāja tik ļoti, ka vēlāk par dārgu naudu pat iegādājos oriģinālos DVD. Tas gan jau offtopiks.

Tomēr līdz pat pagājušajam gadam nezināju, ka nu jau solīdu vecumu sasniegušais Maikls aizraujas ar ceļošanu BBC ietvaros par saviem braucieniem uzņemot dokumentālās filmas un izdodot grāmatas. Nejauši sanāca vairākas no tām izlasīt un patiesībā tās ir ļoti kvalitatīvas un interesantas. Vispirms jau labi tas, ka grāmatas nav filmu tieši pārstāsti un tajos izmantotās fotogrāfijas nav filmas kadri. Viss teksts rakstīts tieši grāmatai, vietām pat pietiekoši ievērojami atšķiras no filmu scenārija un fotogrāfijas uzņēmis fotogrāfs Bazils Pao tieši grāmatas vajadzībām.

Palins Jāņos Latvijā

Hemingway Adventure - Hemingveja dzīves un ceļojumu vietu apciemošana. Čikāga, Parīze, Spānija, Āfrika, Key West, Kuba un ASV Rietumi. Visas šīs vietas tiek apciemotas aptuveni tādā secībā kā Hemingvejs tajās uzturējās un tā kā Palins pats ir Hemingveja cienītājs, tad stāsts izdevies ļoti labs, turklāt ir interesants arī tādiem Hemingveja necienītājiem kā man.

Himalaya - par ceļojumiem Himalajos 2004. gadā. Tajā tiek aprakstītas 6 Himalaju valstis - Pakistāna, Indija, Nepāla, Ķīna (un Tibeta), Butāna un Bangladeša. Samērā daudzpusīga, jo braukāts tiek gan pa laukiem, gan pilsētām, turklāt autors arī veicis vairākus pārgājienus vairāk nekā 5 km augstumā, kas ir visai cienījams sasniegums viņa 60 gados.

New Europe - 2006. un 2007. gadā veikts brauciens pa jaunajām ES dalībvalstīm un iebraucienu Balkānos, kopumā 21 valsts. Kaut arī tādēļ valstu apraksti nav īpaši gari, tie visi ir sanākuši ļoti saistoši un interesanti. Par Latviju gan tur ir visai maz, bet pietiekami.

Ir arī vēl 2 grāmatas, kuras neesmu paspējis izlasīt - Full Circle (par braucienu apkārt pasaulei), Pole to Pole un Sahara.

Papildus, viens no lielākajiem labumiem ir tāds, ka pilni grāmatu teksti pieejami internetā par brīvu lapā Palinstravels. Lasīšana internetā gan nav samērā ērta un lejupielāde pdf vai jebkurā citā formā nav iespējama, bet dažas nodaļas ieskatam var visai ērti pieveikt.

Ugārijas Gaiziņš jeb Kékes

Kaut arī ungāriem klinšu un kalneļu ir krietni vairāk nekā Latvijā, tie nav īpaši augsti un tikai viens pakalns pārsniedz maģisko viena kilometra atzīmi - Kekes. Internetā gan noskaidrojās, ka īsti par kalnu šo pauguru, kuram līdz virsotnei var ērti nokļūt ar automašīnu, uzskatīt nevar, tomēr tā kā tas ir visai netālu no Budapeštas, tad devāmies to apskatīt.

Izbraucām briesmīgi agri, jo dienas paliek īsas un gribējām paspēt kādus 20 km noiet arī kājām. Drausmīgi izbesīja ungāru transporta tieksme mūžīgi kavēt, kas noveda pie tā, ka savienojošais vilciens jau aizgājis un jāgaida papildus stunda. Miestā viens veikals un trīs bāri, bet alu astoņos no rīta vēl negribas. Daži vīriņi, kuri ganās dzertuvju apkaimē gan paspējuši jau pamatīgi iemest.

Tā nu nokļūstam Gyöngyös pilsētelē, kur meklējot autobusu uz starta punktu - miestiņu ar neizrunājamu vārdu, ieraugām mazu bānīti, kurš, kā izrādās, pat drīzumā brauks uz mūs interesējošo ciematu. Pasākums ilgst ap pusstundu un ir visai eksotisks - bānītis, atšķirībā no Alūksnes-Gulbenes līdzinieka, remontu nav ļoti sen redzējis, tādēļ ir daudz interesantāks. Tas nesteidzīgi zvāļojas pa S-veidā izliktajām sliedēm, ar grūtībām apsteidzot gājējus, tomēr mums nav kur steigties un priecājamies par dzeltēt sākušajiem vīnogu laukiem abās pusēs. Jāatzīmē, ka autobuss šo pašu gabalu nobrauc piecās minūtēs.

Bānītis galapunktā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Elegantā bānīša krāsniņa

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tagad tik jāiet aptuveni 8 km līdz virsotnei un pa ceļam jāpārvar daži simti augstuma metru. Takas ved pa lapām piebirušu mežu, saulīte spīd, viss ir skaists, turklāt ne turpceļā, ne atpakaļceļā nevienu citu cilvēku mežā nesatiekam. Mežā ieraugu ko līdz šim neredzētu - melni dzeltenu salamandru, kas ir visai drosmīgs un izskatīgs rāpulis. Kādu laiku papozē un ielien lapās.

Gājiens pa mežu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Salamandra

Ilgi gaidītā Kekes virsotne gan nepatīkami pārsteidz - tajā gan ir pretīgs suvenīru veikaliņš ar Ķīnā ražotiem standarta draņķīšiem, bet lielāko daļu tā virsotnes aizņem nožogots TV tornis ar milzīgu betona kluci apakšā - viss kopā saucas retranslācijas stacija. Tos Latvijas zaļos, kas uztraucās par mobilā torni Gaiziņkalna tuvumā, laikam ķertu trieka, ieraugot šo monstru. Turpat ir arī slēpošanas trase, kura nav neko stāvāka par Žagarkalnu. Visā kopumā, iespaids ir pretīgs, skats no kalna nav nekāds un vispār jāiet mājās - pēc 2 stundām jau iestājas tumsa. Tā nu ejam lejā, paspējam pat nomaldīties, jo bagātīgajā lapu paklājā grūti saskatīt taku.

Samērā interesants un smuks mežs

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Gājiens pa mežu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Atgriežoties atpakaļ, vēl tikai Gyongyos apskate - tūrisma sezona gan galā un pilnīgi viss ir ciet, tādēļ ātri vien nonākam vietējā hamburgeru ēstuvē. Un tad jau atkal aizkavēti vilcieni, kurus gaidot nākas klausīties vietējo jauniešu atraugu konkursā (pavisam pretīgi paliek, kad divi no viņiem sāk arī izpildīt pirdienus). Vienīgais kas vēl interesanti - tā kā šodien ir Helouvīns, tad visi kapi pārpilni ar baltām asterēm un degošām svecītēm, kas tumsā visai labi izskatās.