Latvietis Eds Viesturs

Pietiekoši bieži, kad tiek rakstīts par latviešu alpīnistiem un viņu sasniegumiem, tiek pieminēts arī Eda Viestura vārds, nereti pat uzskatot viņu par Amerikas latvieti. Nevar noliegt, ka Eds Viesturs ir viens no slavenākajiem dzīvajiem alpīnistiem (viņa lielākais sasniegums ir uzkāpšana visās četrpadsmit 8000m virsotnēs bez skābekļa izmantošanas), tomēr šoreiz man interesants liekas cits aspekts - viņa saukšana par latvieti, kas sastopama pietiekoši daudzās Latvijas avīzēs un žurnālos.

Kaut arī Eda Viestura tēvs Elmārs ir latvietis, viņa māte ir no Vācijas, viņš ir dzimis un audzis Amerikā, ģimenē nav runājis latviski un nekad nav uzturējis sakarus ar ASV latviešiem. Ar zināmu interesi gaidīju viņa autobiogrāfijas “No shortcuts to the top” iznākšanu un grāmatu lasīju sevišķi rūpīgi. Pati grāmata ir ļoti laba, tomēr loģiski būtu, ja latviskās saknes tajā tiktu pieminētas. Nekā. Ir tikai viens vai divi teikumi, kur pieminēts, ka tēvs nāk no Latvijas. Arī viņa mājas lapā vien pieminēts, ka vecāki ir imigranti - viens no Latvijas, otrs no Vācijas.

Vēl interesantāk, ka nekad neesmu redzējis vāciešus uzskatām Edu Viesturu par vācieti, kaut arī viņiem būtu tādas pašas tiesības kā latviešiem. Ja meklējot Latvijas internetā, ir daudz atsauču par Eda Viestura latvietību, tad Vācijā nekā savādāk kā par amerikāni viņš uzskatīts netiek.

Katrā ziņā, tie cilvēki, kuri pastāvīgi dzīvo ārzemēs, bet apzinās sevi kā latviešus, šo faktu parasti uzsver. Eda Viestura latvietība izskatās vairāk pēc mazu valstiņu tipiskas tendences - pazīstamiem cilvēkiem “aiz matiem” pievilkt tautību, kaut arī tā viņus nemaz nekad nav interesējusi un nekad neinteresēs. Gluži kā ar Vācijas izlases bijušo vārtsargu Oliveru Kānu, kura vecvecāki ir baltvācieši.

Protams, nevar gan pilnībā apgalvot, ka Eds Viesturs neatzīst sava Latvijas saknes, jo vairākās intervijās, viņš, jokojot, savu īpaši lielo plaušu tilpumu un neparasti augsto anaerobisko slieksni (brīdi, kad muskuļos sāk izdalīties pienskābe, radot nogurumu) izskaidro ar sava tēva superuzlādētājām latviešu asinīm. Tomēr nav dzirdēts, ka Eds uz sevi jebkad būtu attiecinājis jebkuru citu tautību kā “amerikānis”.

Katrā ziņā, šāda mākslīga radniecības radīšana ir visai līdzīga interenta dzīlēs sasēņotajiem slavenākajiem lietuviešiem - izrādās, Boba Dilana mātes vecvecāki bija Lietuvas ebreji. Tātad Bobs Dilans ir lietuvietis. Sviests.

Gandrīz 90 km sviests

Nesen atcerējos un nolēmu īsi aprakstīt pirms dažiem gadiem veikto pastaigu - tas laikam bija 2002. gads, aptuveni maijs. Tad mācījos Vācijā, nelielā un samērā neizskatīgā , var pat teikt, nedaudz pretīgā, Austrumvācijas pilsētelē Kotbusā (universitāte tur salīdzinoši laba). Kādu dienu man iešāvās prātā, ka būtu jādodas pastaigā uz aptuveni 120 km attālo Berlīni un, lai interesantāk, jāiet turp bez lielākas atpūtas vai gulēšanas.

Plāns, manuprāt, bija samērā labs - izgāju sestdien pēcpusdienā un cerēju galā nonākt aptuveni pēc 24 - 30 stundām. Kaut arī neticēju, ka noiešu visus 140 kilometrus, kuri mani šķīra no Berlīnes centra, par aptuveni 100 km biju diezgan pārliecināts. Plānoju iet pa velosipēdistu celiņiem un apgādājos ar samērā labu karti (vajadzēja vēl labāku). Sliktākajā gadījumā, plānotais ceļš vairākās vietās pienāca pie dzelzceļa, kur varēju gājienu pārtraukt un atgriezties mājās, jo vilcieni gāja arī naktī. Dažus vērtīgus padomus smēlos no ļoti interesantā Anša Mežuļa raksta par viņa 24 stundu 100km+ gājieniem. Nevaru teikt, ka biju pilnīgs gājienu iesācējs, tajā laikā jau biju piedalījies laikam divās piedzīvojumu sacīkstēs, bet tik garā non-stop gājienā devos pirmoreiz (domāju, ka arī pēdējo). Turklāt skolas laikā ar samērā nožēlojamiem panākumiem trenējos vieglatlētikā, bet tas bija nodrošinājis pasākumam nepieciešamo kāju muskuļu masu.

Gāju nesen pirktajos pārgājienu zābakos, ņēmu līdzi mugursomu, kurā saliku rezerves drēbes, jaku, ēdamos, kā arī visādus nevajadzīgus sūdus un kopā sanāca aptuveni 8-10 kg smaga soma. Vismaz tobrīd man man likās, ka tas nekas daudz nav. Tā nu saulainā pēcpusdienā uzsāku gājienu, pašsajūta - vienkārši lieliska. Kā biju plānojis, reizi divās stundās apstājos, 15 minūtes atpūtos, kaut ko iegrauzu un izdarīju pašu galveno - novilku sasvīdušās zeķes, apžāvēju pēdas un uzvilku sausas zeķes (līdzi bija aptuveni desmit pāri sausu zeķu). Papildus kājas bagātīgi apbārstīju ar talku - tas tādēļ, lai kājas būtu maksimāli sausas - sviedros beržoties pa zābakiem, tulznās var iedzīvoties ārkārtīgi ātri.

Pēc 20 km sapratu, ka laika vecis nav uzdevumu augstumos, jo pamalē brieda pamatīgs negaiss. Tas ātri pārauga nenormālu izmēru mākoņos un sākās viens no pamatīgākajiem negaisiem, kādu esmu piedzīvojis. Aptuveni divas vai vairāk stundas gāza lietus, nepārtraukti spēra un zibināja, tas bija kā ļauns murgs, turklāt nebija pat kur patverties - visai nopietni apsvēru domu iekārtoties gulēt zem kādas biezas egles, vienīgais, ka piemērotu egli nekur neredzēju. Kad negaiss pārgāja, biju izmircis līdz pēdējai vīlītei, tomēr somas saturs bija aptuveni sauss. Līņāt tomēr turpināja. Tā nu gāju, pašsajūta bija laba, tomēr man kļuva skaidrs, ka orientēties nebūs vienkārši - veloceliņu šajā atpūtnieku iecienītajā mežā bija vairāk nekā vajag, bet visai grūti bija atrast pareizos, vairākas reizes jau sanāca noiet dažus liekus kilometrus. Jāpiebilst, ka Šprē mežs nav vienkāršs mežs, bet gan visai īpatnējs veidojums - Šprē upe (Abavas lieluma) aptuveni 40 km garumā sadalās neskaitāmos kanālos un līkumo pa pārpurvotu mežu. Normālus ceļus šajā apgabalā izbūvēja tikai pēc 2. pasaules kara, līdz tam visi vietējie pārvietojās ar laivām. Turklāt šajā apgabalā jau vairāk nekā tūkstoš gadus vēsturiski dzīvo, nevis vācieši, bet sorbi (slāvu tauta) - mazajās pilsētiņās visi uzraksti ir vāciski un sorbiski.

Kanāls Šprē mežā, tādu kanālu tur vairāki desmiti

Divvalodīgie ielu nosaukumi Kotbusā

Lai nu kā, mežs ir ļoti skaists, tomēr takas iet krustām šķērsām un neko nevar saprast. Pamazām iestājās tumsa un izvilku savu pieres lukturi. Mazliet dīvaini, bet tikai pirms sešiem gadiem normāls pieres lukturis maksāja ļoti dārgi (es tādu īsti nevarēju atļauties), tādēļ izmantoju padomju ražojumu - savu vecāku kādreiz speleoģijā (kāpšana alās) izmantoto. Tumsā sapratu, ka nav labi - tagad orientēties kļuva īpaši grūti un gandrīz momentā veicu aptuveni 5 vai 6 kilometru kļūdu. Interesanti bija pa mežu iet naktī - visas takas ved gar kanāliem un kad acis pierada pie tumsas, varēja lampu izslēgt. Tā nu gāju un visās malās dažādi zvēri skraidīja, kvieca, pīkstēja vai arī, man pietuvojoties, plunkšķēdami leca ūdenī. Dažreiz no šiem trokšņiem sabijos, jo plunkšķis, bebram vai nūtrijai ar joni ielecot ūdenī, ir visai skaļš. Ap puspieciem no rīta nonācu Luebben - šeit vismaz pusstundu meklēju pareizo veloceliņu un nespēju to atrast, jo kartes mērogs bija nepietiekams, lai izšķirtu ielas, bet šis miests jau bija samērā liels. Bija jāizšķiras - turpināt iet kaut kur uz dullo vai braukt mājās. Dzestrajā rītausmā, ilgi dīdoties uz vietas, varēja tikai piedzīt kājas un tad vairs nebūtu nekāda izvēle. Tā kā sapratu, ka šo pasākumu pamest pusratā nav prāta darbs, turklāt svētdiena tāpat izķēzīta, nolēmu iet vismaz atpakaļ - ceļu tagad zināju un katrus 500 metrus nebūtu saspringti jādomā pa kuru celiņu doties.

Sarkanais ir reālais noietais (turp un atpakaļ), zilais turpinājums - paredzētais, kas turpinās aiz kartes robežas

Tulznas un sāpes kājās iestājās pēkšņi - kādā brīdī konstatēju, ka nespēju normāli paiet, esmu pārguris līdz nāvei un zābaki nenormāli berž. Man tomēr nebija citas izvēles kā aizklamzāt līdz tuvākajai pilsētiņai - Luebbenau, kur ir tuvākā stacija. Aizvilkos līdz simpātiskā miestiņa centram, kurš, kā jau agrā svētdienas rītā, bija kluss un tukšs. Sēdēju un domāju - pārsvarā par to, ka nespēju pat aiziet 400 metrus līdz stacijai. Tādas visai bezcerīgas domas. Tad ievēroju, vai, precīzāk saodu, ka nupat atvērta vietējā maiznīca - saņēmu spēkus, lai aizietu dažus metrus līdz tai. Viss izskatījās pārāk labi un nespēju atturēties nenopircis zemeņu tortīti (aptuveni puskilogramu smagu). Tortīti apriju dažās minūtēs un pēkšņi jutos labāk. Sapratu, ka ir jāturpina (noieti ap 65 km, palika aptuveni 25 km), bet, ja es turpinātu, tad vairs iespēju izstāties nebūtu - kā jau svētdienā laukos Vācijā, vietējais autobuss nekursē, bet dzelzceļam tuvumā es vairs neatrastos.

Pilsēteles centrs

Patiesību sakot, no nākamajiem divdesmit kilometriem neko neatceros, tikai bezgalīgu murgu un to, ka vienā mirklī uzvilku sandales ar kurām gan paiet bija grūtāk. Laikam gāju arī ar plikām kājām. Atceros tikai to, ka atjēdzos guļam uz soliņa, kur mani modināja kāds vācietis un prasīja vai man nav slikti. Pēc kartes atrados jau Kotbusas pilsētas teritorijā, vēl bija palikuši pieci kilometri, diena saulaina un silta, vispār ideāli. Ja nemaldos, šos atlikušos piecus kilometrus gāju vairāk nekā piecas stundas. Drīz man sākās arī gļuki (no negulēšanas, jo nebiju gulējis arī iepriekšējo nakti, kad mācījos eksāmenam) - visa pasaule palika vienkrāsaina - tāda maigi zaļa un satiku dažus kursabiedrus, pareizāk, viņu virtuālos radiniekus. Tā, omulīgi ar iedomātajiem sarunu biedriem pļāpājot (vēl tagad atceros, ka es viņus skaidri redzēju), vilkos uz mājām - nekad tādā autopilotā vairs neesmu nonācis un laikam nevēlos nonākt. Vēl atceros kā stāvēju pie stadiona un lūkojos uz kopmītņu pusi - palikuši bija aptuveni 200 m. Intereses pēc, uzņēmu laiku - šis ceļš man prasīja 20 minūtes.

Ienācu istabā, iekritu gultā un nogulēju diennakti no vietas. Nākamajā dienā staigāt nespēju - uz vannas istabu aizrāpoju un sāku durstīt tulznas - lielākā uz papēža bija ap 6 cm gara un 2 vai 3 cm plata. Vispār īsti staigāt nespēju visu nākamo nedēļu, kamēr pēdām uzauga jauna āda.

Tomēr gala rezultāts nebija peļams - 23,5 stundās noieti 89 kilometri, galvenais, ka ar pasmagu somu plecos. Domāju, ka ja zinātu ceļu un būtu normāli apavi, būtu pieveicis ap 110-120 km, bet tā arī vairs nesaņēmos gājienu atkārtot. Tas tomēr bija pārāk skarbi.

Kaut arī pasākums bija diezgan briesmīgs, ieguvu ļoti daudz vērtīgu atziņu, kurām vēlāk guvu papildus apstiprinājumu. Galvenās no tām ir:

- zābaki (pat specializēti un ļoti dārgi gājieniem paredzēti) un ilgstošas pastaigas ar tiem siltā laikā ir stulbums (vairāk šajā ierakstā),

- liela mugursoma ir vēl lielāks stulbums, somai jābūt vieglai un tādai, lai tajā var salikt tikai pašu, pašu nepieciešamāko, nevis visu, kas teorētiski var noderēt,

- jauni apavi, lai nez cik ērti liktos, vispirms ir pamatīgi jāievalkā,

- īsiem pasākumiem siltā laikā, rezerves drēbes nav nepieciešamas, vispār koncepts par jebkuru rezervi ir nevajadzīgs, ja plānotais pasākums notiek civilizācijā. Sausumā rezervi nevajag, bet slapjumā viss tāpat ir slapjš,

- nav nekā svarīgāka par sausām pēdām (otra alternatīva, lai pēdu berze ar zeķi nav tik liela, ir pēdas iesmērēt ar vazelīnu),

- īsiem pasākumiem nav vērts ņemt līdzi neko ēdamu - tas viss ir lieks smagums, pietiek ar jau esošajām tauku rezervēm un dažām šokolādēm; ēst var pa ceļam veikalā vai atnākot mājās,

- dažādas neveiksmes ir norma, jācenšas tās veselīgi uztvert,

- gļuki patiesībā bija ļoti forši.

Būdas Antarktīdā

Nesen uzgāju dažas interesantas lapas ar fotogrāfijām no divām 20. gs. sākuma Dienvidpola ekspedīcijām - Ernesta Šekltona (1907-09) un Roberta Skota (1910-13). Precīzāk viņu būdām, kuras atradās salīdzinoši netālajos Evansa un Roida ragos Antarktīdas piekrastē un kalpoja kā bāzes nometnes.

Izrādās, ka abas būdas aukstajā klimatā ir lieliski saglabājušās jau aptuveni gadsimtu, pat ar visu iekārtojumu, jo suvenīru mednieku šajos apgabalos nav. Šekltona būdas ārpusē vēl aizvien glabājas uz mūžīgiem laikiem sasalis pirms gadsimta nomedīts ronis.

Organizācija "World Monuments Watch" iekļāvuši Skota būdu pasaules 100 apdraudētāko kultūras pieminekļu sarakstā, tomēr interesanti, ka mūsdienās lielākās briesmas draud nevis no tūrisma (Antarktīdas tūristi tiek vesti uz citiem apgabaliem), bet gan no milzīgā sniega daudzuma, kas pastiprināti snieg pēdējo gadu laikā, draudot saspiest vismaz Skota būdu un to iznīcināt. 2005. gadā Skota būdā tika veikti uzlabojumi, nomainot bojātos apšuves dēļus un veicot nelielus kosmētiskus uzlabojumus iekšpusē, tomēr, kā jau var redzēt bildēs, viss palicis aptuveni neskarts.

Vairāk bildes Flickr šeit un šeit.

Via The Adventure Blog un Fagonazos.

Patagonija atkāpjas

Nupat parādījusies pietiekoši ticama bauma, ka pietiekoši labi pazīstamā Patagonia pārtrauc ražot pilnīgi visu laivošanas un sērfošanas ekipējumu (hidrotērpus, glābšanas vestes utjp). Tā uzreiz, pašā sezonas sākumā, bez nekāda brīdinājuma, un pa lēto jau izpārdod noliktavas. Oficiālais paziņojums vēl tiek gan gaidīts. Tā kā Patagonia ir vieni no, ja ne paši pazīstamākie, "videi draudzīgā" ekipējuma ražotāji, uzreiz nāk prātā viņu kolēģi - Nau (ražoja drēbes no ekoloģiska bambusa auduma), kuri pārtrauca savu darbību tikai pirms nepilna mēneša, kaut iepriekš tika slavēti kā revolucionāri uzņēmēji, kuri tagad visiem parādīs kā bizness jātaisa veiksmīgi un ilgspējīgi...nu vismaz tā, lai videi labi un pašiem arī naudiņa sanāk.

Laikam zaļums, ja pasniegts pārspīlētā veidā, nav nemaz ienesīgs. Vai arī amerikāņi krīzes laikā tik daudz netērējas. Cerams, ka Patagonia līdz bankrotam nenonāks, jo pārāk labas mantas tomēr ražo. Bet neliels aplauziens tiem, kuri uzskata, ka termini "videi draudzīga ražošana" un "bizness" var būt saistīti, ir garantēts.

Daļēji via Backcountry

Latvieši Makalu

Vakar 8000.lv parādījās ziņa, ka rīt, 22. maijā, paredzēts iziet uz virsotni, kā izskatās, četratā - tas ir, nepilnā sastāvā (ekspedīcijā ir pieci dalībnieki).

Jāatgādina, ka Makalu (8463 m - šeit var redzēt un lasīt maršrutu) vietā bija paredzēts Everests, bet, tā kā ķīnieši pieeju kalnam olimpiskās lāpas nešanas dēļ negaidīti slēdza, tad nācās steidzīgi pārorientēties uz netālo Makalu, kur neviens latvietis vēl nav uzkāpis.

Lai veicas!

Ezeri visapkārt, kalni arī

Pirms nedēļas - maija brīvdienās sanāca aizbraukt pastaigāt pa Anglijas lielākajiem kalniem - Lake District.

Laika prognoze nebija uzmundrinoša - atsvaidzinošs lietus ar fragmentāriem pērkona negaisiem. Cerējām, ka vismaz pērkona negaiss neuznāks, jo “plikos” pakalnos pērkona negaiss nav tas, ko gribētu piedzīvot.

Vispirms jau braukšana sagādāja savus pārsteigumus - tomēr ir samērā grūti pieņemt domu, ka 90 km, kuri trīs stundu laikā tiek veikti izcili lēnā un smirdīgā autobusā (vilciena Rīga-Ērgļi ekvivalents), maksā 15 latus vienā virzienā. Ar vilcienu būtu vēl divreiz dārgāk. Angļu cenas tomēr nav normālas.

Kad iebraucām, lietu nemanījām, tā vietā bija saulains un smaržīgs pavasaris un viss ziedēja. Ātri uzcēlām telti un devāmies pastaigā pa pilsētiņu vai, precīzāk, ciemu - saucas Kesvika. Īpatnēja ar to, ka gadā šo vietu apmeklē ap 12 miljoniem cilvēku, kuru lielākā daļa arī dodas kalnos, tādēļ lielais vairums centrā redzēto cilvēku bija ar pārgājienu apaviem un sabristām biksēm kājās. Pilsētā aptuveni katrs otrais veikals pārdod tūrisma ekipējumu (vismaz desmit lielāki un ļoti labi veikali tur ir un daudz mazāku). Neko tādu nekur nav nācies redzēt, pat Šamonī ne, kur sporta veikalu koncentrācija ir milzīga.

Kaut kur gājiena sākumā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kempingā satikām kādu onkuli un tanti, kuri veica vairāku dienu pārgājienu - onkulis nedaudz izskatījās pēc hipija - tādu garu un sirmu bārdu, turklāt īsās šortiņās, plikām kājām un diviem sudraba gredzeniem kāju pirkstos. Saruna bija produktīva, jo uzzinājām ka ārpus kempingiem teltis celt nacionālajā parkā tomēr drīkst, kā arī dzirdējām stāstu, ka mūsu iecerētajā galamērķi vēl pirms pusotras dienas bija krusa, vējš, aukstums un nepārtraukts lietus. Iedvesmojoši.

Nākamajā dienā pastaigājām izcili smuki, pat paspējām saulē apdedzināt seju, jo lietus vēl nebija ieradies. Uzkāpām ap 500 m pakalniņā, nokāpām lejā, uzkāpām atkal - pāris stundās kopā kādus 1,5 km pa vertikāli un 15 km pa horizontāli, līdz izlēmām mest mieru.

staigājot pa kalneļiem

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

ļoti smukie jēri pa ceļam

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Telti cēlām uz neliela pārejas pie skaista ezeriņa. Interesanti, ka tas, kas izskatās kā zāle, patiesībā ir sūnas un visapkārt ir liels purvs. Man grūti bija saprast kā pat stāva nogāze pietiekoši augstu virs jūras līmeņa var būt totāli pārpurvojusies. Tas visvairāk problēmas sagādā guļot, jo ilgāk kaut kur pastāvot vai pasēžot, uzreiz sāk sūkties ūdens.

ezers, pie kura nakšņojām. ja rūpīgi skatās, var redzēt vairākas teltis visapkārt ezeram

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Konstatējām, ka iešana mums sokas pat pārāk raiti, tādēļ nedaudz modificēsim maršrutu un mēģināsim jau nākamajā dienā beigt šo gājienu, jo tika solīta nejauka laika ierašanās (turklāt nebijām gatavojušies gulēt purvainās peļķēs). Nejaukais laiks naktī patiešām ieradās - stipra lietus un pērkona negaisa veidā. Par laimi, no rīta viss bija salīdzinoši mierīgi un gājām pa nosacītu taku - precīzāk, ložņājām un meklējām ceļu pa klinstbluķiem piebārstītu stāvu nogāzi. Drīz arī sākās vējš - sākumā nekas, bet pēc pusstundas jau tāds, ka likās, ka nogāzīs gar zemi, nekad nebija nekas tāds piedzīvots. Slikti tas, ka atradāmies vietā, kur krist noteikti nebūtu vēlams, turklāt arī bezvējā iet te jau būtu pietiekoši grūti.

meklējot taku

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kad vēlāk satikām citu staigātāju, tas mums teica, ka esot “hell of wind”, tas laikam nozīmē, ka vējš patiešām stiprs pat viņa izpratnē, jo vietējie staigātāji jau pieraduši pie līdz aptuveni 15-20 m/s vēja. Lai paspētu uz autobusu vienos (pēdējais autobuss kurš derēja), nācās nedaudz pat uzskriet, tomēr, noejot ielejā, laiks izmainījās - vējš pazuda un diena atkal kļuva īpaši mīlīga. Vēl tikai četras vai piecas stundas kratīšanās un pārsēšanās pa vietējiem autobusiem.

dažubrīd ezeru apkārt bija ļoti daudz, tālumā teorētiski redzama Īru jūra

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Nekādu lielo gabalu jau nenogājām - kopā nedaudz zem 30 km, bet tā kā mūsu mērķis bija mierīga pastaigāšana ar ievērojamiem atpūtas elementiem, nevis uzkāpšana kādā virsotnē, tad bija labi.

Karsta duša, balts tualetes pods un avīze

Pirms aptuveni mēneša Nacionālās Ģeogrāfijas Adventure blogā atradu īsu, bet interesantu ierakstu par atgriešanos civilizācijā un nesen nolēmu to ātri pārtulkot - kā var redzēt, vēlmes ir samērā līdzīgas - duša, tualete, sekss un avīzes lasīšana.

Džūlija un Kolins Angusi (Julie, Colin Angus) - pirmie apceļoja pasauli izmantojot tikai cilvēka darbinātas ierīces (divritenis, airu laiva), pašlaik airē un brauc ar velosipēdiem no Skotijas uz Sīriju.

5. Karsta duša - pēc tam, kad vienā apģērbā esi dzīvojis vairāk nekā nedēļu un esi noklāts ar netīrumu kārtu, kuru uzskati par iedegumu līdz atklāj, ka to var nomazgāt, nedaudz karsta ūdens un ziepes spēj darīt brīnumus
4. Angļu brokastis - auzu pārslas un šķīstošā kafija ir lieliski, bet šķiņķis, olas, grauzdiņš, vārītas pupas, cīsiņi un īsta kafija ir daudz labāk
3. Avīzes lasīšana - jo ir tik jauki uzzināt, kas noticis pasaulē kamēr mēs bijām prom
2. Jumts virs galvas - tādēļ, ka dažreiz ir patīkami izvairīties no lietus, sniega, krusas un vēja
1. Mirdzošs porcelāna pods ar bezgalīgi garu tualetes papīru un pilnīga vientulība - tādēļ, ka jūs jau zināt kāpēc

Vils Gads (Will Gadd), pasaules rekorda paraglaidingā (pēc nolidotā attāluma) īpašnieks, viens no pasaules ievērojamākajiem un titulētākajiem ledus kāpējiem.

5. Sekss - iespējams, ka es vienīgais to pieminu, bet sekss pēc brauciena ir viena no dzīves labākajām lietām
4. Krāna ūdens - nekādas filtrēšanas, nekādas sniega kausēšanas, tu tikai pagriez krānu un no tā tek ūdens. Neticams izgudrojums!
3. Citi cilvēki - dīvaini, ka kāds, kuru tu normālos apstākļos nevari izturēt ilgāk par 30 sekundēm, kļūst neticami interesants pēc dažām nedēļām, kuras pavadītas neskartā dabā
2. Pica - es pēc tās ilgojos garos braucienos - ar tomātu mērci, peperoni, sieru, sieru un karstu sieru! Un, protams, aukstu alu.
1. Siltums - kad atgriežos vai vairāku dienu brauciena, es vienmēr izjūtu to brīdi, kad ieslēdzas automašīnas krāsniņa un saprotu, ka man nav jācenšas sasildīties pašam - ir pieejams ārējs siltuma avots.

Maiks Libeckis (Mike Libecki), kāpējs, kurš pazīstams ar saviem solo kāpieniem, ieskaitot 40 dienas, ko viņš pavadīja, veicot pirmgājienu 1400 metrus augstajā Viking Shield Grenlandē

5. Gleznošana, zīmēšana, pūķu laišana, rakņāšanās dārzā, pārgājieni, cepumu cepšana kopā ar meitu
4. Klavieru un vijoles spēlēšana kopā ar meitu
3. Peldēšana, vingrošana un futbols kopā ar meitu
2. Dejošana un smiešanās kopā ar meitu
1. Būt kopā ar meitu

Kesija Mīdora (Kassia Meador), longboard sērfinga čempione

5. Gatavošana pašas virtuvē - pārgājienu pārtika ir laba un pat izcila, bet nekas nepārspēj mājās gatavotu ēdienu
4. Manis pašas gulta
3. Gulēšana savā dīvānā - kad esi uz ceļa, nav laika gurķoties - tas ļauj novērtēt slinkumu
2. Tīra tualete ar īstu tualetes papīru - braukājot apkārt un meklējot viļņus, man patīk nakšņot brīvā dabā, bet tā kā esmu meitene, tad noteiktas aktivitātes man sagādā nedaudz neērtību
1. Īpaši gara un karsta duša - nekas to nepārspēj, ja esi klāts ar sāli un putekļiem, aukstumā nakšņojot teltī Meksikā

Andrejs Skurka (Andrew Skurka), pirmais, kurš bez apstāšanās pilnībā veicis 10 700 km garo Lielo Rietumu cilpu (Great Western Loop) un 12 300 km garo no Jūras-līdz-jūrai (Sea-to-Sea) gājienu - turklāt to paveicis gada laikā.

5. Bāri - lieliska vieta, kur var atrast visu - alu, sievietes, dejošanu un mehāniskos vēršus.
4. Slinkošana - ja priekšā ir 12 000, 10 000, 5000 vai 500 kilometru, kuri vēl jānoiet, slinkošana nav iespējama, līdz esmu nonācis galā
3. Intelektuālas izklaides - dažu nedēļu laikā esmu ticis vaļā no jebkuras pat visdziļāk apslēptās stresa vai personisko problēmu paliekas un sāku izjust ilgas pēc nytimes.com, daiļliteratūras, podkāstiem un runātīgiem cilvēkiem
2. Ēdieni - Balance batoniņi, dehidrētas pupiņas un rīsi nodrošina daudz kaloriju, bet tie nesagādā tādu pat prieku kā šķīvis “īsta” ēdiena.
1. Sievietes - vajadzība ejot sagādāt ūdeni, ēst pietiekoši daudz ēdiena un palikt uz takas nobīda ēnā citu pamatvajadzību (vai arī tikai iegribu?), kurai pievēršu daudz vairāk uzmanības tiklīdz pametu taku

Pārgājienu zābaki vai kurpes?

Diezgan bieži var saskarties ar uzskatu, ka dodoties pārgājienā (runa iet par plašām tautas masām domātiem gājieniem līdz aptuveni 4 km augstumam) zābaki ir obligāta ekipējuma sastāvdaļa. Tā nu tiek iepirkti samērā lieli un smagi zābaki (lai stabilāk) un aiziet. Protams, pastāv dažādi viedokļi, tomēr man liekas, ka zābaki periodā, kad laukā ir plus grādi, ir noziegums pret kājām. Vēl trakāk, ja izdomā vilkt armijas tipa zābakus...

vs

Protams, veikali ir pilni ar staigāšanas zābakiem, tomēr nedaudz iedziļinoties to cenās ir skaidrs iemesls īpaši cītīgam zābaku atbalstam no tirgotāju puses - zābaki maksā ievērojami dārgāk nekā kurpes. Tā kā nesaprotu pamatojumu lēmumam par zābaku lietošanu un iegādi, īsumā apskatīju dažus tipiskus "par" argumentus, kuru cītīgi mēģināju atspēkot.

Potītes atbalsts. Tas ir bieži dzirdēts, bet ne īsti pamatots arguments. Potīti var samocīt jebkuros apavos un problēma vairāk slēpjas apstāklī, ka potīte ir par maz trenēta. No potītes traumām var izvairīties uzmanīgi ejot un gājienu uzsākot lēni, iesildot locītavas, vismaz pārgājienā sākumā neforsējot un izvēloties savām spējām atbilstošu maršrutu. Visu gadu sēdēt pie datora un tad bez treniņa mēģināt iziet sarežģītu un grūtu maršrutu ir samērā drošs ceļš uz dažādiem ievainojumiem, un tajos vainot ekipējumu, kuram nav kāju vai roku balsta ir īpaši muļķīgi. Kalnu nesēji spēj nest 30 kg nastas ar plikām kājām pa sniegu... Protams, mūsdienās arī pietiekoši nekautrīgi no ceļojumu ekipējumu ražotāju un pārdevēju puses tiek kultivēts uzskats, ka labs ekipējums aizvieto treniņus vai pieredzi - uzvilksim jaunus zābakus, smukas bikses un kalnā augšā.

Ar zābakiem potīti izgriež mazāk tādēļ, ka tie ir parāk neveikli un smagi, lai veiktu tādas pat kustības kā ar vieglām kurpēm - slēpošanas zābakos kāju salauzt nevar nemaz. Taču tikpat loģiski būtu mugursomā ielikt ķieģeļus, lai būtu smagāk nest un varētu biežāk atpūsties. Ja ir pilnīgi skaidrs, ka potīte ir vāja vai ievainota, daudz vērtīgāk būs to nosiet ar elastīgo saiti vai uzlikt fiksatorus, kas potīti aizsargās daudz labāk par stingriem zābakiem līdz puscelim. Bet nekādi zābaki neatsvērs kaut nelielus treniņus pirms gājiena.

Visi kalnos gājēji izmanto zābakus. Kalnos gājēji nereti smeļas idejas no krāšņām fotogrāfijām, kur redzami saulē apdeguši alpīnisti ar brangiem zābakiem kājās. Alpīnisti zābakus izmanto tādēļ, lai tiem varētu piestiprināt dzelkšņus, kuriem nepieciešama īpaši stabila zole un tādēļ, lai arī lielā salā neapsaldētu kājas, turklāt nopietna kāpšana nav salīdzināma ar pārgājienu. Tāpat
alpīnistu zābaki ar pārgājienu zābakiem nav salīdzināmi ne kvalitātes, ne cenas ziņā (sākot no 200-250 latiem).

Armijā izmanto zābakus. Vispirms jau, līdzīgi kā ar alpīnistiem, ir liela atsķirība gan cenas, gan kvalitātes ziņā starp moderniem armijas zābakiem un armijas stila zābaku atdarinājumiem, kurus tirgo "armijas veikalos". Turklāt nav skaidrs kādēļ pārgājiena laikā zābakiem būtu jābūt ugundrošiem un īpaši triecienizturīgiem, labi zinot, ka šis efekts tiek panākts uz svara rēķina.

Zābakos mazāk saiet dubļi. Jau daudzus gadu desmitus ir pazīstamas bahilas - viegls neilona vai blīva auduma izstrādājums, kuru uzvelk virs kurpēm un kurš nodrošina simtprocentīgu aizsardzību no dubļiem, sniega un lielākās daļas slapjuma. Pieejamas dažādas bahilas - gan vieglas un mazas - vasarai un putekļiem domātas, gan bahilas, kas sniedzas līdz ceļiem un paredzētas sniega aizturēšanai.

Ūdens necaurlaidība. Zābakiem ir Goretex membrāna un tātad ūdens netiks klāt. Vispirms jau jāatceras, ka Goretex membrānai par savu popularitāti vairāk jāpateicas mārketingam, nevis pusizdomātām īpašībām, kuras testos regulāri negūst apstiprinājumu (citu ražotāju membrānas parasti ir daudz labākas). Ilgstoši bradājot pa peļķēm slapjā laikā, ūdens pietiekošā daudzumā saies pa zābaku augšu. Turklāt, ja Goretex zābaki saslapst, tie žūs krietni ilgāk nekā parastie. Manuprāt, vējā izbārstīta nauda. Turklāt siltā laikā, izmantojot zābakus, kājas svīst daudz vairāk un neviena membrāna nespēj tikt galā ar šādu sviedru daudzumu. Sviedrainas un sakarsušas kājas rada ne tikai diskomfortu un smaku, bet rūpējas arī par ko svarīgāku - tulznām - jo sausākas būs kājas, jo mazāka iespēja uzberzt tulznas.

Ja arī agrāk izmantoja zābakus, tas nenozīmē, ka šis process ir jāturpina arī mūsdienās, kad pat mazās čībiņās izmanto labas kvalitātes, elastīgas un stingras zoles (piemēram, Vibram), kas ir daudz nozīmīgāk kāju stabilitātei nekā stingra potītes saturēšana. Tāpat pieejamas speciālās ieliekamās zoles, kas pēdu padara daudz stingrāku. Pazīstamākais šo zoļu ražotājs ir Superfeet, tomēr viņiem netrūkst daudz labu konkurentu.

Šīs zoles nevajadzētu pirkt neuzmērot vai vismaz iepērkoties veikalā, kur zoļu izvēle ir niecīga. Katra pēda tomēr ir pietiekoši individuāla, turklāt pastāv vairāki šo zoļu veidi, kas piemēroti dažādu formu pēdām. Mazā veikalā (lasi - jebkurā Latvijas veikalā) noteikti nebūs pieejamas visu veidu zoles. Tas ir pietiekoši dārgs prieks (vismaz 15 ls), lai nejēdzīgi iztērētu naudu. Tomēr šīs zoles, ja atrastas pareizās, komfortablus padarīs pat šķietami neērtus apavus.

Tātad - kādus staigājamos apavus vajadzētu izvēlēties?

Vispirms jau jāņem vērā svars. 500 g līdz 1 kg uz pāri būtu tā robeža, kuru nevajadzētu pārsniegt. Tā kā ir pieņemts, ka 1 kilograms kājās ir tas pats kās 5 kg somā, tad velkot vieglas kurpes pusotra kilograma zābaku vietā, no "somas" tiek izņemti vairāki kilogrami.

Tāpat nav samērojamas cenas - arī salīdzinoši vienkārši pārgājienu zābaki maksās vismaz 60 latus un vairāk, kamēr par šādu cenu var nopirkt pat izcili labas pārgājienu kurpes (Latvijā, protams, izcili nožēlojamā izvēlē) vai puszābakus. Kopumā ieteiktu izvēlēties vieglas un ērtas botas, īpaši trail running vai cross training tipa, kuras paredzētas skriešanai nedaudz sarežģītā apvidū vai piedzīvojumu sacīkstēm un lieliski kalpos gan līdzenā, gan akmeņainā un kalnainā apvidū. Nesen Gandrā manīju, ka viņi sākuši izplatīt Keen. Piemēram, Keen Targhee II - gan kurpes, gan puszābaki ir lieliska izvēle. Viegli un ļoti, ļoti ērti apavi jau no pirmās uzvilkšanas reizes. Neko labāku par Keen neesmu valkājis.

Vēl labi vidējas klases ražotāji ir Merrell, Teva, Vasque un the North Face. Arī daži Asolo modeļi.

Pats valkāju divu veidu apavus - visbiežāk no pavasara līdz rudenim velku ūdenskurpes (botu un sandaļu krustojums, kas ļoti piemērots slapjumam, jo visi dubļi un lietus uzreiz iztek ārā cauri sietveida pārklājumu un ātri izžūst). Atsevišķos gadījumos izmantoju Keen puszābakus (tos pašus, ko pieminēju iepriekšējā rindkopā). Protams, puszābaki jau ir gandrīz pusceļš uz manis pašrocīgi nopeltajiem zābakiem, tomēr šajā gadījumā lielāko lomu nospēlēja atlaides (no 70 uz 12 ls), turklāt šo puszābaku svars ir mazāks par vidēju kurpju svaru. Bet, protams, tas nav īsti godīgi, tomēr pirkt labas staigājamās kurpes, kad iepriekšējie apavi nav galīgi novalkāti, arī būtu pārsteidzīgi.

Negribu galīgi "nolikt" zābakus, tomēr tiem ir sava vieta un funkcijas - auksts un draņķīgs laiks. Ziemā un rudenī, kad risks apsaldēt slapjas kājas ir liels, kurpes izmantot būtu muļķīgi, bet pārējā laikā neredzu iemeslu, lai valkātu lielus un smagus zābakus.

Teva Arenal ūdenskurpes

Kaut kā biju palaidis garām Teva Arenal sandaļu iznākšanu. Teva, manuprāt, ir viens no labākajiem un kvalitatīvākajiem ūdenskurpju ražotājiem, kuri nodrošina ļoti labu saķeri staigājot pa slapjām un slīdīgām virsmām (protams, Latvijā šie apavi nav iegādājami, vismaz pieklājīgā izvēlē ne).

Arenal ir sandaļu veida ūdenskurpe ar samērā blīvu sieta pārklājumu, kas daļēji varētu novērst lielāko gružu saiešanu kurpēs, turklāt tad arī iespējas savainot kājas ir krietni mazākas. Tādi labi un viegli siltam laikam un ūdenim piemēroti apavi, kas apstrādāti ar antibakteriālajām ķimikālijām (Microban), tādēļ iespējams, ka Arendal pat kādu laiku nesmirdēs.

Divi plāni guļammaisi vs viens biezs

Cilvēki biežāk iegādājas guļammaisus, kas paredzēti siltam laikam. Vispirms jau tāpēc, ka tie ir lētāki un mazāki. Turklāt pie iegādes ne vienmēr iedomājas, ka kādreiz vēlēsies nakšņot pavasarī vai rudenī, nemaz nerunājot par ziemu, kad temperatūra nokrītas zem nulles. Tomēr, kad šāda gulēšana tiek īstenota, visai liela kļūda ir izmantot siltā laika guļammaisus, īpaši tos, kuru komforta temperatūra ir virs pieciem grādiem. Tad nelīdz nekādas vairākas bikses vai jakas - pilnīgi noteikti gulēšana zem nulles būs pietiekoši liels murgs, ko ilgi atcerēties (turklāt jāatceras, ka zinātniski pierādīts sievietes guļ vidēji 10 grādus siltāk, bet, ja tas nav īpašs sieviešu guļammaiss, tad tiek uzrādīta vīriešu temperatūra).

Tam visam, protams, ir lielisks teorētisks risinājums - izmantot divus guļammaisus, ievelkot vienu otrā. Internetā atrodami dažādi pārspriedumi par tēmu (jo viss atkarīgs no materiāliem, gulētāja salīguma utjp.) ar vienu secinājumu - neko nevar zināt, pirms nav personīgi izmēģināts. Šis jautājums mani nodarbināja krietnu laiku, taču tikai šogad pavasarī, vairāku dienu garā laivu brauciena laikā martā bija atbilstoši apstākļi eksperimentiem.

Tātad, gulēju divos maisos - viens ir bezgala vecs, apdriskāts un sagumzīts sintētiskais guļammaiss (ap + 5 - 8), kuru vajadzētu mest ārā, bet žēl, jo, maita, pārāk izturīgs. Otrs - pirms gada iegādāts plāns dūnu guļammaiss (ap +7-9, redzams attēlā). Abu kopējā cena varbūt sasniedz ap 60 ls, pērkot ārzemēs, tā, ka var teikt, ka šie ir visai vidējas kvalitātes (nu labi, dūnu maiss ir 80% no kopējās cenas).

Kā ārējo izmantoju sintētisko, iekšējo - dūnu, turklāt vēl ieklāju palagu (palags ir ļoti laba lieta, jo tādējādi guļammaiss tiek mazāk piesviedrēts un piesmirdināts, turklāt par pāris grādiem tiek uzlabota komforta temperatūra. Tas gan tikai izmantojot sintētiskos vai zīda palagus, vēlams - vieglus un plānus. Kokvilnas palagi ir smagi, ātri paliek mitri un ļoti ilgi žūst). Gulēšana bija laba aptuveni nulle grādos. Kad divas naktis temperatūra paslīdēja dažus grādus zem nulles, tad nebija īpaši omulīgi, bet ne tā, ka nevarētu pagulēt. Katrā ziņā, zāles kunkuči zem muguras traucēja vairāk.

Tomēr divu guļammaisu gulēšana nebija pats ērtākais - gan tādēļ, ka rāvējslēdzēji bija katram savā pusē, gan tādēļ, ka grozīties tajos nebija īpaši ērti - tas ir kā gulēt vairākos kārtainos plāceņos ievīstītam. Secināju, ka divi guļammaisi tā vietā, lai sniegtu divkāršu siltumu, tikai par dažiem grādiem pazemina komforta temperatūru. Šāds risinājums varētu būt piemērots atsevišķām nakšņošanas reizēm, ne pastāvīgai gulēšanai, tādēļ būs vien jāpērk normāls zemnulles guļammaiss. Un vispār, tagad pēdējais laiks to darīt, jo ziema beigta, bet veikaliem jātiek vaļā no vecajiem krājumiem.