Staigāšanu noslēdzu ar Daubenhorn - pēc vairākiem avotiem, Šveicē grūtāko un skaistāko via ferratu. Nav pat tehniski īsti sarežģīta (KC 5, vācu stilā. KC6 ir maksimums), bet grūtu to padara garums - jāpārvar viens augstuma kilometrs, kurš paredzēts 5-6 stundām. Uzkāpu gan četrās, bet vienalga pamatīgi piekusu.
Pati ferrata. Klints siena ir ap 600-700 m augsta, karogs, kurš tuvplānā, lielakā bildē ir kā mazs punktiņš
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Turklāt vēl gājiena sākumā izkrita un aizā ieripoja dzeramā pudele, bet todien saule bija īpaši karsta - uz beigām jau pamatīgi slāpa. Biju domājis tādēļ nedaudz uzņemt tempu, bet šī ideja nebija pārāk viegli īstenojama, jo pilns ar cilvēkiem.
Vairākus apdzinu, bet tas nenācās viegli - dažreiz gadās tipi, kuri sten un pūš un smagi cieš, bet apdzīt sevi neļauj, laikam tas grauj viņu pašapziņu. Reiz viens pat pēc 20 minūšu čakarēšanās pa priekšu, ar tādu pārākuma sajūtu izteica repliku - "vari apdzīt gan, bet tikai tad, ja esi ātrāks par mani"...nē, ātrāks neesmu, kūkoju viņam aiz muguras, jo gribu novērot īstu meistaru darbībā. Pie pēdējām kāpnēm nācās minūtes 15 gaidīt rindā.
Virsotnē biju jau pamatīgi izslāpis, tādēļ sapriecājos ieraugot ledāju pārsimt metrus zemāk. Nemaz ilgi neskatījos apkārt, kaut gan skati jau izcili - uzreiz skrēju lejā padzerties. Štrunts, ka tas izkusušais sniegs pilns ar dubļiem - smilšu limonāde bija nežēlīgi auksta un īpaši atsvaidzinoša. Uzēdu arī netīru sniegu, bet tad zobiem bija pārāk auksti.
Gāju lejā un domāju, ka nekas grūts jau nebija, bet nākamajā dienā ne rokas, ne kājas īsti kustēties negribēja, pat pārsteidzošā kārtā biju šķīries no kilograma svara - nu tas laikam nedzeršanas rezultāts. Prieks par izieto vienalga liels.
1 komentāri:
Izskatās gan skaisti, bet bīstami ...
Ierakstīt komentāru