Nesen atradu pirms dažiem gadiem paša iztulkotu (tulkošanas iemeslu neatceros), manuprāt, vienu no labākajiem pēdējo gadu Nacionālās Ģeogrāfijas Adventure rakstiem, kas publicēts 2004. gada novembra numurā - par to kādēļ pieredzējuši cilvēki, šajā gadījumā kāpēji, pieļauj šķietami stulbas kļūdas ar nāvējošu iznākumu. Tā autors viens no pazīstamākajiem ASV nelaimes gadījumu eskpertiem - Laurenss Gonzaless (Laurence Gonzales). Neesmu gan profesionāls tulks, tādēļ amerikāņu īsie teikumi latviski skan nedaudz tizli. Šogad arī šī tēma tajā pašā žurnālā ir paturpināta, bet šis raksts ir daudz labāks. Brīdinājums - raksts ir samērā garš.
----
Kad 1994. gada 26. februāra rītā Monro Kūpers un Ēriks Latejs atstāja Hārvardas būdu, laiks Vašingtona kalnā bija salīdzinoši maigs. Temperatūra bija ap mīnus desmit, un virsotnē vēja ātrums bija no 16 līdz 25 metriem sekundē. Tika prognozēts, ka šādi apstākļi saglabāsies līdz nākamajai naktij, un tā kā Kūpers un Latejs nebija plānojuši iet līdz virsotnei, viņi par to nebija satraukušies. Viņi plānoja doties uz augšu pa Hantingtona gravu un kāpt pa gruntsūdeņu radītu ūdenskritumu, pazīstamu arī kā Smailes aiza. Viņi plānoja atgriezties līdz tumsai. Lai iešana būtu vieglāka, mantas viņi atstāja būdā.
Vašingtona kalns
Avots: www.ilv.ucl.ac.be/ILV-US/
Vašingtona kalna atrašanās vieta - aptuveni Ņūhempšīras štata vidusdaļā
Tas nav droši zināms, bet visticamāk, ka šie ledus kāpēji no Dienvidorindžas un Riverdeilas Ņudžersijā, žurnālā Climbing nesen bija lasījuši par kāpšanu Smailes aizā, izaicinošu vidējas grūtību kategorijas kāpienu. Aizraujošais stāsts par diviem tīņiem, kuri pirms izglābšanās gandrīz aizgāja bojā uz veca un saplaisājuša ledus, bija šim maršrutam piesaistījis daudz kāpēju, bet glābšanas un meklēšanas dienesta (SAR) brīvprātīgie bažījās, ka tas varētu iedrošināt cilvēkus kāpjot mēģināt pārsniegt savu spēju robežas.
Kamēr Kūpers un Latejs kāpa augšup pa plato un nelīdzeno taku, Alans Komo, vietējais gids un Ņūhempšīras kalnu glābēju (MRS) grupas vadītājs, veda augšup grupu pa citu taku. Kad viņš pie apvāršņa pamanīja ātri pārvietojošos mākoņus, viņš grieza savu grupu atpakaļ. Cits MRS dalībnieks, Bils Autons, tajā dienā arī vadīja grupu. Mākoņi viņu tā iespaidoja, ka pirms grupas vešanas atpakaļ uz apmetni, viņš tos nofotografēja.
Kamo ir bijis arī Kūpera gids un apmācījis viņu ledus kāpšanā. „Kūpers vēlējās iemācīties vadīt”, Kamo atceras, „viņš vēlējās visu turpināt patstāvīgi. Daudzi cilvēki tādā veidā mēģina iegūt kāpšanas pieredzi, bet Smaile nebija pareizā izvēle. Tas ir nopietns kāpiens nopietnos apstākļos. Tehniski viņš to būtu izdarījis – varbūt labā dienā perfektos apstākļos. Bet vērtējot skalā no viens līdz pieci, Smaile ir trīs ar plusu”.
Kad Kūpers un Latejs sasniedza aizas pakāji, viņi saprata, ka steidzoties Hārvardas būdā aizmirsuši virvi. Kamēr viņi aizgāja pēc virves un atstāja būdu no jauna, bija jau pēcpusdiena. Par spīti savai nelielajai pieredzei, šajā brīdī viņi viegli būtu varējuši izrēķināt to, ka viņiem vairs nepietika laika uzkāpt un nokāpt līdz saulrietam (no aizas pakājes līdz būdai ir stundas gājiens). Gandrīz noteikti viņi bija pamanījuši, ka laiks bija sācis pasliktināties. Un pat ja viņi nebija pārliecināti pat griešanos atpakaļ, viņi būtu varējuši izlasīt uzrakstus uz lielajām dzeltenajām zīmēm, kuras atrodas taku galos. Tur teikts "Stop". Tad mazākiem burtiem - "Apvidū, kas plešas jums priekšā ir sliktākie laika apstākļi Amerikā". Ne vieni no sliktākajiem, bet paši sliktākie. Uz plakāta ir turpinājums - "Daudzi ir aizgājuši bojā nosalstot, pat vasaras laikā. Griezieties atpakaļ, ja laiks ir slikts". Kūpers un Latejs turpināja iet.
Baumo, ka jebkurš spēj uzkāpt Vašingtona kalnā, ja ne lai slēpotu tā stāvajās nogāzēs, tad vismaz lai pastāvētu virsotnē un paskatītos apkārt. 1880 metru augstumā virs jūras līmeņa, tas var nebūt augsts pēc Klinšu kalnu standartiem, bet tas ir augstākais kalns Prezidentu grēdā un katru gadu daudzi pārvar tā 1200 vertikālos metrus, skaitot no taku sākuma līdz virsotnei (citi brauc: kalna ziemeļu pusē vijas autoceļš, kurš ir atvērts no maija līdz oktobrim).
Brauciens uz kalna virsotni pa autoceļu
Bet lieliska diena Vašingtona kalnā var kļūt skarba tik ātri, ka lielākā daļa cilvēku to nespēj iedomāties. Viņi nekad ko tādu nav redzējuši vai izbaudījuši, tātad viņi nav bruņojušies ar zināšanām, ko sniedz pieredze. Pēkšņais aukstums, līdzīgi kā kritiens aukstā ūdenī, šokē, nosaldē un sakauj cilvēkus, pirms viņiem rodas iespēja sākt skaidri domāt. Pirmais cilvēks, kurš ziemas laikā uzkāpa Vašingtona kalnā 1849. gadā, bija arī pirmais, kurš tur gāja bojā. Kopš tā laika, vēl 133 cilvēki zaudējuši dzīvību uz kalna, 24 no viņiem pēdējās desmitgades laikā.
Ne pārāk sen, pirmajā skaistajā pavasara dienā es kāpu pa Takermana gravas taku, lai satiktu dažus no pusmiljona svētceļnieku, kuri turp dodas katru gadu. Kamēr pūlējos uzkāpt pa stāvo, slīdīgo šķīdoni biezajā bērzu un priežu mežā, kurš bija bagātīgi izgreznots ar vējgāzēm un sniega vētru postījumiem, manā redzeslokā visu laiku bija vismaz ducis cilvēku. Es redzēju astoņdesmitgadniekus garajās apakšbiksēs un sešgadīgus ar high-tech ekspedīciju cienīgu aprīkojumu. Tur bija cilvēki sniega kurpēs un nekādās kurpēs un nopietna paskata ledus kāpēji ar ledus kāpšanas ekipējumu. Reibinošā pavasara gaisa ietekmē visi smaidīja, jokojās un sveicināja nepazīstamos. Bija grūti iztēloties cik daudz mēs riskējam, tur atrodoties vien.
Pēc vairāk nekā 30 gadu pieredzes analizējot nelaimes gadījumus, esmu ieradies Takermana gravā ar jautājumu: kā gudri, spējīgi, labi sagatavojušies cilvēki – cilvēki kā Kūpers un Latejs, pieļauj šķietami stulbas kļūdas, kas beidzas ar nopietnām problēmām. Ir daudz tādu laimīgu vietu ar tumšiem noslēpumiem – no Mičiganas ezera pludmalēm līdz Lielajam kanjonam – un tām visām ir divas kopīgas iezīmes: cilvēki, pat pieredzējuši cilvēki, nenovērtē briesmas un pārvērtē savas spējas tikt ar tām galā. Bet Vašingtona kalns ir, iespējams, lielākais mānīgi bīstamā ceļa mērķa piemērs.
Vašingtona kalns, kas atrodas dienas brauciena attālumā no 70 miljonu cilvēku dzīvesvietām (ceturtdaļa no ASV iedzīvotājiem), ir tas, ko tagadējie kalnu glābēji sauc par ātri sasniedzamu mežonīgo dabu. Mēs nākam no relatīvi drošas pilsētu vides, kur mūs kļūdas lielākoties tiek piedotas un mēs ņemam līdzi tur iegūtos bezrūpīgos ieradumus. Vēl ļaunāk, mēs dodamies uz šīm briesmu zonām un ar tām mums ir pozitīva pieredze – kā manējā Vašingtona kalnā tajā brīnišķīgajā saulainajā dienā. Un tas mums dod mānīgu drošības sajūtu.
„Kāpējiem no rietumiem patīk teikt, ka viņiem jārok, lai nokļūtu 2 km augstumā”, saka Riks Viloks, MRS dibinātājs un prezidents. Viloks ir arī īpašnieks International Mountain Equipment (IME) – kāpšanas aprīkojuma un apģērbu veikalam, kas atrodas pie Vašingtona kalna, Ņuhempšīrā. IME nopērkams ekipējums gan dienas pārgājienam, gan kāpienam Everestā (pats Viloks uzkāpa Everestā 1991. gada 5. maijā). Kopš 1972. gada, viņš piedalījies 300 glābšanas darbos Vašingtona kalnā. Viņa draugs Riks Estess, agrākais Ņūhempšīras Zvejniecības un Medniecības pārvaldes darbinieks, saka: „Cilvēks te atnāk un paziņo - esmu uzkāpis K2, esmu uzkāpis Annapurnā. Cik slikts būt Vašingtona kalns?„
Tas var būt slikts. Saplūstot trīs ievērojamiem vētras izraisošiem elementiem, virsotni gandrīz nepārtraukti bombardē absolūta vētra. Atmosfēras augšējo slāņu gaisa plūsma (jet stream) šķērso kalna virsotni, kamēr aukstā Labradora straume un siltā Golfa straume satiekas netālu no krasta. Šī gaisa plūsma aizvada vētras pāri virsotnei un tieši aiz tām plūst valdošais ziemeļrietumu vējš zemas temperatūras pavadībā. Tas piepilda Takermana aizu ar līdz pat 30 metru dziļu sniegu un nodrošina lielisku slēpošanu. Tas arī veido nāvējošas lavīnas. Vietējais laika vērotājs reiz nosauca Vašingtona kalnu par „kontinenta izpūtēju”.
Sniegs Vašingtona kalnā
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu. Avots: www.mountwashington.org
Vidējais vēja stiprums ir 70 km/h ziemā un 45 km/h vasarā; vidējie rādītāji var būt maldinoši. Tipisks vēja ātrums zemākās vietās ir 6 līdz 12 kilometri stundā. Laikā no novembra līdz aprīlim viesuļvētras stipruma vēji plosa virsotni divās no trim dienām, bet janvārī, kas ir visvējainākais mēnesis - trijās no četrām dienām.
Pats vējš ir maldinošs un ir eksponenciāla lieluma spēks. Viesuļvētra tiek definēta kā vējš ar ātrumu 120 km/h. 160 km/h vējš iedarbojas ar divreiz lielāku spēku. Nikolass Houvs, Prezidenta grēdas nelaimes gadījumu autoritāte savā grāmatā „Ne bez briesmām”, raksta par nakti, kad pūta 260 km/h rekordliela stipruma vējš: ”Pret vēju bija grūti izelpot, bet ar muguru pret vēju bija grūti ieelpot. Strikti runājot, tā bija fizika, bet es jutos kā slīkstot gaisa okeānā.”. Pretēji pierastajiem laika apstākļiem zemākos augstumos, kad aukstākās dienas ir arī mierīgākās, Vašingtona kalnā zemākās temperatūras sakrīt ar stiprākajiem vējiem.
Sniegs rada vēl papildus draudus. Maijā vien var uzsnigt 25 līdz 70 centimetri. Virsotnē vidējais sniega segas biezums ir 6 metri, bet tas neko daudz nenozīmē. Lielākā daļa sniega, kas tur atrodas, tiek sapūsta ar vēju. Virsotnē nekas ilgi nepaliek un gadās, kad var redzēt sniegu mutuļojam vairākus kilometrus no virsotnes. „3 cm virsotnē līdzinās 30 cm aizās”, Vilkoks saka, „nav otra tāda kalna, kur būtu tik daudz sniega austrumu pusē”.
Un tomēr, kaut arī Vašingtona kalns ir ekstrēmāks par citām briesmu zonām, tas nav arī pilnīgs izņēmums. Protams, lielākā daļa cilvēku neaiziet bojā vai netiek nopietni savainoti apmeklējot Vašingtona kalnu vai citas populāras vietas, kur pastāv acīmredzami draudi. Tas tādēļ, ka ir atšķirība starp briesmām un draudiem. Briesmas iestājas, kad jūs aizturat savas spējas apzināties draudus. Izskaidrojums šo spēju neesamībai sākas ar nepareizu attieksmi un beidzas ar neizbēgamām sāpēm.
Slapji un noguruši vēl pirms uzkāpšanas, Kūpers un Latejs mocījās jau no sākuma. Citi kāpēji pat skatījās uz viņiem abiem lēni kāpjam pa Smailes aizas pirmo 50 m augsto sienu. „Viņiem vajadzēja tam aizņemt, maksimums, dažas stundas”, Vilkokss apcerēja, kad mēs apsēdāmies parunāties viņa veikalā kādā pēcpusdienā. „No viņu lēnās virzīšanās bija skaidrs, ka bija laiks beigt. Vienkārša nolaišanās uz leju – divas ledus skrūves, no kurām katra ir varbūt 50 dolārus vērta. Cik vērta ir jūsu dzīvība?”, jautāja Vilkokss. „Viņi varēja atgriezties citā dienā”.
Bet līdz tam hipotermijai jau radās iespēja sākt iedarboties, jo abiem vīriem pēc kārtas bija nekustīgi piesviedrētās drēbēs jāstāv aukstumā, lai drošinātu otru. „Ja skataties uz daudzu šādu negadījumu cēloņiem, atklāsiet, ka tie notikuši dehidrācijas dēļ”, apgalvo Maurijs Makkinejs, Vilkoksa partneris starptautiskajā kalnu kāpšanas skolā, kas atrodas blakus IME un kurai ar veikalu ir kopīgs birojs. Dehidrācija uzsāk fizisko un garīgo sabrukumu, kas galu galā novedīs pie nāves no nosalšanas. Īsi sakot, dehidrācija saasina hipotermiju. Pievienojiet nogurumu un lejupejošā spirāle ir ātra.
Atrodoties pirmā posma augšā Kūperam un Latejam bija jāpārvar vēl 200 - 250 metri līdzīgas ledus kāpšanas, pirms viņi varēja beigt maršrutu un doties lejā pa nemarķētu taku. Parastais atpakaļ griešanās laiks ir, vēlākais trijos, bet Kūpers un Latejs bija tur redzēti vēl piecos, karājoties uz sienas, bez īpašām sekmēm.
„Pēdējie kāpēji, kas viņus “apdzina”, tur bija ap pusčetriem”, Vilkoks teica, „un viņi joprojām bija ievērojamā attālumā no aizas augšas, varbūt tikuši līdz pusceļam, ar vismaz 150 atlikušiem metriem. Dienasgaisma šajā laikā beidzas ap puspieciem vai pieciem. Kūpers un Latejs bija lūguši grupai, kas viņus apsteidza augšā pagaidīt un parādīt viņiem ceļu lejā, bet palika tumšs un grupa vairs nevarēja gaidīt.”
Kad viņi sasniedza augšu, Kūpers un Latejs tumsā atradās uz atklātas klints, turklāt temperatūrā, kas strauji nokritās līdz mīnus 30 grādiem un vējā, kas brāzmās pieņēmās līdz 180 km/h. Alans Komo man teica: „Kad tiek augšā, uz leju vairs nav īsti laba ceļa. Tu esi uz no visām pusēm atklāta pusotru kilometru gara ceļa pāri Alpu dārziem” – lēzenai pļavai virs koku joslas zem virsotnes. Tajā laikā, kad pāris to bija sapratuši, Harvarda būdas apkopējs ievēroja divas pamestas somas. Šajā sestdienas vakarā meklētājiem vietējā pilsētiņā sāka darboties peidžeri.
Alpu dārzi
Jebkurā draudīgā situācija ir trīs zonas: drošā zona, briesmu zona un nāves zona. Atstājot būdu un uzkāpjot Hantingtona aizā, Kūpers un Latejs bija pārgājuši no drošās zonas uz briesmu zonu. Hiprotemijas, dehidrācijas un noguruma dēļ viņi nebija spējīgi apstrādāt jaunu informāciju. „Viņu spriešanas spējas samazinājās un viņi iekļuva dziļāk un dziļāk nelaimē”, Vilkokss domā. Viņiem bija viena izeja – nolaisties zemē – un viņi vairs nespēja tik skaidri domāt, lai to izmantotu.
Tas viss ir pamatā tam mīklainajam procesam, kadēļ racionāli domājoši cilvēki veic iracionālas lietas: kāpēji vairs nepieņēma lēmumus. Kūpera un Lateja kļūdas aiz viņiem vilkās garā astē. Viņu liktenis bija tīri atkarīgs no fiziskā spēka. Viņu ķermeņi vienkārši kāpa augšup bez jebkāda pamatojuma, sekojot nederīgam plānam pretī iedomātai atpūtas un drošības idejai. Vilkoks un MakKinejs to pieredz gandrīz katru gadu.
„Šī atkārtošanās ir tā, kas tevi iedzen izmisumā” Vilkokss man teica, „Bet ko lai es daru? Es viņiem to visu pārdodu.”
Vilkokss saka, ka ir viens negadījumu veids uz Vašingtona kalna Lauvas Galvas takas, kas nemitīgi atkārtojas. Šis ir standarta virsotnes maršruts. Tas nav tehnisks, bet gan sniegains , kur lieti noder dzelkšņi. Ziemā līdz pat 150 cilvēku katrā nedēļas nogalē uzkāpj pa šo taku, bet vismaz viens cilvēks mēnesī tur lauž kāju. Rekords viena gada laikā ir 15 lauztas kājas.
Lauvas Galvas taka stiepjas no austrumiem uz rietumiem pa Takermana aizas kori. Gājiens augšup ir taisns, bet grūts un akmeņains. Uz leju slidens un sarežģīts. Tas var būt arī nogurdinošs. Pirms taka nogriežas no kores atpakaļ uz Takermana aizas taku, tā robežojas ar platu, lēzenu sniega klājienu, kas neizskatās pārāk stāvs. Šajā vietā, krietni zem virsotnes, jums ir jābūt sirds un asinsvadu sistēmas monstram, lai nejustos noguris. Jūs, iespējams, esat vismaz nedaudz dehidrējušies. Jūsu ķermenis izmisīgi vēlas pārtraukt došanos lejup. Un jūsu ķermenis gandrīz vienmēr saņem to ko vēlas. Tādēļ cilvēki ierauga šo vietu un domā: man ir lieliska ideja, es tikai noslidināšos lejā. Slidināšanās ir vispārpieņemta alpīnisma tehnika, bet, līdzīgi paškontrolei, prasa treniņu un spēju novērtēt apstākļus. Tā arī prasa dzelkšņu noņemšanu.
Dažu sekunžu laikā, jūs varat sasniegt 50km/h ātrumu, baisu ātrumu, kad uz dibena braucat pa augstu kori. Izpaliekot skaidrai domāšanai (bailes ir pievienojušas jaunu spriedzi, kas samazina saprātīgas domāšanas spējas), refleksi ņem virsroku un jūs pieliekat pēdas pie zemes lai sevi apturētu. Ar vai bez dzelkšņiem, inerce, visticamāk jūs apmetīs apkārt un jūs kūleņosiet ļoti garu gabalu lejā. Ja esat veiksmīgs, kritienā tikai salauzīsiet vienu vai vairākus jūs kāju kaulus. Mantu glabātuvē Apalaču kalnu kluba (AMC) apmeklētāju centra apakšstāvā – tradicionālā satikšanās punktā, es biju ievērojis vairākus jaunus cilvēkus staigājam apkārt ar ieģipsētām kājām. Tagad es zināju kāpēc. Vilkokss teica, „Pēc lietus šajā maršrutā ir bijuši nāves gadījumi”.
MakKinejs bija pabāzis galvu birojā un klausījās. „Jā”, viņš piemetināja, „ja vēlaties iegūt ekipējumu par brīvu, aizejiet uz Lauvas Galvas takas apakšu pirmdienas rītā. Lauvas Galva noteikti ir vieta, kur notiek visvairāk negadījumu”.
„Ir nepieciešamas zināšanas, respekts un veselais saprāts”, Vilkokss teica, norādot uz Katedrāles dzegu, uz kuras atrodas vairāki lieliski kāpšanas maršruti. Viņš izteicās, ka varot paredzēt negadījumus kā pulksteni. Patiesībā, daži no tiem notiek pulksteņa dēļ.
„Kad oktobrī pagriež pulksteņus, kļūst tumšs jau piecos”, viņš teica. Un katru gadu vairāki cilvēki izdara vienu un to pašu - viņi sāk kāpt ar veco laika izjūtu, tumsa viņus augšā pārsteidz un viņi nodomā, ka varēs tikt līdz lejai, tāpēc, ka tad, kad viņi sāka ārā bija 18 vai 20 grādu. Viņi kāpj līdz deviņiem vai desmitiem, kad temperatūra nokrītas līdz mīnus vienam grādam un tad sākt saukt pēc palīdzības – tik tuvu civilizācijai viņi ir (kalna pakāje ir 100m attālumā no stāvvietas). „Tas ir tikai 100 metru, divas virves. Bet mums ir jākāpj augšā viņiem pakaļ”. Viņš pastiepa rokas augšā un izsaucās, „Vai tad jūs neredzat, ka saule riet?”
(Katedrāles dzegas augšā ir Bārtletas pilsētiņa, bet apakša Konveja. Reiz, kad kāds bija nokritis un nosities, policija sāka strīdēties, kuram tas viss būtu jāsatīra. Beigās kāds no viņiem neapmierināts iesaucās: ”Bet viņam nekas nekaitēja, kad viņš atstāja Bārtletu!”).
Kāpēji, protams, ievēro tumsas iestāšanos. Bet ir grūti noticēt cik ātri un efektīvi sasprindzinājums var „salaist uz īso” racionālo domāšanu un atļaut ķermenim uzņemties vadību un vienkārši turpināt kustēties nepareizajā virzienā. Līdzīgi kā Kūpers un Latejs, kāpējs var teorētiski zināt to, kas ir jādara. Bet saprāts jau kļuvis par mazu, attālu balstiņu, laikā kad ķermenis viņam saka, ka, ja vien viņš pabeigs kāpšanu, viņam nekas nekaitēs. Vilkokss saka, ka Kūpers un Latejs „viņi pieļāva šo neiedomājamā kļūdu mainīt savus plānus, viņiem bija šī izdari-vai-mirsti attieksme, pat pēc piecu stundu pavadīšanas uz pirmās sienas – un tas nāca pēc ķezas ar aizmirsto virvi”.
Bet mūsu likteni nosaka kas vairāk kā nelielas kļūdas. Kaut arī mūsu darbības citiem pēc notikušā var likties stulbas, neviens neko nedara tikai tāpēc, ka tas ir stulbi. Patiesībā, visā, ko mēs darām, mēs saskatām jēgu, apkopojot visas zināšanas, ko esam apguvuši. Un šī – mūsu visnozīmīgākā mācīšanās – notiek ķermenī, apziņai neaizsniedzamā attālumā. Kūpera un Lateja lielākā kļūda bija tā, ka viņi nebija piedzīvojuši sliktāko Vašingtona kalna laiku. Tad, kad viņi to piedzīvoja, bija jau par vēlu.
Tas, kas notika ar Kūperu un Lateju pēc tam, kad viņi sasniedza Alpu dārzus ir vairāk nekā apstākļu sagadīšanās. Gari pētniecības gadi un pieredze rāda, ka cilvēki seko uzvedības modelim, kuru iespaido fizioloģija, psiholoģija, apkārtējais apvidus un daba.
„Cilvēki pēc nomaldīšanās putenī parasti neiet pret vēju”, Vilkokss teica. „Viņi ierodas augšā pēc tumsas iestāšanās. Tagad viņiem jāstājas pretī pilnīgai tumsai, 45 metrus sekundē stipram vējam tieši sejā no tās puses, uz kurieni viņiem būtu jāiet un viņi nolemj klumburēt lejā uz malu, kur ir aizvējš.”
Var droši pieņemt, ka Kūpers un Latejs iedomājās par teltīm un guļammaisiem, kurus viņi būtu varējuši paņemt līdzi. „Noteikums numur viens, īpaši Hantingtonā”, viņš teica, „ir tas, ka jums vienmēr jābūt gataviem pavadīt nakti ārā”.
Līdz sestdienas rītausmai, Hantingtonas aizas pakājē bija ieradušies pieredzējuši 33 meklētāji, ieskaitot Kamo un Vilkoksu. Viņiem sākot kustēties augšup, vēja ātrums sasniedza 56 metrus sekundē. Drīz vien visi bija atpakaļ lejā. Viņi nevarēja droši meklēt šajos apstākļos, kad pat acu zīlītes sasalst.
„Tas notika ceturtdien”, Kamo atceras, „bet tikai otrdienā mēs līdz viņiem tikām. Vējš šeit ilgst dienām. Cilvēki vienmēr domā, ka ja kaut kas notiks, kāds atnāks. Bet mēs vienmēr neatnākam.”
Pirmdien no rīta vējš sasniedza 55 metrus sekundē, temperatūrai nokrītot līdz -25C. Meklētājiem bija jālien uz vēdera, lai netiktu aizpūsti, kas nozīmētu 600 metru kritienu lejā. Vilkokss pieņem, ka Kūpers un Latejs bija nolīduši lejāk jau ap pieciem, cerībā nogaidīt vēja samazināšanos. Latejs izlēma doties pēc palīdzības, bet viņu atpakaļ atgrieza vējš un reljefs un viņš līda atpakaļ, kad nomira.
Kūperu atrada Kamo. Viņs bija sasalis, atbalstījies pret klinstbluķi ar somā iebāztām rokām, kā meklēdams kaut ko karstu, ko padzerties. Šajā vējā pagāja kāds laiks līdz Kamo saprata, ka Latejs gulēja netālu. Viņa seja bija akmeņos, rokas tiecās uz Kūpera pusi. „Viņi bija 3 metru attālumā viens no otra”, Vilkokss atcerējās. Viņi bija arī tikai 400 m attālumā no autoceļa un ceļa lejup. Viņiem nebija ne kartes, ne kompasa.
Lielākā daļa mūsu darbību, lielāko daļa lēmumu par tālāko rīcību tiek pieņemti bez apzinātas domāšanas. Džozefs Ledo (Joseph LeDoux), neiroloģijas pētnieks Ņujorkas universitātē, kurš ir pazīstams ar saviem zinātniskajiem darbiem par to, kā emociiju sistēmas smadzenēs veido uzvedību, secina, ka lielākoties mēs vispirms rīkojamies un tad izdomājam pamatojumu, lai savu rīcību izskaidrotu, turklāt tā, lai tas būtu saskaņā ar uzskatu par to, kas mēs esam un kāds ir mūsu dzīvesveids. Tas izklausās smieklīgi, ja mēs sevi uzskatām par racionāliem radījumiem. Bet smadzeņu pētniecība, sākot jau ar septiņdesmitajiem gadiem, nepielūdzami ir nonākts pie šī secinājuma. Tā sauktā netiešā vai emocionālā mācīšanās ir spēcīgāka par apzināto, intelektuālo mācīšanos, tādēļ, ka tieši tā nosaka uzvedību.
„Mūsdienu dzīvē”, Ledo rakstīja savā 2002. gadā izdotajā grāmatā „Synaptic Self”, „mēs dažkārt ciešam no smalkajām šīs sistēmas operācijām, jo ir grūti tikt vaļā no šī veida nosacījumiem, līdzko tiem vairs nav pielietojuma mūsu dzīvē”. Tieši tādēļ patīkama pieredze apvidū, kas var kļūt nāvējoši bīstams, var izlikt mums slazdus, nosakot veidu kā mēs neapzināti pieņemsim lēmumus. Citiem vārdiem sakot, mēs esam pielāgojušies vienai videi, bet mums neizdodas ņemt vērā to, ka citā vidē – īpaši brīvā dabā – var notikt milzīgas un pēkšņas izmaiņas.
Ledo pētījumu darbības sfēra ir ļoti plaša, īpaši jau attiecinot to uz situācijām, kad mēs darbojamies bīstamā vidē. To rezultāti, kopā ar daudziem citiem pēdējo 30 gadu laikā veiktajiem smadzeņu pētījumiem, vedina uz domām, ka apzināta, racionāla domāšana nav tāds milzis, par kādu tā tikusi uzskatīta. Tā drīzāk ir gandrīz nemanāms mūsu uzvedības sabiedrotais, to tikai aptuveni un nepilnīgi vadot. Sasprindzinājumā vai augsta emocionāla pacēluma laikā, tā kļūst par klusu čukstu, kuru ir viegli ignorēt, kas palīdz izskaidrot, kāpēc, piemēram, cilvēki, kuri apmaldās reti griežas atpakaļ vai arī snovotāji, pamanot labu nobraucienu, var neapstāties lai apdomātos par lavīnas iespējamību.
Pilnīgi noteikti, prāta spējas plānot uz priekšu ir noderīgs un efektīvs instruments. Bet šī pati ierīce var kalpot arī kā slazds. Parādoties jauniem apstākļiem, mums jābūt spējīgiem nepārtraukti mainīt plānus. Mums jāpaliek elastīgiem.
Vilkokss dzīvo pie Vašingtona kalna. Jebkurā dienā, kad laiks ir labs, viņš var tikt augšā īsā laikā, ejot vai kāpjot pa ledu un paspēt mājās „uz vakara aliņu”. Domājot par Kūperu un Lateju un daudziem citiem, kuru ķermeņus viņš atradis, viņš piebilst „Viņi to bija plānojuši mēnešiem ilgi. Viņiem tas bija liels ceļojums, vienreizējs piedzīvojums. Kā Everests man”.
Stress iedarbojās, bloķējot uztveri un domāšanas spējas, atstājot plānu negrozītu. Piemēram, tā vietā lai interpretētu „neskaidrus laika apstākļus” sliktā nozīmē, jūs tos sapratīsiet kā „varbūt kļūs labāk”. Padarot visu vēl sliktāk, Kūpers un Latejs nenovērtēja gaidāmo laika apstākļus skarbumu. Viņu aprīkojums (bez dūnu jakām, papildus cimdiem vai telts) liecina to, ka viņi nebija piedzīvojuši šādus krasus laika apstākļus. Citiem vārdiem sakot, izpaliekot loģiskajai domāšanai, viņu ķermeņi pieļāva kļūdas, balstoties uz savu pieredzi. Un tas notika vidē, kur viss ko viņi bija apguvuši, izrādījās nepareizs.
Pirms atstāju Vašingtona kalnu, es pasēdēju Eastern Slope Inn vestibilā ar Riku Estesu. Estess ir spēcīgas miesas būves vīrietis ar bārdu un pieder vēl iepriekšējās paaudzes kāpējiem. Viņš jau 30 gadus koordinē meklēšanas un glābšanas darbus Vašingtona kalnā. Nav nekāds pārsteigums, ka viņam piemīt tāda filozofiska izturēšanās, kas raksturīga kādam, kurš pārāk ilgi redzējis pārāk daudz cilvēkus sevi traumējam vienā un tajā pašā veidā. Viņa attieksmi varētu saukt par riebumu izraisošu līdzjūtību.
Par spīti visām pūlēm, sākot ar sabiedriskajām attiecībām, beidzot ar likumdošanu, glābšanas, nopietnu ievainojumu un nāves gadījumu skaits Prezidenta grēdā turpina augt. Šī gada [2004] trīs mēnešos vien miruši 3 cilvēki. „2001. gads bija pats sliktākais”, Estess saka, domājot par visiem negadījumiem kopumā, „mums beidzās naudas līdzekļi. Pateicības dienā mums vairs nebija brīvprātīgo. Tad notika vienkārši šaušalīgi nelaimes gadījumi”.
Četri kāpēji dodas augšup Vašingtonā kalnā sliktos laika apstākļos, par spīti tam, ka lavīnu iespēja šajā laikā ir īpaši augsta.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu. Avots: www.tuckerman.org
Estess atcerējās puisi un viņa draudzeni, kuri iekūlās nepatikšanās uz Arethusas ūdenskritumu takas. Taka no Crowford Notch pavalsts parka ved augšup pa kalnu grēdu uz 60 metru augstu ūdenskritumu (augstāko Ņūhempšīrā). Sieviete nogura un nolēma doties lejā, kamēr puisis turpināja augšup, paņemot līdz videokameru, lai parādītu ko viņa palaidīs garām. „Ceļā uz leju, viņš viņu apsteidza”, Estess ironiski teica, „Mēs savācām viņa smadzenes maizes masiņā - tas bija viss, kas mums bija līdzi”. Estess noskatījās ierakstu no sadauzītās videokameras. Tas rādīja cilvēka pēdas uz zaļajām, slapjajām gļotām, kas klāja klints bluķi, no kura viņš bija nokritis. To pašu bluķi, uz kura zīmes iesaka nekāpt. Tad vairāk nekā.
Mežs ir pilns ar šādiem šausmu stāstiem, un lielākā daļa no tiem balstās uz vienkāršiem principiem. Estess un lielākā daļa citu, ar kuriem es runāju, domā, ka mēs kā nācija esam padarījuši sevi mazāk uzticamus, izstrādājoties paļāvībai uz „brīnumnūjiņām, tādām kā GPS vai mobilie telefoni. Viss sakņojas mūsu kultūrā, sākot no brīdinājumiem uz Makdonalda kafijas krūzītēm, beidzot ar tiesu procesiem, iedrošinot mūs uzvelt atbildību kādam citam. Džordžs Orvels to sauca par „aizsargājošo stulbumu”.
„Parasti var satikt cilvēkus ar pilnīgi jaunām mugursomām un plītiņām, kuras nav nekad izmēģinātas”, Estess teica, „Viņi piezvana un saka – esmu apmaldījies, bet dzirdu braucam mašīnas. Ko tādam vispār var atbildēt?”
Kad mēs iesaistāmies attiecībās ar Māti Dabu, lai papriecātos pludmalēs vai kanjonos, kalnos vai mežos, mēs iegūstam to, ko saucam par „pieredzi”, bet mēs parasti aizmirstam novērtēt to, ka daļa no mūsu izdošanās balstīta uz „cūkas laimi”. Mēs nenovērtējam to, ka nākamreiz varētu būt pavisam savādāk. Mēs pārāk uzticamies savam saprātam, aizmirstot par spēku, ko slēpj šīs iztrūkstošās zināšanas. Mirkļa aizrautībā, vietās, kur pārāk liela uzmanība nav nepieciešama, mēs pārstājam uzmanīties.
Jaunākie neiroloģijas pētījumi par to kā mēs mācāmies, balstīti uz Ledo netiešās zināšanu apguves teorijām. Zinātnieks Antonio Damasio, pārsteidzoši veiksmīgās grāmatas Dekarta kļūda (Decarte’s Error), kas izdota 1994. gadā, autors un Aijovas universitātes medicīnas koledžas neiroloģijas departamenta vadītājs, ir secinājis, ka tikpat lielā mērā kā mēs mācāmies ar to, ko saucam par prātu, mēs mācāmies arī ar savu ķermeni – patiesībā, svarīga mācīšanās nevar notikt bez ķermeņa līdzdalības. Līdzīgas idejas jau bijušas pazīstamas kādu laiku, bet tikai pēdējo desmit gadu laikā zinātnieki ir sākuši aprakstīt kā prāts – un ķermenis – mācās un kā abi kopā vēlāk pieņem lēmumus, balstoties uz šo pieredzi.
Tādēļ Alans Kamo un Bils Autons griezās atpakaļ no Vašingtona kalna, kad sajuta laika izmaiņas, bet Kūpers un Latejs to neizdarīja. Kamo un Autonam bija fiziskā pieredze, kas bija nepieciešama, lai pieņemtu šo lēmumu: Viņi tur bija piedzīvojuši sliktāko iespējamo laiku. Viņi to bija sajutuši. Kūpers un Latejs turpināja iet, jo viņiem šīs pieredzes nebija. Ja neesat pieredzējuši, ko iemīļotais ceļa mērķis var „izstrādāt”, jums trūkst svarīgas zināšanas. Pat ja jums kāds tās pastāsta, jūs īsti varat nezināt līdz to neizbaudāt.
Tā sekas bīstamos apstākļos ir šādas: ja mūsu ķermenis nav mācījies no tiešas pieredzes, mēs to varam nezināt. Var likties, ka mēs zinām, bet šī ilūzija ir vēl sliktāka par nezināšanu. Likums ir šāds: zini, ko tu nezini. Tā vienīgais aizstājējs ir pavadonis, kuram ir jums trūkstošās zināšanas. Domājot lielākos mērogos par miljoniem cilvēku, kuri katru gadu apmeklē šīs riska zonas, varētu nebūt līdzekļu, ar kuru palīdzību apturēt nelaimes gadījumus. Bet vienkārši apzinoties mūsu spējas kļūdīties, mēs varam novērst iespēju pašiem piedzīvot negadījumus.
***
Kā jau varētu nojaust, autortiesības uz tekstu nav ievērotas nemaz.
Kamēr Kūpers un Latejs kāpa augšup pa plato un nelīdzeno taku, Alans Komo, vietējais gids un Ņūhempšīras kalnu glābēju (MRS) grupas vadītājs, veda augšup grupu pa citu taku. Kad viņš pie apvāršņa pamanīja ātri pārvietojošos mākoņus, viņš grieza savu grupu atpakaļ. Cits MRS dalībnieks, Bils Autons, tajā dienā arī vadīja grupu. Mākoņi viņu tā iespaidoja, ka pirms grupas vešanas atpakaļ uz apmetni, viņš tos nofotografēja.
Kamo ir bijis arī Kūpera gids un apmācījis viņu ledus kāpšanā. „Kūpers vēlējās iemācīties vadīt”, Kamo atceras, „viņš vēlējās visu turpināt patstāvīgi. Daudzi cilvēki tādā veidā mēģina iegūt kāpšanas pieredzi, bet Smaile nebija pareizā izvēle. Tas ir nopietns kāpiens nopietnos apstākļos. Tehniski viņš to būtu izdarījis – varbūt labā dienā perfektos apstākļos. Bet vērtējot skalā no viens līdz pieci, Smaile ir trīs ar plusu”.
Kad Kūpers un Latejs sasniedza aizas pakāji, viņi saprata, ka steidzoties Hārvardas būdā aizmirsuši virvi. Kamēr viņi aizgāja pēc virves un atstāja būdu no jauna, bija jau pēcpusdiena. Par spīti savai nelielajai pieredzei, šajā brīdī viņi viegli būtu varējuši izrēķināt to, ka viņiem vairs nepietika laika uzkāpt un nokāpt līdz saulrietam (no aizas pakājes līdz būdai ir stundas gājiens). Gandrīz noteikti viņi bija pamanījuši, ka laiks bija sācis pasliktināties. Un pat ja viņi nebija pārliecināti pat griešanos atpakaļ, viņi būtu varējuši izlasīt uzrakstus uz lielajām dzeltenajām zīmēm, kuras atrodas taku galos. Tur teikts "Stop". Tad mazākiem burtiem - "Apvidū, kas plešas jums priekšā ir sliktākie laika apstākļi Amerikā". Ne vieni no sliktākajiem, bet paši sliktākie. Uz plakāta ir turpinājums - "Daudzi ir aizgājuši bojā nosalstot, pat vasaras laikā. Griezieties atpakaļ, ja laiks ir slikts". Kūpers un Latejs turpināja iet.
Slavenā zīme
Avots: http://hikethewhites.com/washington.html
Avots: http://hikethewhites.com/washington.html
Baumo, ka jebkurš spēj uzkāpt Vašingtona kalnā, ja ne lai slēpotu tā stāvajās nogāzēs, tad vismaz lai pastāvētu virsotnē un paskatītos apkārt. 1880 metru augstumā virs jūras līmeņa, tas var nebūt augsts pēc Klinšu kalnu standartiem, bet tas ir augstākais kalns Prezidentu grēdā un katru gadu daudzi pārvar tā 1200 vertikālos metrus, skaitot no taku sākuma līdz virsotnei (citi brauc: kalna ziemeļu pusē vijas autoceļš, kurš ir atvērts no maija līdz oktobrim).
Brauciens uz kalna virsotni pa autoceļu
Bet lieliska diena Vašingtona kalnā var kļūt skarba tik ātri, ka lielākā daļa cilvēku to nespēj iedomāties. Viņi nekad ko tādu nav redzējuši vai izbaudījuši, tātad viņi nav bruņojušies ar zināšanām, ko sniedz pieredze. Pēkšņais aukstums, līdzīgi kā kritiens aukstā ūdenī, šokē, nosaldē un sakauj cilvēkus, pirms viņiem rodas iespēja sākt skaidri domāt. Pirmais cilvēks, kurš ziemas laikā uzkāpa Vašingtona kalnā 1849. gadā, bija arī pirmais, kurš tur gāja bojā. Kopš tā laika, vēl 133 cilvēki zaudējuši dzīvību uz kalna, 24 no viņiem pēdējās desmitgades laikā.
Ne pārāk sen, pirmajā skaistajā pavasara dienā es kāpu pa Takermana gravas taku, lai satiktu dažus no pusmiljona svētceļnieku, kuri turp dodas katru gadu. Kamēr pūlējos uzkāpt pa stāvo, slīdīgo šķīdoni biezajā bērzu un priežu mežā, kurš bija bagātīgi izgreznots ar vējgāzēm un sniega vētru postījumiem, manā redzeslokā visu laiku bija vismaz ducis cilvēku. Es redzēju astoņdesmitgadniekus garajās apakšbiksēs un sešgadīgus ar high-tech ekspedīciju cienīgu aprīkojumu. Tur bija cilvēki sniega kurpēs un nekādās kurpēs un nopietna paskata ledus kāpēji ar ledus kāpšanas ekipējumu. Reibinošā pavasara gaisa ietekmē visi smaidīja, jokojās un sveicināja nepazīstamos. Bija grūti iztēloties cik daudz mēs riskējam, tur atrodoties vien.
Pēc vairāk nekā 30 gadu pieredzes analizējot nelaimes gadījumus, esmu ieradies Takermana gravā ar jautājumu: kā gudri, spējīgi, labi sagatavojušies cilvēki – cilvēki kā Kūpers un Latejs, pieļauj šķietami stulbas kļūdas, kas beidzas ar nopietnām problēmām. Ir daudz tādu laimīgu vietu ar tumšiem noslēpumiem – no Mičiganas ezera pludmalēm līdz Lielajam kanjonam – un tām visām ir divas kopīgas iezīmes: cilvēki, pat pieredzējuši cilvēki, nenovērtē briesmas un pārvērtē savas spējas tikt ar tām galā. Bet Vašingtona kalns ir, iespējams, lielākais mānīgi bīstamā ceļa mērķa piemērs.
Vašingtona kalns, kas atrodas dienas brauciena attālumā no 70 miljonu cilvēku dzīvesvietām (ceturtdaļa no ASV iedzīvotājiem), ir tas, ko tagadējie kalnu glābēji sauc par ātri sasniedzamu mežonīgo dabu. Mēs nākam no relatīvi drošas pilsētu vides, kur mūs kļūdas lielākoties tiek piedotas un mēs ņemam līdzi tur iegūtos bezrūpīgos ieradumus. Vēl ļaunāk, mēs dodamies uz šīm briesmu zonām un ar tām mums ir pozitīva pieredze – kā manējā Vašingtona kalnā tajā brīnišķīgajā saulainajā dienā. Un tas mums dod mānīgu drošības sajūtu.
„Kāpējiem no rietumiem patīk teikt, ka viņiem jārok, lai nokļūtu 2 km augstumā”, saka Riks Viloks, MRS dibinātājs un prezidents. Viloks ir arī īpašnieks International Mountain Equipment (IME) – kāpšanas aprīkojuma un apģērbu veikalam, kas atrodas pie Vašingtona kalna, Ņuhempšīrā. IME nopērkams ekipējums gan dienas pārgājienam, gan kāpienam Everestā (pats Viloks uzkāpa Everestā 1991. gada 5. maijā). Kopš 1972. gada, viņš piedalījies 300 glābšanas darbos Vašingtona kalnā. Viņa draugs Riks Estess, agrākais Ņūhempšīras Zvejniecības un Medniecības pārvaldes darbinieks, saka: „Cilvēks te atnāk un paziņo - esmu uzkāpis K2, esmu uzkāpis Annapurnā. Cik slikts būt Vašingtona kalns?„
Tas var būt slikts. Saplūstot trīs ievērojamiem vētras izraisošiem elementiem, virsotni gandrīz nepārtraukti bombardē absolūta vētra. Atmosfēras augšējo slāņu gaisa plūsma (jet stream) šķērso kalna virsotni, kamēr aukstā Labradora straume un siltā Golfa straume satiekas netālu no krasta. Šī gaisa plūsma aizvada vētras pāri virsotnei un tieši aiz tām plūst valdošais ziemeļrietumu vējš zemas temperatūras pavadībā. Tas piepilda Takermana aizu ar līdz pat 30 metru dziļu sniegu un nodrošina lielisku slēpošanu. Tas arī veido nāvējošas lavīnas. Vietējais laika vērotājs reiz nosauca Vašingtona kalnu par „kontinenta izpūtēju”.
Sniegs Vašingtona kalnā
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu. Avots: www.mountwashington.org
Vidējais vēja stiprums ir 70 km/h ziemā un 45 km/h vasarā; vidējie rādītāji var būt maldinoši. Tipisks vēja ātrums zemākās vietās ir 6 līdz 12 kilometri stundā. Laikā no novembra līdz aprīlim viesuļvētras stipruma vēji plosa virsotni divās no trim dienām, bet janvārī, kas ir visvējainākais mēnesis - trijās no četrām dienām.
Pats vējš ir maldinošs un ir eksponenciāla lieluma spēks. Viesuļvētra tiek definēta kā vējš ar ātrumu 120 km/h. 160 km/h vējš iedarbojas ar divreiz lielāku spēku. Nikolass Houvs, Prezidenta grēdas nelaimes gadījumu autoritāte savā grāmatā „Ne bez briesmām”, raksta par nakti, kad pūta 260 km/h rekordliela stipruma vējš: ”Pret vēju bija grūti izelpot, bet ar muguru pret vēju bija grūti ieelpot. Strikti runājot, tā bija fizika, bet es jutos kā slīkstot gaisa okeānā.”. Pretēji pierastajiem laika apstākļiem zemākos augstumos, kad aukstākās dienas ir arī mierīgākās, Vašingtona kalnā zemākās temperatūras sakrīt ar stiprākajiem vējiem.
Zīme, kas liecina, ka šajā vietā novērots vēja ātrums 105 metri sekundē (370 km/h)
Avots: www.nostalgiaville.com
Avots: www.nostalgiaville.com
Sniegs rada vēl papildus draudus. Maijā vien var uzsnigt 25 līdz 70 centimetri. Virsotnē vidējais sniega segas biezums ir 6 metri, bet tas neko daudz nenozīmē. Lielākā daļa sniega, kas tur atrodas, tiek sapūsta ar vēju. Virsotnē nekas ilgi nepaliek un gadās, kad var redzēt sniegu mutuļojam vairākus kilometrus no virsotnes. „3 cm virsotnē līdzinās 30 cm aizās”, Vilkoks saka, „nav otra tāda kalna, kur būtu tik daudz sniega austrumu pusē”.
Un tomēr, kaut arī Vašingtona kalns ir ekstrēmāks par citām briesmu zonām, tas nav arī pilnīgs izņēmums. Protams, lielākā daļa cilvēku neaiziet bojā vai netiek nopietni savainoti apmeklējot Vašingtona kalnu vai citas populāras vietas, kur pastāv acīmredzami draudi. Tas tādēļ, ka ir atšķirība starp briesmām un draudiem. Briesmas iestājas, kad jūs aizturat savas spējas apzināties draudus. Izskaidrojums šo spēju neesamībai sākas ar nepareizu attieksmi un beidzas ar neizbēgamām sāpēm.
Slapji un noguruši vēl pirms uzkāpšanas, Kūpers un Latejs mocījās jau no sākuma. Citi kāpēji pat skatījās uz viņiem abiem lēni kāpjam pa Smailes aizas pirmo 50 m augsto sienu. „Viņiem vajadzēja tam aizņemt, maksimums, dažas stundas”, Vilkokss apcerēja, kad mēs apsēdāmies parunāties viņa veikalā kādā pēcpusdienā. „No viņu lēnās virzīšanās bija skaidrs, ka bija laiks beigt. Vienkārša nolaišanās uz leju – divas ledus skrūves, no kurām katra ir varbūt 50 dolārus vērta. Cik vērta ir jūsu dzīvība?”, jautāja Vilkokss. „Viņi varēja atgriezties citā dienā”.
Bet līdz tam hipotermijai jau radās iespēja sākt iedarboties, jo abiem vīriem pēc kārtas bija nekustīgi piesviedrētās drēbēs jāstāv aukstumā, lai drošinātu otru. „Ja skataties uz daudzu šādu negadījumu cēloņiem, atklāsiet, ka tie notikuši dehidrācijas dēļ”, apgalvo Maurijs Makkinejs, Vilkoksa partneris starptautiskajā kalnu kāpšanas skolā, kas atrodas blakus IME un kurai ar veikalu ir kopīgs birojs. Dehidrācija uzsāk fizisko un garīgo sabrukumu, kas galu galā novedīs pie nāves no nosalšanas. Īsi sakot, dehidrācija saasina hipotermiju. Pievienojiet nogurumu un lejupejošā spirāle ir ātra.
Atrodoties pirmā posma augšā Kūperam un Latejam bija jāpārvar vēl 200 - 250 metri līdzīgas ledus kāpšanas, pirms viņi varēja beigt maršrutu un doties lejā pa nemarķētu taku. Parastais atpakaļ griešanās laiks ir, vēlākais trijos, bet Kūpers un Latejs bija tur redzēti vēl piecos, karājoties uz sienas, bez īpašām sekmēm.
„Pēdējie kāpēji, kas viņus “apdzina”, tur bija ap pusčetriem”, Vilkoks teica, „un viņi joprojām bija ievērojamā attālumā no aizas augšas, varbūt tikuši līdz pusceļam, ar vismaz 150 atlikušiem metriem. Dienasgaisma šajā laikā beidzas ap puspieciem vai pieciem. Kūpers un Latejs bija lūguši grupai, kas viņus apsteidza augšā pagaidīt un parādīt viņiem ceļu lejā, bet palika tumšs un grupa vairs nevarēja gaidīt.”
Kad viņi sasniedza augšu, Kūpers un Latejs tumsā atradās uz atklātas klints, turklāt temperatūrā, kas strauji nokritās līdz mīnus 30 grādiem un vējā, kas brāzmās pieņēmās līdz 180 km/h. Alans Komo man teica: „Kad tiek augšā, uz leju vairs nav īsti laba ceļa. Tu esi uz no visām pusēm atklāta pusotru kilometru gara ceļa pāri Alpu dārziem” – lēzenai pļavai virs koku joslas zem virsotnes. Tajā laikā, kad pāris to bija sapratuši, Harvarda būdas apkopējs ievēroja divas pamestas somas. Šajā sestdienas vakarā meklētājiem vietējā pilsētiņā sāka darboties peidžeri.
Alpu dārzi
Jebkurā draudīgā situācija ir trīs zonas: drošā zona, briesmu zona un nāves zona. Atstājot būdu un uzkāpjot Hantingtona aizā, Kūpers un Latejs bija pārgājuši no drošās zonas uz briesmu zonu. Hiprotemijas, dehidrācijas un noguruma dēļ viņi nebija spējīgi apstrādāt jaunu informāciju. „Viņu spriešanas spējas samazinājās un viņi iekļuva dziļāk un dziļāk nelaimē”, Vilkokss domā. Viņiem bija viena izeja – nolaisties zemē – un viņi vairs nespēja tik skaidri domāt, lai to izmantotu.
Tas viss ir pamatā tam mīklainajam procesam, kadēļ racionāli domājoši cilvēki veic iracionālas lietas: kāpēji vairs nepieņēma lēmumus. Kūpera un Lateja kļūdas aiz viņiem vilkās garā astē. Viņu liktenis bija tīri atkarīgs no fiziskā spēka. Viņu ķermeņi vienkārši kāpa augšup bez jebkāda pamatojuma, sekojot nederīgam plānam pretī iedomātai atpūtas un drošības idejai. Vilkoks un MakKinejs to pieredz gandrīz katru gadu.
„Šī atkārtošanās ir tā, kas tevi iedzen izmisumā” Vilkokss man teica, „Bet ko lai es daru? Es viņiem to visu pārdodu.”
Vilkokss saka, ka ir viens negadījumu veids uz Vašingtona kalna Lauvas Galvas takas, kas nemitīgi atkārtojas. Šis ir standarta virsotnes maršruts. Tas nav tehnisks, bet gan sniegains , kur lieti noder dzelkšņi. Ziemā līdz pat 150 cilvēku katrā nedēļas nogalē uzkāpj pa šo taku, bet vismaz viens cilvēks mēnesī tur lauž kāju. Rekords viena gada laikā ir 15 lauztas kājas.
Lauvas Galvas taka stiepjas no austrumiem uz rietumiem pa Takermana aizas kori. Gājiens augšup ir taisns, bet grūts un akmeņains. Uz leju slidens un sarežģīts. Tas var būt arī nogurdinošs. Pirms taka nogriežas no kores atpakaļ uz Takermana aizas taku, tā robežojas ar platu, lēzenu sniega klājienu, kas neizskatās pārāk stāvs. Šajā vietā, krietni zem virsotnes, jums ir jābūt sirds un asinsvadu sistēmas monstram, lai nejustos noguris. Jūs, iespējams, esat vismaz nedaudz dehidrējušies. Jūsu ķermenis izmisīgi vēlas pārtraukt došanos lejup. Un jūsu ķermenis gandrīz vienmēr saņem to ko vēlas. Tādēļ cilvēki ierauga šo vietu un domā: man ir lieliska ideja, es tikai noslidināšos lejā. Slidināšanās ir vispārpieņemta alpīnisma tehnika, bet, līdzīgi paškontrolei, prasa treniņu un spēju novērtēt apstākļus. Tā arī prasa dzelkšņu noņemšanu.
Dažu sekunžu laikā, jūs varat sasniegt 50km/h ātrumu, baisu ātrumu, kad uz dibena braucat pa augstu kori. Izpaliekot skaidrai domāšanai (bailes ir pievienojušas jaunu spriedzi, kas samazina saprātīgas domāšanas spējas), refleksi ņem virsroku un jūs pieliekat pēdas pie zemes lai sevi apturētu. Ar vai bez dzelkšņiem, inerce, visticamāk jūs apmetīs apkārt un jūs kūleņosiet ļoti garu gabalu lejā. Ja esat veiksmīgs, kritienā tikai salauzīsiet vienu vai vairākus jūs kāju kaulus. Mantu glabātuvē Apalaču kalnu kluba (AMC) apmeklētāju centra apakšstāvā – tradicionālā satikšanās punktā, es biju ievērojis vairākus jaunus cilvēkus staigājam apkārt ar ieģipsētām kājām. Tagad es zināju kāpēc. Vilkokss teica, „Pēc lietus šajā maršrutā ir bijuši nāves gadījumi”.
Brīdinājums par ledus bluķiem Takermana aizā un paši bluķi
Avots: www.tuckerman.org
Avots: www.tuckerman.org
MakKinejs bija pabāzis galvu birojā un klausījās. „Jā”, viņš piemetināja, „ja vēlaties iegūt ekipējumu par brīvu, aizejiet uz Lauvas Galvas takas apakšu pirmdienas rītā. Lauvas Galva noteikti ir vieta, kur notiek visvairāk negadījumu”.
„Ir nepieciešamas zināšanas, respekts un veselais saprāts”, Vilkokss teica, norādot uz Katedrāles dzegu, uz kuras atrodas vairāki lieliski kāpšanas maršruti. Viņš izteicās, ka varot paredzēt negadījumus kā pulksteni. Patiesībā, daži no tiem notiek pulksteņa dēļ.
„Kad oktobrī pagriež pulksteņus, kļūst tumšs jau piecos”, viņš teica. Un katru gadu vairāki cilvēki izdara vienu un to pašu - viņi sāk kāpt ar veco laika izjūtu, tumsa viņus augšā pārsteidz un viņi nodomā, ka varēs tikt līdz lejai, tāpēc, ka tad, kad viņi sāka ārā bija 18 vai 20 grādu. Viņi kāpj līdz deviņiem vai desmitiem, kad temperatūra nokrītas līdz mīnus vienam grādam un tad sākt saukt pēc palīdzības – tik tuvu civilizācijai viņi ir (kalna pakāje ir 100m attālumā no stāvvietas). „Tas ir tikai 100 metru, divas virves. Bet mums ir jākāpj augšā viņiem pakaļ”. Viņš pastiepa rokas augšā un izsaucās, „Vai tad jūs neredzat, ka saule riet?”
(Katedrāles dzegas augšā ir Bārtletas pilsētiņa, bet apakša Konveja. Reiz, kad kāds bija nokritis un nosities, policija sāka strīdēties, kuram tas viss būtu jāsatīra. Beigās kāds no viņiem neapmierināts iesaucās: ”Bet viņam nekas nekaitēja, kad viņš atstāja Bārtletu!”).
Kāpēji, protams, ievēro tumsas iestāšanos. Bet ir grūti noticēt cik ātri un efektīvi sasprindzinājums var „salaist uz īso” racionālo domāšanu un atļaut ķermenim uzņemties vadību un vienkārši turpināt kustēties nepareizajā virzienā. Līdzīgi kā Kūpers un Latejs, kāpējs var teorētiski zināt to, kas ir jādara. Bet saprāts jau kļuvis par mazu, attālu balstiņu, laikā kad ķermenis viņam saka, ka, ja vien viņš pabeigs kāpšanu, viņam nekas nekaitēs. Vilkokss saka, ka Kūpers un Latejs „viņi pieļāva šo neiedomājamā kļūdu mainīt savus plānus, viņiem bija šī izdari-vai-mirsti attieksme, pat pēc piecu stundu pavadīšanas uz pirmās sienas – un tas nāca pēc ķezas ar aizmirsto virvi”.
Bet mūsu likteni nosaka kas vairāk kā nelielas kļūdas. Kaut arī mūsu darbības citiem pēc notikušā var likties stulbas, neviens neko nedara tikai tāpēc, ka tas ir stulbi. Patiesībā, visā, ko mēs darām, mēs saskatām jēgu, apkopojot visas zināšanas, ko esam apguvuši. Un šī – mūsu visnozīmīgākā mācīšanās – notiek ķermenī, apziņai neaizsniedzamā attālumā. Kūpera un Lateja lielākā kļūda bija tā, ka viņi nebija piedzīvojuši sliktāko Vašingtona kalna laiku. Tad, kad viņi to piedzīvoja, bija jau par vēlu.
Tas, kas notika ar Kūperu un Lateju pēc tam, kad viņi sasniedza Alpu dārzus ir vairāk nekā apstākļu sagadīšanās. Gari pētniecības gadi un pieredze rāda, ka cilvēki seko uzvedības modelim, kuru iespaido fizioloģija, psiholoģija, apkārtējais apvidus un daba.
„Cilvēki pēc nomaldīšanās putenī parasti neiet pret vēju”, Vilkokss teica. „Viņi ierodas augšā pēc tumsas iestāšanās. Tagad viņiem jāstājas pretī pilnīgai tumsai, 45 metrus sekundē stipram vējam tieši sejā no tās puses, uz kurieni viņiem būtu jāiet un viņi nolemj klumburēt lejā uz malu, kur ir aizvējš.”
Var droši pieņemt, ka Kūpers un Latejs iedomājās par teltīm un guļammaisiem, kurus viņi būtu varējuši paņemt līdzi. „Noteikums numur viens, īpaši Hantingtonā”, viņš teica, „ir tas, ka jums vienmēr jābūt gataviem pavadīt nakti ārā”.
Līdz sestdienas rītausmai, Hantingtonas aizas pakājē bija ieradušies pieredzējuši 33 meklētāji, ieskaitot Kamo un Vilkoksu. Viņiem sākot kustēties augšup, vēja ātrums sasniedza 56 metrus sekundē. Drīz vien visi bija atpakaļ lejā. Viņi nevarēja droši meklēt šajos apstākļos, kad pat acu zīlītes sasalst.
„Tas notika ceturtdien”, Kamo atceras, „bet tikai otrdienā mēs līdz viņiem tikām. Vējš šeit ilgst dienām. Cilvēki vienmēr domā, ka ja kaut kas notiks, kāds atnāks. Bet mēs vienmēr neatnākam.”
Pirmdien no rīta vējš sasniedza 55 metrus sekundē, temperatūrai nokrītot līdz -25C. Meklētājiem bija jālien uz vēdera, lai netiktu aizpūsti, kas nozīmētu 600 metru kritienu lejā. Vilkokss pieņem, ka Kūpers un Latejs bija nolīduši lejāk jau ap pieciem, cerībā nogaidīt vēja samazināšanos. Latejs izlēma doties pēc palīdzības, bet viņu atpakaļ atgrieza vējš un reljefs un viņš līda atpakaļ, kad nomira.
Kūperu atrada Kamo. Viņs bija sasalis, atbalstījies pret klinstbluķi ar somā iebāztām rokām, kā meklēdams kaut ko karstu, ko padzerties. Šajā vējā pagāja kāds laiks līdz Kamo saprata, ka Latejs gulēja netālu. Viņa seja bija akmeņos, rokas tiecās uz Kūpera pusi. „Viņi bija 3 metru attālumā viens no otra”, Vilkokss atcerējās. Viņi bija arī tikai 400 m attālumā no autoceļa un ceļa lejup. Viņiem nebija ne kartes, ne kompasa.
Lielākā daļa mūsu darbību, lielāko daļa lēmumu par tālāko rīcību tiek pieņemti bez apzinātas domāšanas. Džozefs Ledo (Joseph LeDoux), neiroloģijas pētnieks Ņujorkas universitātē, kurš ir pazīstams ar saviem zinātniskajiem darbiem par to, kā emociiju sistēmas smadzenēs veido uzvedību, secina, ka lielākoties mēs vispirms rīkojamies un tad izdomājam pamatojumu, lai savu rīcību izskaidrotu, turklāt tā, lai tas būtu saskaņā ar uzskatu par to, kas mēs esam un kāds ir mūsu dzīvesveids. Tas izklausās smieklīgi, ja mēs sevi uzskatām par racionāliem radījumiem. Bet smadzeņu pētniecība, sākot jau ar septiņdesmitajiem gadiem, nepielūdzami ir nonākts pie šī secinājuma. Tā sauktā netiešā vai emocionālā mācīšanās ir spēcīgāka par apzināto, intelektuālo mācīšanos, tādēļ, ka tieši tā nosaka uzvedību.
„Mūsdienu dzīvē”, Ledo rakstīja savā 2002. gadā izdotajā grāmatā „Synaptic Self”, „mēs dažkārt ciešam no smalkajām šīs sistēmas operācijām, jo ir grūti tikt vaļā no šī veida nosacījumiem, līdzko tiem vairs nav pielietojuma mūsu dzīvē”. Tieši tādēļ patīkama pieredze apvidū, kas var kļūt nāvējoši bīstams, var izlikt mums slazdus, nosakot veidu kā mēs neapzināti pieņemsim lēmumus. Citiem vārdiem sakot, mēs esam pielāgojušies vienai videi, bet mums neizdodas ņemt vērā to, ka citā vidē – īpaši brīvā dabā – var notikt milzīgas un pēkšņas izmaiņas.
Ledo pētījumu darbības sfēra ir ļoti plaša, īpaši jau attiecinot to uz situācijām, kad mēs darbojamies bīstamā vidē. To rezultāti, kopā ar daudziem citiem pēdējo 30 gadu laikā veiktajiem smadzeņu pētījumiem, vedina uz domām, ka apzināta, racionāla domāšana nav tāds milzis, par kādu tā tikusi uzskatīta. Tā drīzāk ir gandrīz nemanāms mūsu uzvedības sabiedrotais, to tikai aptuveni un nepilnīgi vadot. Sasprindzinājumā vai augsta emocionāla pacēluma laikā, tā kļūst par klusu čukstu, kuru ir viegli ignorēt, kas palīdz izskaidrot, kāpēc, piemēram, cilvēki, kuri apmaldās reti griežas atpakaļ vai arī snovotāji, pamanot labu nobraucienu, var neapstāties lai apdomātos par lavīnas iespējamību.
Pilnīgi noteikti, prāta spējas plānot uz priekšu ir noderīgs un efektīvs instruments. Bet šī pati ierīce var kalpot arī kā slazds. Parādoties jauniem apstākļiem, mums jābūt spējīgiem nepārtraukti mainīt plānus. Mums jāpaliek elastīgiem.
Vilkokss dzīvo pie Vašingtona kalna. Jebkurā dienā, kad laiks ir labs, viņš var tikt augšā īsā laikā, ejot vai kāpjot pa ledu un paspēt mājās „uz vakara aliņu”. Domājot par Kūperu un Lateju un daudziem citiem, kuru ķermeņus viņš atradis, viņš piebilst „Viņi to bija plānojuši mēnešiem ilgi. Viņiem tas bija liels ceļojums, vienreizējs piedzīvojums. Kā Everests man”.
Skats uz Vašingtona kalnu
Avots: www.nostalgiaville.com
Avots: www.nostalgiaville.com
Stress iedarbojās, bloķējot uztveri un domāšanas spējas, atstājot plānu negrozītu. Piemēram, tā vietā lai interpretētu „neskaidrus laika apstākļus” sliktā nozīmē, jūs tos sapratīsiet kā „varbūt kļūs labāk”. Padarot visu vēl sliktāk, Kūpers un Latejs nenovērtēja gaidāmo laika apstākļus skarbumu. Viņu aprīkojums (bez dūnu jakām, papildus cimdiem vai telts) liecina to, ka viņi nebija piedzīvojuši šādus krasus laika apstākļus. Citiem vārdiem sakot, izpaliekot loģiskajai domāšanai, viņu ķermeņi pieļāva kļūdas, balstoties uz savu pieredzi. Un tas notika vidē, kur viss ko viņi bija apguvuši, izrādījās nepareizs.
Pirms atstāju Vašingtona kalnu, es pasēdēju Eastern Slope Inn vestibilā ar Riku Estesu. Estess ir spēcīgas miesas būves vīrietis ar bārdu un pieder vēl iepriekšējās paaudzes kāpējiem. Viņš jau 30 gadus koordinē meklēšanas un glābšanas darbus Vašingtona kalnā. Nav nekāds pārsteigums, ka viņam piemīt tāda filozofiska izturēšanās, kas raksturīga kādam, kurš pārāk ilgi redzējis pārāk daudz cilvēkus sevi traumējam vienā un tajā pašā veidā. Viņa attieksmi varētu saukt par riebumu izraisošu līdzjūtību.
Par spīti visām pūlēm, sākot ar sabiedriskajām attiecībām, beidzot ar likumdošanu, glābšanas, nopietnu ievainojumu un nāves gadījumu skaits Prezidenta grēdā turpina augt. Šī gada [2004] trīs mēnešos vien miruši 3 cilvēki. „2001. gads bija pats sliktākais”, Estess saka, domājot par visiem negadījumiem kopumā, „mums beidzās naudas līdzekļi. Pateicības dienā mums vairs nebija brīvprātīgo. Tad notika vienkārši šaušalīgi nelaimes gadījumi”.
Četri kāpēji dodas augšup Vašingtonā kalnā sliktos laika apstākļos, par spīti tam, ka lavīnu iespēja šajā laikā ir īpaši augsta.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu. Avots: www.tuckerman.org
Estess atcerējās puisi un viņa draudzeni, kuri iekūlās nepatikšanās uz Arethusas ūdenskritumu takas. Taka no Crowford Notch pavalsts parka ved augšup pa kalnu grēdu uz 60 metru augstu ūdenskritumu (augstāko Ņūhempšīrā). Sieviete nogura un nolēma doties lejā, kamēr puisis turpināja augšup, paņemot līdz videokameru, lai parādītu ko viņa palaidīs garām. „Ceļā uz leju, viņš viņu apsteidza”, Estess ironiski teica, „Mēs savācām viņa smadzenes maizes masiņā - tas bija viss, kas mums bija līdzi”. Estess noskatījās ierakstu no sadauzītās videokameras. Tas rādīja cilvēka pēdas uz zaļajām, slapjajām gļotām, kas klāja klints bluķi, no kura viņš bija nokritis. To pašu bluķi, uz kura zīmes iesaka nekāpt. Tad vairāk nekā.
Mežs ir pilns ar šādiem šausmu stāstiem, un lielākā daļa no tiem balstās uz vienkāršiem principiem. Estess un lielākā daļa citu, ar kuriem es runāju, domā, ka mēs kā nācija esam padarījuši sevi mazāk uzticamus, izstrādājoties paļāvībai uz „brīnumnūjiņām, tādām kā GPS vai mobilie telefoni. Viss sakņojas mūsu kultūrā, sākot no brīdinājumiem uz Makdonalda kafijas krūzītēm, beidzot ar tiesu procesiem, iedrošinot mūs uzvelt atbildību kādam citam. Džordžs Orvels to sauca par „aizsargājošo stulbumu”.
„Parasti var satikt cilvēkus ar pilnīgi jaunām mugursomām un plītiņām, kuras nav nekad izmēģinātas”, Estess teica, „Viņi piezvana un saka – esmu apmaldījies, bet dzirdu braucam mašīnas. Ko tādam vispār var atbildēt?”
Kad mēs iesaistāmies attiecībās ar Māti Dabu, lai papriecātos pludmalēs vai kanjonos, kalnos vai mežos, mēs iegūstam to, ko saucam par „pieredzi”, bet mēs parasti aizmirstam novērtēt to, ka daļa no mūsu izdošanās balstīta uz „cūkas laimi”. Mēs nenovērtējam to, ka nākamreiz varētu būt pavisam savādāk. Mēs pārāk uzticamies savam saprātam, aizmirstot par spēku, ko slēpj šīs iztrūkstošās zināšanas. Mirkļa aizrautībā, vietās, kur pārāk liela uzmanība nav nepieciešama, mēs pārstājam uzmanīties.
Jaunākie neiroloģijas pētījumi par to kā mēs mācāmies, balstīti uz Ledo netiešās zināšanu apguves teorijām. Zinātnieks Antonio Damasio, pārsteidzoši veiksmīgās grāmatas Dekarta kļūda (Decarte’s Error), kas izdota 1994. gadā, autors un Aijovas universitātes medicīnas koledžas neiroloģijas departamenta vadītājs, ir secinājis, ka tikpat lielā mērā kā mēs mācāmies ar to, ko saucam par prātu, mēs mācāmies arī ar savu ķermeni – patiesībā, svarīga mācīšanās nevar notikt bez ķermeņa līdzdalības. Līdzīgas idejas jau bijušas pazīstamas kādu laiku, bet tikai pēdējo desmit gadu laikā zinātnieki ir sākuši aprakstīt kā prāts – un ķermenis – mācās un kā abi kopā vēlāk pieņem lēmumus, balstoties uz šo pieredzi.
Tādēļ Alans Kamo un Bils Autons griezās atpakaļ no Vašingtona kalna, kad sajuta laika izmaiņas, bet Kūpers un Latejs to neizdarīja. Kamo un Autonam bija fiziskā pieredze, kas bija nepieciešama, lai pieņemtu šo lēmumu: Viņi tur bija piedzīvojuši sliktāko iespējamo laiku. Viņi to bija sajutuši. Kūpers un Latejs turpināja iet, jo viņiem šīs pieredzes nebija. Ja neesat pieredzējuši, ko iemīļotais ceļa mērķis var „izstrādāt”, jums trūkst svarīgas zināšanas. Pat ja jums kāds tās pastāsta, jūs īsti varat nezināt līdz to neizbaudāt.
Tā sekas bīstamos apstākļos ir šādas: ja mūsu ķermenis nav mācījies no tiešas pieredzes, mēs to varam nezināt. Var likties, ka mēs zinām, bet šī ilūzija ir vēl sliktāka par nezināšanu. Likums ir šāds: zini, ko tu nezini. Tā vienīgais aizstājējs ir pavadonis, kuram ir jums trūkstošās zināšanas. Domājot lielākos mērogos par miljoniem cilvēku, kuri katru gadu apmeklē šīs riska zonas, varētu nebūt līdzekļu, ar kuru palīdzību apturēt nelaimes gadījumus. Bet vienkārši apzinoties mūsu spējas kļūdīties, mēs varam novērst iespēju pašiem piedzīvot negadījumus.
***
Kā jau varētu nojaust, autortiesības uz tekstu nav ievērotas nemaz.
Lasīt tālāk/noslēpt tekstu
1 komentāri:
Kur var oriģinālo rakstu redzēt?
Ierakstīt komentāru