trešdiena, 2008. gada 27. augusts

Salacas Mauciens

Salacas Mauciena ideja ir vienkārša - vienā naktī ar laivu nobraukt Salacu visā tās garumā. Kopējais braucamais gabals (aptuveni Burtnieku ezers - jūra) ir ap 90 km, kuru var pieveikt 9 - 14 stundu laikā, viss atkarīgs no laivas tipa un ūdens līmeņa. Šogad šis pasākums notika jau piekto reizi pēc kārtas un pirmo reizi sanāca tajā piedalīties. Pavisam kopā bija aptuveni 30 laivas, četrpadsmit no tām kanoe. Vairākas laivas izstājās pusceļā - Staicelē.

Starts bija deviņos vakarā, kad sāka jau palikt tumšs. Vairākiem bija lukuri, tomēr domājams, ka mūsu laiva šajā ziņā nopelnīja visvairāk peņpunktus - mums bija automašīnas 55W halogēnais lukturis ar neliela izmēra akumulatoru.

Pie starta, kā vienmēr, burziņš, jo laivas saskrējās, bet tam tikām garām pa vienu malu. Tā nu neilgu laiku pēc starta braucām kā trešie, bet necerējām palikt šajā vietā līdz finišam līdz beigām, jo 11-13 stundu laikā, varēja notikt jebkas. Turklāt sevi par diezko labiem airētājiem neuzskatam.

Tā nu palika tumšs un slēdzām iekšā savu lolojumu - gaisma vienkārši neaprakstāmi laba, gan tikai dažu stundu garumā, jo akumulators pārāk ilgi nevilka, bet lielākajam nakts melnumam pietika. Vismaz nebija jādomā kā neietriekties krastā vai neuzbraukt akmeņiem, bet varēja tik maukt.

Nobrauktais maršruts pēc GPS datiem

Pirmais besis uznāca pirms pusceļa Staicelē (pēc kādiem 48km). Tad bija aptuveni pusnakts, briesmīgi nāca miegs, sāka sāpēt delnas locītava un vispār apriebās airēt, neticams likās fakts, ka vēl ap 40 - 50 km atlikuši... Kaut kā mokoši pienāca Staicele un mēs laivu ātri apvilkām apkārt aizsprostam, bet nesākām kontrolpunktā ar pārējiem dzert tēju - nu jau bija skaidrs, ka sparīgi airējot, godalgotā trešā vieta ir nodrošināta. Drīz arī sāka palikt gaišs, bet no gaišuma laimība neiestājās, bet pret intensīvo sēdēšanu sāka protestēt dibens. Kaut kas neiedomājami pretīgs - grozies kā gribi, sāp vienalga. Sanāk piecas minūtes irties un tad pārkārtoties. Un tad atkal. Un atkal. Un tā vairāku stundu garumā.

Dažus kilometrus pirms finiša pamanījām priekšējo kanoe (2. vietu) - mums jau likās, ka šie pārāk tālu, lai mēs viņus noķertu un parasti jau neviens nemaz neļaujas noķerties - drīzāk iekšas izlaidīs, nekā ļaus sevi apdzīt. Kad nu šī laiva turpināja čammāties, kļuva skaidrs, ka viņi vienkārši nav pamanījuši to, ka mēs draudīgā ātrumā tuvojamies un ir laba iespēja apdzīt - otrā vietā būtu vēl patīkamāka par trešo. Tā nu uzsākām pakaļdzīšanos un dažās minūtēs, sparīgi airējot, sanāca apdzīšana. Vairākus kilometrus gan nevarēja atslābināties un rokas jau bija beigtas, kad iebraucām finišā, par vienu minūti apsteiguši konkurentus. Gandarījums neizsakāms, jo uz tik labu vietu nekad nebijām cerējuši. Kopā 89 km, kuri pieveikti 12 stundās un 39 minūtēs, protams, lielu daļu labā ātruma nodrošināja straume.

1 komentāri:

Tuli teica...

Izklausās pēc ļoti interesanta piedzīvojuma, prieks ka ir cilvēki , kas tik aktīvi pavada laiku :)