Šīs nedēļas nogales izgājiens notika nedaudz uz ziemeļiem - uz vietu pie Skotijas un Anglijas robežas, ko sauc par Svēto Salu (Holy Island) vai Lindisfārnu.
Vispirms jau interesanti bija celties sestdien piecos, lai mēģinātu paspēt uz vilcienu sešos no rīta. Vilciens gan bija uzdevumu augstumos un nokavēja aptuveni pusstundu, kas sagādāja papildus problēmu, jo pēc neliela brauciena vilcienā bija paredzēts pārsēsties uz autobusu. Ansvikas miesta dzelzceļa stacija atrodas 5 km no pašas pilsēteles, taču starp vilcienu un autobusu tikai stunda. Pateicoties kavējumam - tikai pusstunda. Tā nu skrējām, mēģinājām stopēt, bet laikam nav daudz tādu, kuri apturētu četriem cilvēkiem. Būtu visu sekmīgi nokavējuši, ja nebūtu uzradies laipns polis, kurš mūs divos piegājienos aizveda uz autobusu pieturu.
Šis autobuss bija tik svarīgs, jo mūsu galamērķis, kā jau minēts, bija sala, turklāt ceļu, kas salu savieno ar cietzemi paisums appludina akurāt divas reizes dienā.
Nebūtu paspējuši uz autobusu - nepaspētu atgriezties pirms paisuma beigām ap diviem dienā un sēdētu uz salas līdz vakaram.
Ceļš uz salu interesants - nebiju redzējis asfaltētu ceļu, kurš regulāri appplūst (ūdens maksimālajā paisumā ir ap pusmetru dziļš). Pa vidu gājēju ceļam uz salu ir divas būdiņas uz pāļiem, kur patverties uzplūdu gadījumā.
Pēc aptuveni 20 pastaigas kilometriem, braucām uz Bamburgu, skatīties citu pili, kas arī izvietota piekrastē. Vispār lielākā daļa piļu ziemeļos tika iekarotas gan no vikingu, gan skotu puses. Vikingi papildus vēl izpostīja klosterus un citus reliģiskus iestādījumus.
To gan tā ātrāk apskatījām, jo vajadzēja steigties uz vietējā miesta krogu izdzert kādu labu alu un noskatīties Velsas - Skotijas regbija spēles beigas. Mums gan labāk patika Velsa, bet to labāk šeit neizrādīt, jo visi pierobežas vietējie juta līdzi zaudētājai Skotijai. Vēl tikai palika murgains 2 stundu brauciens ar pārkurinātu autobusu, kurš apstājās katrā mazākajā pieturā.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru