Kijeva

Visai interesanti ir pavērot cilvēkus, kuriem kādu apstākļu sejā pēkšņi parādās skaidrs un neviltots “bļeģ”, bet kurš pieklājības dēļ tā arī paliek nepateikts. Šādu tipu iznāca satikt vilcienā, braucot uz Kijevu. Kupejas ir trīsvietīgas, bet, acīmredzot, patuklais ungāru vīriņš bija cerējis, ka kupejā būs viens un varēs justies kā pirmās klases pasažieris. Pavadonis gan viņam īsi paskaidroja, ka lai realizētu šo vēlmi, viņam nevajadzēja taupīt naudu un nopirkt visas trīs vietas. Vispār par kaimiņu klātbūtni kupejā sašutuši bija daudzi, laikam grib braukt pa lēto un justies kā kungi.

Man, par papildus nelaimi, gadījās vieta pašā augšējā plauktā, kuru pagājušajā reizē paziņa francūzis nosauca par Indiju - jo tur, guļot pie griestiem, esot aptuveni tāda pat temperatūra un gaisa mitrums kā Indijā. Tāda visai pretīga pirtiņa bez svaiga gaisa klātbūtnes.

Kijeva ir interesanta, ar salīdzinoši nelielu vēsturisko centru un samērā daudz daudzstāvu mājām - gan padomju ražojuma, gan mūsdienu “ekskluzīvajiem” 20 stāvu veidojumiem, ar cikucakām un tornīšiem, kuros kvadrātmetra cena viegli var sasniegt vairākus tūkstošus latu. Tomēr padomju “smaka” kura labi izjūtama Baltkrievijā, Krievijā vai pat Ļvovā un citās mazākās Ukrainas pilsētās, Kijevā nav īsti sastopama. Šeit valda kapitālisms - apkalpošana ir laipna, tomēr cenas drausmīgas - nedaudz lētāk kā Rīgā, bet vietējo algām vēl jāpagaida līdz Rīgas līmenim; stipri vien atgādina situāciju Latvijā pirms gadiem četriem. Arī cilvēki samērā atsaucīgi un laipni - iet tāds tipiņš pa ielu drūmu ģīmi un melnā ādas jakā un izskatās, ka 20 kapeiku dēļ iedos pa ģīmi, bet kad uzprasa pareizo ceļu, tad pusstundu pacietīgi klāsta un ir gatavs bezmaz pats aizvest.

Smukas baznīcas visās malās

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kijevas Sofija, ļoti slavens veidojums, bet palika žēl 3 Ls par ieeju.

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ko redzēt, protams ir, samērā labais Kresčatiks (galvenā iela), kura tiek slēgta brīvdienās un atvēlēta gājējiem, samērā daudz baznīcu - visas vienā zeltā. Protams, obligātais apmeklējums ir 2. Pasaules kara muzejs. Šeit atkal interesanti, kaut arī viss veidots padomju stilā, gidi vairākas reizes atkārto, ka daļa no tā ir ir tīra padomju propaganda. Tāpat uzzinu, ka tiek plānots papildus papildus paviljons vai muzejs, kurš veltīts ukraiņu SS vienībām un UPA (Ukrainas Sacelšanās Armijai). Neesmu gan īsti pārliecināts, ka kaut ko tādu Kijevā uzcelt iedrošinātos, bet arī jāatzīst, ka ne ukraiņu SS formējumi, ne UPA (kura cīnījās gan pret padomju, gan vācu varu pa starpai izšaujot visus poļus) netiek īpaši nosodīti. Daudz vairāk to var manīt izteikti nacionālistiskajā Ļvovā, kur ir gan piemineklis UPA vadītājam Stepanam Banderam, gan ikgadējie gājieni un goda sardzes, gan arī restorāns Krijivka, kurš veltīts attiecīgajai tematikai. Tādā ziņā latviešu Waffen SS gājieni nedaudz nobāl.

Samērā iespaidīgs piemineklis

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kauja ar nekrietnajiem fašistiem

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Un hipiju tanks, patiesībā viņi ir divi

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

un kas man patika visvairāk, oriģinālā Katjuša (priekšplānā), daudz mazāka un nožēlojamāka kā biju gaidījis

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Krieviski Kijevā runā aptuveni tikpat cik Rīgā, ja ne pat mazāk. Bet tā kā ukraiņu valoda līdzīga krievu, tad vairākums nemitīgi pāriet no vienas valodas otrā, pietiekoši bieži radot saprašanas grūtības.

Te var ieraudzīt to, kas ir īsts sastrēgums - līdz tiltam stāv rinda 3 - 4 km garumā un četru joslu platumā. Parasti visi brauc ar metro, bet no rītiem arī tajā valda pārpildīts vājprāts, par spīti tam, ka metro iet reizi minūtē vai pusotrā. Cena gan pievilcīga - 6 santīmi, skaitoties pasaulē lētākais metro, bet līdz vēlēšanām neviens cenu paaugstināt neiedrošināšoties. Par nelaimi, tas notiks visai drīz, jo vēlēšanas Ukrainā norisinās aptuveni reizi gadā, decembrī jābūt vēl vienām. Par spīti vēlēšanu tuvumam, aģitācija nav manāma, jo vēlēšanu datums tiek nemitīgi pārcelts un lielai daļai cilvēku jau viss ir sen piegriezies. Prezidentu Juščenko, kuram ir samērā pozitīvs imidžs Rietumos, izskatās, ka šeit vairākums uzskata par prātā jukušu mērkaķi, kurš jau samērā sen nespēj domāt loģiski un parasti visas problēmas mēģina risināt atlaižot parlamentu. Pilnīgs Zatlera pretstats.

Kreščatiks (galvenā iela). Vispār bildes pretīgas sanāca, jo apmācies un tad mans ziepju trauks niķojas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Interesants arī Pinčuka Mākslas Centrs - ukraiņu oligarha Viktora Pinčuka sponsorēta modernās mākslas galerija Kijevas centrā. Kaut arī liela daļa tajā izstādītās mākslas man ir nesaprotama, pievilcīga liekas šāda muzeja ideja (bez valsts budžeta klātbūtnes), īpaši tādēļ, ka tajā tiek izstādīts daudz pasaulē slavenu izstāžu, bet tautai ieeja ir par brīvu. Tāpat ne visai plašais, bet pietiekoši interesantais tualešu muzejs, kurš iekārtots santehnikas veikalā - to sponsorē santehnikas veikals.

Atpakaļceļam par 4 eiro iegādājos DVD ar 12 filmām, kvalitāte drausmīga, bet 23 stundas kaut kā jāizpilda - Indiana Džounss, Betmens un Bonds varēs palēkāt pa ekrānu.

Paddle to the Amazon

Pirms lidojuma kādā lietotu grāmatu veikalā Budapeštā uzkūlos aptuveni divdesmit gadus vecai grāmatai par tolaik garāko un Ginesa rekordu grāmatā iekļauto kanoe braucienu - no Vinipegas Kanādā uz Belemu Brazīlijā, kopumā aptuveni 18 000 km. Saucas "Paddle to the Amazon".

Vispār jau sākumā domāju, ka būs briesmīgs mēsls, bet izrādījās, ka tas ir viens no labākajiem laivojienu aprakstiem kādu esmu lasījis. Divu gadu garumā autors ar dēlu (tagad pietiekoši veiksmīgu ģitāristu Danu Starkelu) pa Misisipi dodas lejup, tad pa okeānu airē līdz pat Venecuālai, tad pa Orinoko un Amazonu atpakaļ. Vairākas reizes viņi piedzīvo neprātīgi sliktu laiku, tomēr vēl vairāk cieš no vietējiem iedzīvotājiem, īpaši tur, kur notiek revolūcijas - Venecuēlā un Kolumbijā, kur vairākas reizes viņi aplaupīti un pastāvējuši samērā reāli nošaušanas draudi.

Pasākums noritēja 1979. - 1982. gadā, tādēļ interesanti lasīt par visām problēmām ar navigāciju (kuras tagad atrisinātu GPS), ūdens ieguvi (kuras tagad atrisināti ūdens filtri), mantu uzturēšanu sausumā (kuras tagad atrisinātu ūdens maisi), smagajiem alumīnija airiem un citu.

Samērā labi lasīšanai palīdz tas, ka autoram ir pietiekoši lielas rakstnieka dotības. Grāmatā gan vietām parādās jau neveselīgs fanātisms un dažkārt neprātīga vēlme par spīti visam sasniegt galamērķi. Tas pietiekoši nelāgi beidzās autora Dona Starkela nākamajā airējienā uz Arktiku, kur viņš apsaldējumu dēļ zaudēja visus pirkstus.

SOT kajaks ar jumtu

Nenormāli labā Adventure Blog dzīlēs uzkūlos interesantai konceptlaivai Kahuna - Polinēzijas tipa kanoe ar iespējamu telts uzstādīšanu, kuru industriālā dizaina students Mario Veiss izstrādājis kā bakalaura darbu.

Pasākums ir elegants - paņemts Hobie Mirage Revolution SOT kajaks, kuru ar priekšu dzen ar pedāļiem un kanoe airi, tam pierīkots Klusā okeāna salām raksturīgais pludiņš, kas neļauj apgāzties pat lielos viļņos. Naktī starp pludiņu un pašu laivu var nostiept telti. Tas ir vienkārši ideāli, ja ne atklātā jūrā, tad purvainos apgabalos, kur krastā izkļūt ir grūti, un ja arī izkļūst, tad ir staigns un daudz odu.

Via Adventure Blog

Hamburga

Uz pāris dienām sanāca pabūt Vācijas ziemeļos - Hamburgā. Labi, ka nepiepildījās gaidītais - cerētās tipiskās vācu pilsētas vietā, Hamburga izrādījās neparasti interesanta. Laikam jau tas, kas piešķir visu dzīvīgumu ir osta - nekur neesmu redzējis pilsētā tik labi integrētu ostu - abas pilnīgi saplūst.

Tipisks Hamburgas skatiņš

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Pilns dažādiem interesantiem kanāliem un nākamreiz noteikti mēģināšu iznomāt kajaku. Tagad sanāca tikai pabraukāt ar dažiem kuģīšiem, kuros patīkamā kārtā var izmantot sabiedriskā transporta biļetes.

Foršs ir arī spīķeru rajons - bijušās ostas noliktavas jau 19. gadsimtā tika pārbūvētas par nabadzīgajām tautas masām paredzētu dzīvojamo rajonu, tad visu nopostīja 2. pasaules karā, uzcēla no jauna un tagad vēl papildina ar nežēlīgi ekskluzīviem namiem. Viss kopumā izskatās vienkārši lieliski un jau tagad jaunceļamajos rajonos vakaros ir pilns ar ļaudīm.

Spīķeru rajonā, te tagad pilns ar ofisiem

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tas vēl turpat

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Un te ostas vietā ceļ jaunas un ekskluzīvas mājas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Hamburgā arī atkāpos no saviem principiem un apmeklēju muzeju - ostmalā noekurotu kuģi "Cap San Diego". Vispār jau interesants, jo 60-ajos būvētais kuģis ekskursantu pārvadāšanas režīmā braukā vēl aizvien; kādreiz tas braukāja uz Dienvidameriku un atpakaļ. Tāpat bija iespēja kuģa kravas telpās (nekad nebiju domājis, ka tās ir tik plašas) apmeklēt izstādi par izceļošanu uz ASV 19. gs. - laba izstāde par to kā 5 miljoni imigrantu caur Hamburgu izbrauca uz Ameriku. Interesanti man likās izstādē minētās, ka samērā liels faktors, kas sekmēja izceļošanu bija tas, ka kaut arī Amerikas imigrantu dzīve nebija tā spožākā, tie vēstulēs uz mājām mēģināja izlikties, ka dzīve jaunajā dzimtenē ir visai laba un salda. Grūti nevilkt paralēles ar Īriju :)

Protams, vēl obligātais Rēperbānis ar prostitūtu bariem (lielākoties sievietes, bet dažas tikai par tādām izliekas). Ļoti interesanta vieta, jo kaut arī šis rajons vairāk pazīstams ar prostitūciju, tā apkārtnē ir visai liela un laba krogu izvēle. Šausmīgi izskatās organizētās tūrēs - padzīvojušas tantes uzliek tādas kā sarkanas ēzeļa ausis un vadā visus izrādīt izlaidību perēkli citām padzīvojušām tantēm. Tomēr atmosfēra šajā rajonā visai patīkama - tauta nav pat pārāk iereibusi (katrā ziņā, nesalīdzināt ar pārdzerto mūļu bariem Anglijā), arī pudeles šeit dauza mierīgi un civilizēti, samērā daudz diedelnieku un dažādu interesantu tipāžu. Noteikti labākā izklaides vieta Hamburgā. Vien jāatceras, ka īstā dzīvē sākas pēc vienpadsmitiem vakarā, līdz tam ir visai garlaicīgi.

Samērā smuks bākas kuģis ar restorānu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Hamburgu noteikti var ierindot interesantāko vācu pilsētu sarakstā un nokļūšana uz to ar Ryanair (tas lido uz Brēmeni, kas turpat stundas brauciena tuvumā) arī ļoti laba.
Vienīgais, alus ziņā gan absolūta vilšanās - daži neinteresanti pilzenes ali un tas arī viss, tik labai vietai pieklātos labākas alus darīšanas tradīcijas. Bet visu jau nevar gribēt.

Nedēļas nogale Ukrainā

Ja Ukraina ir tuvu un nakts vilcienu biļetes uz to lētas, tad nevar nebraukt. Tā nu uz nedēļas nogali aizbraucām paskatīties Ļvovu un apkārtni. Maniem kursabiedriem - spānim un francūzim tā likās varen laba eksotika. Daļa eksotikas gan izpalika, jo robežsardze bija neparasti laipnīga un nakts vidū uz robežas bargā balsī ukraiņu valodā neuzrīkoja pratināšanu.

Protams, interesantāks ir nevis tas, kas ir smuki, bet tas kas nesmuki un jau aizmirsts vai nekad neredzēts - kaut vai nežēlīgi izrakātas ielas, lai vilktu kaut kādus kabeļus. Protams, ir veikta tikai rakšana, par kabeļu vilkšanu, kā izskatās, kāds ir piemirsis. Visur apkārt staigā miliči, kuri pastiprināti kontrolē aizdomīgus tipus - mūs un čigānus. Laikam čigānus krietni vairāk, jo no tiem var naudu izspiest.

Šeit jau gadu notiek remonts

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Eksotikas netrūkst arī ikdienišķās lietās - pēc vilciena biļetēm stāvot, pēkšņi iestājas "Tehnoloģiskais pārtraukums" (tāds paredzēts katru stundu) - protams, vienā kasē var nopirkt biļetes tikai uz rītdienu, citā - tikai uz parītdienu, bet par to kādus komentārus izpelnas tie, kuri kases sajauc, laikam nav nemaz jāraksta (visur arī lepni uzraksti - "Šeit izziņas neizsniedz" utjp.). Eksotika ir arī viesmīles pavēle ēstuvē pasūtīt ēdienu ātrāk, jo viņai nav laika visu dienu te stāvēt. Beigās gan viss atrisinās labi - izrādās, ka niknās tantes, pēkšņi var palikt laipnas un rītdienas kasē pārdod biļetes uz šodienu un sniegt izziņas 10 minūšu garumā, bet ēstuves tantulis var visai gari izskaidrot ēdienu sastāvu un tā īpatnības.

Dikti jau interesanti liekas pasažieru vilcienu sastāvi ar 30+ vagoniem. šis Ivano-Frankovskā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Īpaši jāpiemin ēdienu karte, kurai ticēt nevar, bet vienmēr jāprasa kasierei, kas vispār šodien ir dabonams. Ļoti atgādina kādu ikdienišķu rituālu - visi atnāk, izpēta ēdienkarti un pasūta. Atbilde ir skaidra - tas mums nav, šitais nav, šitais vairs nav. Tad pieklājas jautāt - bet kas jums ir; vienmēr izrādās ka kaut kas tomēr virtuvē ir saglabājies. Turklāt vietējie šim rituālam pieiet ar lielu nopietnību - tā, it kā cerētu, ka šī būs tā reize, kad beidzot viss ēdienkartē minētais būs.

Ļvovas dzelzceļa stacija

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ļvova ir tāda patīkama pilsēta - daudz smuku māju, viss notiek tikai ukrainiski - nekādas krievu valodas, kaut arī viņiem skaidrs, ka es neesmu nekāds krievs un krieviski runāju nepieciešamības spiests - lepnie ukraiņi angļu/vācu valodas vēl nav apguvuši. Tik un tā piecas reizes ukrainiski atkārto, beigās jau var saprast.

Viens no labākajiem atklājumiem - ārā kafejnīcā pilsētas centrā pārdod karstu alu - porterim pielej klāt balzāmiņu, medu, citronu sulu, pieber cukuru un nenormāli garšīgs dzēriens ir gatavs. Maksā aptuveni latu. Protams, vispārējais cenu līmenis patīkami apstulbina - paēst/pierīties var pa latu vai diviem, piedzerties - aptuveni par trijiem līdz pieciem. Sastaptie ukraiņi gan saka, ka tas ir vietējās ekonomikas radīts pasākums (Rietumukraina ir ārkārtīgi ekonomiski depresīvs reģions), citur Ukrainā viss esot divas un trīs reizes dārgāks.

Lučakivskas kapsēta

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Visu laiku vietēji mēģina gan piepelnīties uz tūristu rēķina - tad "aizmirst" izdot dažas grivnas, tad pēkšņi paliek neskaidras cenas un sajūk visi rēķini. Ar taksi nemaz nemēģinam braukt, jo mums apskaidro tarifus - runājot krieviski - viss automātiski tiek reizināts ar divi, runājot citā valodā - pasākums var sasniegt bezgalību. Mēs (jo es viens no trijiem runāju krieviski) tiekam novērtēti ar trīs līdz pieckārtēju tarifu.

Kādu laiku nebija sanācis pabūt hostelī, vispār jau interesanti - neiztika bez draudzīga iemetiena līdz vēlai naktij ar dažiem pirms tam krogū satiktiem cilvēkiem un kaimiņiem (visi izrādījās savā starpā aptuveni pazīstami) hosteļi apakšstāvā, nelielu skandālu kaimiņienei ap diviem naktī streipuļojot uz savu gultu un atrodot tajā divus tipus, tērptus ādas mēteļos, kovboju cepurēs un baismīgā pālī.

Ukraina ir interesanta, noteikti jābrauc vēl (pēc divām nedēļām laikam būs Kijeva).

Uzkāpšana Everestā

Adventure Blog uzdūros samērā interesantam video par uzkāpšanu Everestā - labi uzņemtā un samontētā divas minūtes garā filmele parāda Everesta kāpiena pēdējos posmus, laikam kāds pusotrs kilometrs sanāk.

Via Adventure Blog