via ferrata Jegihorn

Svētdien devos uz Šveices pašiem dienvidiem, Itālijas pierobežu, jo laika prognoze solīja, ka tur mākoņu nebūs. Tā kā biju plānojis ferratu virs 3km augstuma (laikam augstāko Šveicē) - Jegihorn, kur visu gadu ir sniegs, tad pat nelieli mākoņi un vējš radītu problēmas. Tā nu braucu augšā pacēlājā kopā ar slēpotājiem un snovotājiem, bet pusceļā kāpu ārā. Tad vēl kādi kilometri līdz ferratas sākumam - patiesībā ceļš bija grūts, jo visa iešana ir pa pašlaik nokusušajām, bet pamatīgi stāvajām melnajām trasēm.

Šai ferratai bija 3. kategorija - aptuveni vidēja. Vienīgā īpatnība - ļoti gara, troses vien ap 1 km garumā un viss pasākums prasa aptuveni 5-6 stundas (uzkāpšana un nokāpšana).

Viss maršruts. Augstumu starpība kopā pāri 400m

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Visai drīz pēc sākuma jau sastapos ar sastrēgumu - tante kāpj kopā ar mazo dēliņu un viņiem kāpšana norisinās īpaši lēni. Tomēr pēc pusstundas viņa attapās citus palaist garām. Pagāju arī garām bariņam spāņu. Tā nu pamazām no 2800 m uzkāpu līdz 3000, saulītē forši, bet ēnā uzreiz sajūt aukstumu - tikai nedaudz virs nulles, ko apliecina sniegs visapkārt. Sāku jau domāt, ka augstāk nebūs labi, jo rokas jau tagad pamatīgi salst uz aukstajiem akmeņiem un trosēm. Tā nu prātuļojot nonācu līdz galvenajai atrakcijai - aptuveni 80 metrus garam trošu tiltiņam. Tas uzstādīts pietiekoši nesen un ir iespēja tiltiņu apiet pa apakšu. Bet nu kā var atteikties no vējā slaidi šūpojošām trosēm, kuras nostieptas aptuveni 25-30 metru augstumā? Kopumā divas, aptuveni 10 cm platumā. Tā nu sāku iet - jāsaka, ka diezgan bailīgi, īpaši mirkļos, kad uznāca stiprākas vēja brāzmas un visu konstrukciju līgani iešūpoja.

Te var vāji redzēt smuko tiltiņu. Mērogam - starp aizas dibenu un tiltiņu novietotos aptuveni deviņstāvu māja

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Skats zemes virzienā, samērā šauri tur bija

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Te iet spānis

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Aiz tiltiņa cita atrakcija, pārdesmit metrus augstas virvju kāpnes. Kamēr kāpju, ir iespēja novērot nesen apdzīto spāņu iešanu pāri tiltiņam - viena no spānietēm visu laiku spiedz. Kad uzkāpu pa virvju kāpnēm, tad sapratu, ka šeit jau nu noteikti kategorija mainījusies, jo sekoja pagarš un stāvs gabals ar pietiekoši daudz dabiskajām aizķerēm.

Ļoti smuki ēnā var redzēt kāpšanu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Uz visām pusēm vienkārši ideāli skati

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Katrā ziņā, manis iepriekš kāptās 4. kategorijas ferratas nebija tik sarežģītas. Un kā tad, vēlāk internetā palasot diskusijas, visi nonāk pie vienota secinājuma - tiltiņš un tam sekojošais, jau ir 4. kategorija. Galvenais, ka tas īsti nav ievietots ceļvežos un ir daudz jautru stāstu kā cilvēki pirmo reizi mūžā gāja pa ferratu (jo izlasīja, ka viegla), uz tiltiņa sabijās un pēc tiltiņa nomocījās (jo nebija garu kāju, kas šeit nepieciešamas). Vai arī kā bērni nobijās tiltiņa vidū un palika stāvam sastinguši un vajadzēja viņus nonest malā.

Netālu no virsotnes

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tā nu nedaudz piekusis sasniedzu 3208 metrus augsto virsotni. Skats absolūti ideāls - arī Materhornu var redzēt - nu tā ļoti tālu. Pa vienu malu virsotnē ik pa laikam ierodas arī klinšu kāpēji. Saulītē forši izlaisties un pagulšņāt.

Virsotnē. Virs balti ķiverotā kāpēja galvas redzama Materhorna pati spice

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tagad vēl tik pusotras stundas kāpiens uz leju līdz būdām un tad neliela mānīšanās - līdz ciematam nobraucu ar pacēlāju, jo iepriekšējā nedēļā sastieptā kāja tomēr negrib kātot atlikušos 11 vai 12 kilometrus (1,2 augstuma km).