Viens solis, otrs solis, trešais...un tad sērsna tomēr neiztur, kāja iebrūk līdz celim, uzraujot uz augšu bikses, kāju uz asā sniega nedaudz nobrāžot, bet kurpi piedzenot ar sniegu. Tas nekas, jāpriecājas, ka šoreiz nav līdz viduklim, jo tas būtu krietni nepatīkamāks pasākums. Un turpinu kārpīties pie sniegiem uz augšu, jo vēl pāris kilometri līdz virsotnei. Tā februāra beigās kāpu vienā no kalniem Itālijas un Francijas pierobežā, domājot par to kāds velns mani trenca laukā no pusotras stundas brauciena attālumā esošās Nicas, kur saule, Vidusjūra, palmas un gandrīz divdesmit grādu silts.
Oriģinālā ideja bija lieliska - tā kā Nica, kur piespiedu kārtā atrados dažas nedēļas, bija apnikusi, tad nolēmu apciemot netālos kalnus, kuri visu laiku nekaunīgi izrāda savas sniegotās virsotnes. Atradu, kurš rajons labi sasniedzams ar vilcienu, nopirku labu karti un vilcienā iekšā. Biju gan brīdināts, ka kalnos jau pusotra kilometra augstumā (mans galamērķis ir 2 km augstumā) ir samērā daudz sniega un slēpošanas sezona norit pilnā sparā, tādēļ kāpšanas taku izvēlējos tādu, kur lavīnu iespējamība būtu gandrīz nulle - gandrīz tikai pa mežu un lēzenu un īsu atklātu lauku augšējām malām.
Jāatzīst, ka ekipējums īsti neatbilda pasākumam, jo, dzīvojot Nicā, nebiju gatavojies nekādām staigāšanām. Kājās bija skriešanas apavi ar īsām skriešanas zeķēm, tāpat arī cimdu nebija. Kad no snovotājiem pārblīvētā vilciena izkāpu vientulīgajā Vievolas miestā aptuveni 950 m augstumā, tad izrādījās, ka sniegs sākas jau stacijā. Pasākums pa īstam sākās netālajā mežā, sagaidot mani ar aptuveni metru vai pusotru dziļu sniega segu. Tomēr pamatīgā sērsna un tas, ka sen nebija snidzis, padarīja sniegu visu ejamu. Tā nu kāpu, nogāze dažviet stāva, dažviet nē, visgrūtākais laikam bija atrast pareizo taku, jo daudzi marķējošie mietiņi ir aprakti, bet no takas tikai dažviet redzamas vientuļu sniega kurpju pēdas.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Plāns divu stundu laikā pārvarēt vienu augstuma kilometru savas nepilnības izrādīt sāka visai drīz. Viens no lielākajiem traucēkļiem bija ziemā uzkrātais speķis un, ja pagājušā gadā, dzīvodams Šveicē, pa šādām nogāzēm augšup mēdzu uzskriet, tad tagad lēni virzījos uz augšu, smagi un baisi elsdams. Drīz arī notika pirmie ielūzumi - ne čiku, ne grabu, bet līdz celim sniegā iekšā. Bahilas vai pat garākas zeķes būtu ļoti noderējušas, jo kājas sāpīgi tika sabrāztas ļoti ātri. Ja vien es zinātu kāds murgs mani sagaida nedaudz augstāk....
Aptuveni 1500 v.j.l. augstumā lieliski pārliecinājos par to, ka lekcijās stāstītais par nokrišņu apjoma palielināšanos, palielinoties augstumam, pilnībā atbilst patiesībā. Piepeši sniegs vietām palika trīs un četrus metrus biezs un ielūzumi gadījās ik uz katra otrā vai trešā soļa. Visnepatīkamākie ir tie, kad gadās iebrukt līdz krūtīm, jo kārpīšanās ārā ir izcili nogurdinošs pasākums un, līdzīgi kā purvā, ir visai liels risks atstāt apavus dziļi sniegā. Tomēr jebkura atklāta vieta dod jaunus spēkus - ne tikai tāpēc, ka saulītē esošo sniegu klāj patīkama un cieta sērsna, bet tādēļ, ka apkārtējie skati ir lieliski - spoža saule bez mākoņiem, baltas virsotnes visapkārt un pat ne mazākās pēdas no civilizācijas.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Kad stundas laikā pārvarēju vēl aptuveni simt augstuma metrus un vairs neelsu, bet sēcu tik baisulīgi, ka jebkurš meža zvērs mani dzirdēja vismaz puskilometra attālumā, nācās nedaudz pārdomāt plāna pareizību. Nolēmu vismaz nospraust konkrētu atgriešanās laiku - ja līdz vieniem (vēl divas stundas) neesmu galā, tad griežos atpakaļ, jo tomēr ir februāris un tumšs paliek pietiekoši ātri.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Tā nu autopilotā gāju, kritu iekšā, kārpījos, kritu iekšā līdz skatam pavērās pēdējie divsimt augstuma metri - lēzenas (ap 30 grādu) un kilometriem garas nogāzes un žilbinošs sniegs visapkārt. Cik neaprakstāmi lieliska slēpošana būtu pa tādām...spožais sniegs gan ātri atgrieza realitātē, jo tā kā saules brilles neietilpa manā ekipējuma sarakstā, bet jau pēc dažām minūtēm acis palika sāpīgas, tad nolēmu, ka, ja nevēlos iedzīvoties problēmās ar nelielu sniega aklumu, tad vairāk par stundu šajā saulē uzturēties nevajadzētu - ja pusstundā neesmu augšā, tad eju atpakaļ.
Kā par brīnumu, pusstundā biju augšā gan - uz 2050 v.j.l. esošas pārejas, no kuras pavērās varen jauks skats uz apkārtējām ielejām; arī diena neprātīgi laba ar aptuveni 15 grādiem saulītē... Šeit kārtējo reizi nedaudz mainīju plānus un nolēmu atgriezties pa to pašu ceļu, jo meklēt citas nokāpšanai būtu samērā nogurdinošs pasākums, kurš varētu ievilkties līdz tumsai.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Ceļš lejā bija ātrs un patīkams - katrs solis tikpat liels, kā trīs uz augšu kāpjot, varēja lieliski redzēt visas iekritumu vietas un ja vien ik pa laikam nesanāktu nedaudz ielūzt, aizķerties un piezemēties ar seju sniegā, būtu pavisam patīkami. Uz beigām gan sāku izjust saules kausējošo spēku, jo sērsna bija kļuvusi čagana un iekrist gadījās ik pēc dažiem metriem, kas nav patīkami mežā, kur aso sniegu papildina ne mazāk asas skujas un zari.
Kad pēc sešas stundas ilgušās pastaigas izgāju uz ceļa, tad pēkšņi sapratu cik ļoti esmu pārguris. Kājām trīcot, dažas minūtes truli pasēdēju ceļmalā un uzsāku ceļu uz staciju. Pasēdēšana bija tieši laikā, jo aptuveni par minūti nokavēju vilcienu, kurš stacijā ierodas vienu reizi trīs stundās...bet pēc visa šī murga pa normālu ceļu iet kilometrus piecus vai sešus uz citu, lielāku ciematu, kur gaidīšana būtu interesantāka, bija samērā patīkami.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Kopējie rezultāti - vairākas dienas sāpošas kājas, klātas ar zilumiem un skrambām, noieti deviņi kilometri, lai pārvarētu vienu vertikālo. Toties tagad zinu, ka arī ar vieglām botām var iziet tur, kur normāli cilvēki iet ar zābakiem vai sniega kurpēm. Tomēr laikam gan šādu pasākumu atkārtot nemēģināšu.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
