Biju laukos un lasīju kaut kādu padomju laiku beigās izdotu brošūru "Burinieku laikmets Latvijā". Interesanti, bet ne par to ir runa. Tur uzdūros teikumam par to, ka pirmais cilvēks, kurš solo šķērsojis Kluso okeānu no rietumiem uz austrumiem ir Freds Rebells, īstajā vārdā Pauls Sproģis.
Tas man likās interesanti un tad nedaudz meklējumi internetā deva aptuveni šādu viņa dzīves aprakstu:
Pauls pameta Latviju 1907. gadā, lai izvairītos no iesaukuma cara armijā (kur, kā zināms, bija jādien 25 gadi) un devās uz Vāciju. Tad salīga uz kuģa, 1909. gadā nokļuva Austrālijā, kur apprecēja Emīliju Krumin. Tad apprecējās, izšķīrās un no bēdām sagribēja uz Ameriku braukt (tas notiek jau 1928. gadā), bet viņam nedeva vīzu. Cits laikam būtu noskumis, bet Pauls jūras piekrastē nopirka vecu, aptuveni 6 metrus garu laivu, to salaboja, ar rokām pārzīmēja vairāk nekā 70 gadus vecas navigācijas kartes, bibliotēkā no grāmatām pamācījās navigāciju un devās ceļā. Vētras samērcēja viņa hronometrus, tādēļ burāšana/airēšana noritēja vairāk vai mazāk "uz aklo". Sliktā laikā viņš lūdza dievu, labā - lasīja dzeju un bībeli.
Nobraucot kopā aptuveni 13 000 km, apstājoties pa ceļam uz remontu vairākās Klusā okeāna salās, Pauls pēc aptuveni gadu ilga airējiena (5 mēneši uz sauszemes, 6 mēneši jūrā) ieradās Losandželosā. No turienes viņu deportēja atpakaļ uz Latviju, kur viņu gan vairs neatzina par Latvijas pilsoni. Nu nekas, Pauls divus gadus nodzīvoja vecāku mājās Piltenē, kur par savu ceļojumu uzrakstīja grāmatu - gan tikai angliski - Escape to the Sea. Grāmatu gan vairs nevar nopirkt, jo izdota 1938. un 1939. gadā Londonā un vairāk nav atkārtotu izdevumu.
1937. gadā viņš Latvijā nopirka 7.5 metrīgu airu laivu Selga un sāka airēt uz
Austrāliju. Pie Lielbritānijas gan saprata, ka laiva nav piemērota
pasākumam un to pameta, tad salīga uz mazas jahtas, kura aptuveni pusotra gada laikā caur Panamu nonāca Austrālijā. Pauls Austrālijā arī palika un mira 1968. gadā, 80 gadu vecumā.
Interesanti, ka Pauls bija samērā reliģiozs un "izmēģināja" samērā daudzas kristiešu sektas un mūža nogalē kļuva par pentakostālisma priesteri un rakstīja reliģiskus sacerējumus.
Nemaz nezināju, ka latvieši bija devušies šādos ceļojumos.
pirmdiena, 2009. gada 11. maijs
Vienatnē pāri Klusajam okeānam
otrdiena, 2009. gada 21. aprīlis
Video: kā top karabīnes
Nupat uzkūlos interesantam un izglītojošam video par to kā top karabīnes (šajā gadījumā DMM firmas ražotās). Nekādas dižas jaunatklāsmes tur nav sastopamas, vienīgi nezināju, ka viss šis process tiek tik rūpīgi uzmanīts un pārbaudīts.
Via Trailspace
trešdiena, 2009. gada 18. marts
Pastaiga pa sniegu
Viens solis, otrs solis, trešais...un tad sērsna tomēr neiztur, kāja iebrūk līdz celim, uzraujot uz augšu bikses, kāju uz asā sniega nedaudz nobrāžot, bet kurpi piedzenot ar sniegu. Tas nekas, jāpriecājas, ka šoreiz nav līdz viduklim, jo tas būtu krietni nepatīkamāks pasākums. Un turpinu kārpīties pie sniegiem uz augšu, jo vēl pāris kilometri līdz virsotnei. Tā februāra beigās kāpu vienā no kalniem Itālijas un Francijas pierobežā, domājot par to kāds velns mani trenca laukā no pusotras stundas brauciena attālumā esošās Nicas, kur saule, Vidusjūra, palmas un gandrīz divdesmit grādu silts.
Oriģinālā ideja bija lieliska - tā kā Nica, kur piespiedu kārtā atrados dažas nedēļas, bija apnikusi, tad nolēmu apciemot netālos kalnus, kuri visu laiku nekaunīgi izrāda savas sniegotās virsotnes. Atradu, kurš rajons labi sasniedzams ar vilcienu, nopirku labu karti un vilcienā iekšā. Biju gan brīdināts, ka kalnos jau pusotra kilometra augstumā (mans galamērķis ir 2 km augstumā) ir samērā daudz sniega un slēpošanas sezona norit pilnā sparā, tādēļ kāpšanas taku izvēlējos tādu, kur lavīnu iespējamība būtu gandrīz nulle - gandrīz tikai pa mežu un lēzenu un īsu atklātu lauku augšējām malām.
Jāatzīst, ka ekipējums īsti neatbilda pasākumam, jo, dzīvojot Nicā, nebiju gatavojies nekādām staigāšanām. Kājās bija skriešanas apavi ar īsām skriešanas zeķēm, tāpat arī cimdu nebija. Kad no snovotājiem pārblīvētā vilciena izkāpu vientulīgajā Vievolas miestā aptuveni 950 m augstumā, tad izrādījās, ka sniegs sākas jau stacijā. Pasākums pa īstam sākās netālajā mežā, sagaidot mani ar aptuveni metru vai pusotru dziļu sniega segu. Tomēr pamatīgā sērsna un tas, ka sen nebija snidzis, padarīja sniegu visu ejamu. Tā nu kāpu, nogāze dažviet stāva, dažviet nē, visgrūtākais laikam bija atrast pareizo taku, jo daudzi marķējošie mietiņi ir aprakti, bet no takas tikai dažviet redzamas vientuļu sniega kurpju pēdas.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Plāns divu stundu laikā pārvarēt vienu augstuma kilometru savas nepilnības izrādīt sāka visai drīz. Viens no lielākajiem traucēkļiem bija ziemā uzkrātais speķis un, ja pagājušā gadā, dzīvodams Šveicē, pa šādām nogāzēm augšup mēdzu uzskriet, tad tagad lēni virzījos uz augšu, smagi un baisi elsdams. Drīz arī notika pirmie ielūzumi - ne čiku, ne grabu, bet līdz celim sniegā iekšā. Bahilas vai pat garākas zeķes būtu ļoti noderējušas, jo kājas sāpīgi tika sabrāztas ļoti ātri. Ja vien es zinātu kāds murgs mani sagaida nedaudz augstāk....
Aptuveni 1500 v.j.l. augstumā lieliski pārliecinājos par to, ka lekcijās stāstītais par nokrišņu apjoma palielināšanos, palielinoties augstumam, pilnībā atbilst patiesībā. Piepeši sniegs vietām palika trīs un četrus metrus biezs un ielūzumi gadījās ik uz katra otrā vai trešā soļa. Visnepatīkamākie ir tie, kad gadās iebrukt līdz krūtīm, jo kārpīšanās ārā ir izcili nogurdinošs pasākums un, līdzīgi kā purvā, ir visai liels risks atstāt apavus dziļi sniegā. Tomēr jebkura atklāta vieta dod jaunus spēkus - ne tikai tāpēc, ka saulītē esošo sniegu klāj patīkama un cieta sērsna, bet tādēļ, ka apkārtējie skati ir lieliski - spoža saule bez mākoņiem, baltas virsotnes visapkārt un pat ne mazākās pēdas no civilizācijas.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Kad stundas laikā pārvarēju vēl aptuveni simt augstuma metrus un vairs neelsu, bet sēcu tik baisulīgi, ka jebkurš meža zvērs mani dzirdēja vismaz puskilometra attālumā, nācās nedaudz pārdomāt plāna pareizību. Nolēmu vismaz nospraust konkrētu atgriešanās laiku - ja līdz vieniem (vēl divas stundas) neesmu galā, tad griežos atpakaļ, jo tomēr ir februāris un tumšs paliek pietiekoši ātri.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Tā nu autopilotā gāju, kritu iekšā, kārpījos, kritu iekšā līdz skatam pavērās pēdējie divsimt augstuma metri - lēzenas (ap 30 grādu) un kilometriem garas nogāzes un žilbinošs sniegs visapkārt. Cik neaprakstāmi lieliska slēpošana būtu pa tādām...spožais sniegs gan ātri atgrieza realitātē, jo tā kā saules brilles neietilpa manā ekipējuma sarakstā, bet jau pēc dažām minūtēm acis palika sāpīgas, tad nolēmu, ka, ja nevēlos iedzīvoties problēmās ar nelielu sniega aklumu, tad vairāk par stundu šajā saulē uzturēties nevajadzētu - ja pusstundā neesmu augšā, tad eju atpakaļ.
Kā par brīnumu, pusstundā biju augšā gan - uz 2050 v.j.l. esošas pārejas, no kuras pavērās varen jauks skats uz apkārtējām ielejām; arī diena neprātīgi laba ar aptuveni 15 grādiem saulītē... Šeit kārtējo reizi nedaudz mainīju plānus un nolēmu atgriezties pa to pašu ceļu, jo meklēt citas nokāpšanai būtu samērā nogurdinošs pasākums, kurš varētu ievilkties līdz tumsai.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Ceļš lejā bija ātrs un patīkams - katrs solis tikpat liels, kā trīs uz augšu kāpjot, varēja lieliski redzēt visas iekritumu vietas un ja vien ik pa laikam nesanāktu nedaudz ielūzt, aizķerties un piezemēties ar seju sniegā, būtu pavisam patīkami. Uz beigām gan sāku izjust saules kausējošo spēku, jo sērsna bija kļuvusi čagana un iekrist gadījās ik pēc dažiem metriem, kas nav patīkami mežā, kur aso sniegu papildina ne mazāk asas skujas un zari.
Kad pēc sešas stundas ilgušās pastaigas izgāju uz ceļa, tad pēkšņi sapratu cik ļoti esmu pārguris. Kājām trīcot, dažas minūtes truli pasēdēju ceļmalā un uzsāku ceļu uz staciju. Pasēdēšana bija tieši laikā, jo aptuveni par minūti nokavēju vilcienu, kurš stacijā ierodas vienu reizi trīs stundās...bet pēc visa šī murga pa normālu ceļu iet kilometrus piecus vai sešus uz citu, lielāku ciematu, kur gaidīšana būtu interesantāka, bija samērā patīkami.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Kopējie rezultāti - vairākas dienas sāpošas kājas, klātas ar zilumiem un skrambām, noieti deviņi kilometri, lai pārvarētu vienu vertikālo. Toties tagad zinu, ka arī ar vieglām botām var iziet tur, kur normāli cilvēki iet ar zābakiem vai sniega kurpēm. Tomēr laikam gan šādu pasākumu atkārtot nemēģināšu.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
ceturtdiena, 2009. gada 26. februāris
No pelēkā uz zaļo
Pelēkais skočs nenoliedzami ir visuniversālākais ekipējums jebkurā brīvdabas pasākumā. Ar to vienlīdz labi un stipri var salīmēt laivu, mugursomu, ūdens pudeli, apavus vai arī tulznainās kājas. Tomēr oriģinālais pelēkā skoča autors - Mineapoles kompānija 3M, ir gājusi vēl soli tālāk, ieviešot zaļo (pieejams arī melnā un olīvu krāsā) skoču - Performance Plus Duct Tape 8979.
Tā varēs darboties pat līdz 90 grādu temperatūrai, bet pats svarīgākais - pēc neilgas uzturēšanās ārā, skoču noplēšot nepaliks pretīgās līmes pēdas, spriežot pēc tehniskās specifikācijas, līmlenti bez pēdām varēs noplēst pat pēc 6 mēnešu atrašanās āra saulē un lietū.
Ja vēl izgudrotu tādu skoču, kurš labi līmē uz slapjas virsmas, vairāk neko nevajadzētu.
otrdiena, 2009. gada 24. februāris
Stabulīte uz klinšu sienas
Nesen internetā uzkūlos patīkamas video par trim beļģu un amerikāņu kāpējiem, kuri 13 dienu laikā izkāpa ļoti grūtu maršrutu Patagonijā (1.3 km augsto austrumu sienu Central Tower of Paine), pirmo reizi to uzkāpjot brīvajā kāpšanas stilā.
Pats video gan nevēsta par kāpienu, bet gan atpūtu, kad, sēžot teltī, augstu uz sienas, notiek neliela muzikāla pauze, izpildīta ar stabuli un kaut kādu strinkšķināmu instrumentu.
piektdiena, 2009. gada 20. februāris
Beļģijas izbrauciens
Pats labākais laiks lidošanai ir tad, kad vairākas Rietumeiropas lidostas ir paralizētas divu vai trīs centimetru biezās sniega segas dēļ. Nervozas gaidas (atcels, neatcels), nīkšana un pārdomas par to, ka Rīgas lidostā šādu nieku pat neievēro, nemaz nerunājot par gandrīz visu reisu atcelšanu.
Mums paveicas un tomēr viss notiek, un ar dažu stundu nokavēšanos, vēlu vakarā, piezemējamies Šarleruā, kura, kā jau tipiska Ryanair lidosta, lepni nes Briseles Dienvidu lidostas nosaukumu, kaut arī līdz pašai Briselei ir samērā tālu. Pat paspējam vēl saņemt aizrunāto mašīnu. Nākamajā dienā braucam uz Brigi vai Brūžu (nosaukums laikam atkarīgs no flāmu vai franču izrunas). Mazliet filmas In Brugges iespaidām, mazliet tāpēc, ka tur jau ir būts, bet nebūtu par skādi apskatīt visu vēlreiz.
Liels prieks par to, ka Beļģija ir tik maza, ka visur vai aizbraukt stundas vai divu laikā. Tā nu iebraucam izslavētajā izcakinātajā pilsētiņā. Vispirms ejam uz slimnīcas muzeju (st. Jaans Hospital). Tur dažus simtus gadus, no viduslaikiem līdz pat 19. gadsimta beigām atradās slimnīca. Nevar teikt, ka ļoti interesanti, jo izstādē dominē jēzuliņi un marijas, tomēr ir daži interesanti apskates objekti, piemēram, tādi kā nelieli skapīši, kur tika sēdināti slimnieki, jo tika uzskatīts ka slimniekam daudz progresīvāk ir nevis gulēt, bet sēdēt. Izmērs tiem kubuliem tāds, ka pat mūsdienu pusaudzis tur vairs īsti neietilptu, bet viduslaiku cilvēkiem jau daudz nebija ko ēst un viņi visi bija maziņi.
Pati Brige ir tieši tāda kā bildēs, smukas un pedantiski sakoptas mājas visapkārt, vien labi, ka šajā samērā sliktajā un lietainajā laikā nav daudz tūristu.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Vēl tikai atliek briesmīgi pieēsties beļģu pankūkas un braukt uz Holandi, pa ceļam veroties nebeidzamā, kilometriem garā industriālajā ainavā, kura galvenokārt sastāv no ostas, kā arī metalurģijas un naftas apstrādes kombinātiem. Uz Holandi galvenokārt tādēļ, ka Brigē ir dārgas viesnīcas. Holandē apmetamies simpātiskā mazpilsētā ar nosaukumu Middelbourg. Nekā īpaša, bet simpātiska un sakārtota pilsētiņa - tur ir baznīca, mazas ieliņas, kanāls visapkārt un viss pārējais, kam pienāktos būt. Pie pilsētiņas ir pat kovboju parks, kur par 10 vai vairāk eiro galvā var uzmukt kovboju cepuri un pavizināties ar elektriskajiem pseido-kovboj ratiņiem. Šo atrakciju gan izlaižam. Nākamajā dienā jābrauc skatīties urbanizētā pludmale, kura pārpilna ar vēja ģeneratoriem, dambjiem un slūžām. Samērā interesanti, tomēr katrs zemes pleķītis ir tik cītīgi izmantots, ka nekādiem mežiem vai pļavām vieta nav atlikusi nemaz. Tas ir samērā nomācoši.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Arī jūras mala, ar bojām noeknkurotas vai nu mīdiju vai austeru audzētavas
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Pēcpusdienā, jo īsti nav ko darīt, iebraucam pilsētiņā Bergen-op-Zoom, kas sagādā patīkamu pārsteigumu. Ir karnevāla laiks un, kā izrādās, šīs pilsētiņas karnevāls ir pietiekoši ievērojams visas Holandes mērogā. Gandrīz visi cilvēki, kurus sastopam centrā, saģērbušies dažādos kankaru kažokos, cepurēm piestiprinājuši puķes un dažādus spīdīgus niekus, ap pleciem apmet kruzuļu aizkarus vai baltas lentas un orķestra pavadībā nelielās grupiņās staigā apkārt. Visai interesants skats. Diemžēl mums nav laika gaidīt līdz vakaram, kad liela daļa dalībnieku noteikti patīkami piemetīsies un svētku atmosfēra kļūs izteikti krāsaināka un jautrāka.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Mēs braucam atpakaļ uz Beļģiju - Antverpeni. Arī tur ir būts, bet tomēr patīkami pastaigāt pa smukajām ieliņām un kartes trūkuma dēļ, klusi lamājoties, gandrīz stundu maldīties ar automašīnu pa nebeidzamām vienvirziena ieliņām. Nākamajā dienā nav paredzēts nekas, vien lidojums atpakaļ, tomēr lai diena būtu aizpildīta, nolemjam izbraukt uz Ljēžu, kura ir Valonijas galvenās pilsēta. Izrādās, lēmums bija visai labs. Ljēža ir samērā tipiska franču pilsētiņa, smuka, bet nedaudz netīra un haotiska - visādas vecas un smukas baznīcas, daudz veikalu un visvisādu māju. Kaut arī pareizi būtu visu kārtīgi paskatīties, esam no skatīšanās jau paspējuši nogurt un daudz interesantāk ir iet veikalā pirkt sviestmaizes.
Nu tad vēl tikai lidosta, pēkšņais sniegputenis, kurš mums uzdzen bailes par mūsu reisa atcelšanu un kādi 50 skolnieki lidmašīnā, kuri, pretēji mūsu domām, nevis sarīko briesmīgu ļembastu, bet gan uzvedas mierīgi un klusi. Un kur nu vēl labāks pasākuma nobeigums, atklājot, ka neviens bagāžā ieliktais alus nav saplīsis. Vienkārši ideāli!
pirmdiena, 2009. gada 26. janvāris
Alumīnija bundžu deglis
Tas ir spirta deglis ar visai vienkāršu konstrukciju, kuru pagatavo no divām skārda bundžām. Deglis izcili viegls, neprātīgi lēts un samērā ērts lietošanā, tā vismaz apgalvo degļa fani.
Par šāda degļa izgatavošanu paša rokām biju prātojis jau ilgāku laiku. No prātošanas līdz idejas realizācijai pagāja ilgs laiks, līdz vienu dienu izlasīju pamācības šeit, paskatījos video šeit un nolēmu ideju realizēt.
Vienīgās nepieciešamās sastāvdaļas ir divas skārdenes. Augstākminētajos padomos caurumu urbšanai tiek ieteikts izmantot dažāda diametra urbjus, tomēr nolēmu ar tik augstām tehnoloģijām neaizrauties un caurumus izsist ar riģipša skrūvēm, kuras ir ļoti asas. Vēl nepieciešama žilete vai celtniecības nazis, vai arī vienkāršas šķēres. Tāpat var apgādāties ar plakanknaiblēm ar kurām būs vieglā ieliekt asās malas.
Uzskatīju, ka, lai iegūtu skārdenes būtu nepiedienīgi dzert saldās limonādes, tādēļ tika iepirkts alus, kurš tika patērēts celtniecības procesa laikā.
Vispirms tika izsisti degšanas caurumi. Darīju to pirms bundžu sagriešanas, jo tad to malas nebūtu tik stingras.
Tad tika izsists caurums degļa piepildīšanai, kurš vēlāk tiks pārsegts ar monētu.
Tad abām bundžām nogriezts dibens, aptuveni centimetru no malas. Tas viss atkarīgs no tā, cik lielu vēlas degļa tilpumu.
Vienai no pamatnēm tiek atliektas malas, lai to vieglāk būtu ievietot otrajā.
Abas daļas tiek stingri saspiestas kopā, caurums pārklāts ar monētu un deglis ir gatavs.
Viss pasākums aizņēma aptuveni trīs līdz četras minūtes, krietni mazāk nekā biju plānojis.
Pirmajai aizdedzināšanai lietoju kvalitatīvu medicīnisko spirtu. Lēju nedaudz šķaidoties, lai deglis tiktu apšļakstīts ar spirtu, kurš uzsildītu degļa virsmu un tas vispār degtu. Izrādījās, ka pārcentos, jo vispirms ieguvu ugunsmetēju. Labi, ka bija tuvumā bļoda, kuru uzmetu liesmu kamolam virsū un liesmu apslāpēju. Pēc tam biju uzmanīgāks un izšļakstīju tikai dažas piles dārgā šķidruma.
Pēc piecu minūšu degšanas.
Tagad jau rezultāts bija labāks. Kā var redzēt, lielākās liesmas nāca no vidus, jo monēta nenosedz lielāko caurumu pietiekami blīvi, tādēļ nākamajiem modeļiem jāpiedomā tieši pie šī aspekta. Pēc dažu minūšu degšanas liesmas no vidus gan krietni samazinājās.
Mācības nākamajai reizei:
- deglis noteikti dega ar lielāku liesmu kā gribētos. Kaut arī to nebiju piepildījis līdz malām, tas izdega diezgan ātri. Sapratu, ka nākamreiz degšanas caurumiņi jāsit krietni mazāka diametra, vislabāk tādi, kuri knapi saredzami. Un, protams, vajag nelielu, no stieplēm izgatavotu statīvu, uz kura novietot katliņu.
- atliektajās malās ir jāizurbina daži caurumi, lai spirts labāk aizplūst uz malām un nedeg vidū. Neesmu gan pārliecināts vai tas būtiski kaut ko mainīs.
- daudz vieglāk būtu bijis abus dibenus savienot vispirms un tikai tad izsist caurumus, arī šajā gadījumā konstrukcija būtu stingra.
- degļa ietilpību vajadzētu nedaudz lielāku.
trešdiena, 2009. gada 21. janvāris
Zvēri uzbrūk
Atcerējos par diviem rakstiem par zvēru uzbrukumiem, kuri man savulaik ir likušies samērā interesanti un izrādījās, ka abi joprojām ir pieejami internetā, pilnā veidā ar fotogrāfijām.
Pirmais saucas "Vajājot garu lauvas" (Stalking Spirit Lions), kas publicēts 2006. gada oktobrī.
Rakstā ir par Tanzāniju, kur, pateicoties cilvēku straujajai izplatībai lauvu apdzīvotos apgabalos (ārpus nacionālajiem parkiem) un vienlaicīgai lauvu iecienīta medījuma - dažādu antilpoju tipa zvēru izkaušanai no cilvēka puses, lauvas ir "pārslēgušās" uz daudz vieglāk iegūstamu medījumu - mājlopiem un bērniem. Pretēji rietumniekiem, kuri saistībā ar uzbrukumu kraso pieaugumu vairāk sliecas piekrist augstākminētajam viedoklim, vietēji neuzskata, ka lauvas-cilvēku slepkavas ir īstas lauvas, bet gan mītiski gari. Te ir mazs citāts, kuru iztulkoju:
"...pieņemsim, ka jums nepieciešams garu lauva. Jūsu kaimiņš nočiepa jūsu kazu, pārgulēja ar jūsu sievu, nu vienalga, un jums gribētos viņu no tā atradināt. Kad neviens neskatās, jums jāpārlavās Ruvumas upei uz Mozambiku un jāsameklē Makonde mtalaam. Par samaksu viņš jums iedos nepieciešamo "tehnoloģiju", parasti divus augus un dažas instrukcijas. Tad jums jāatgriežas biezajos krūmos pie ciema, jānosviež viens no augiem zemē un - puff - jums ir lauva. Tad jums jāpaliek krūmos gaidīt līdz lauva veicis uzbrukumu. Kad viņš atgriežas, jums viņš "jādeaktivizē" novietojot otru augu uz delnas un atļaujot lauvam to nolaizīt. Lūk šajā vietā lietas kļūst nedaudz sarežģītas. Jūsu laiva visticamāk būs klāts ar jūsu ienaidnieka asinīm un tādēļ izskatīsies samērā briesmīgs. Tā nu jums būtu jāstāv tur tumšajos, spokainajos krūmos ar izstieptu trīcošu roku un jāgaida līdz šis asiņainais monstrs nolaizīs jūsu delnu. Tieši tā. Lielākā daļa cilvēku nobītos un bēgtu. Lauva nekad netiek deaktivizēts un tā sākas uzbrukumi cilvēkiem..."
Bet tas vēl nav viss. Tā kā vietējie baidās no garu lauvu atriebības, viņi parasti pārstājot sniegt informāciju par lauvu uzbrukumiem valdības nolīgtajiem medniekiem un vēršas pie vietējiem burvjiem, kuri ar dažnedažādām metodēm "sajauc lauvām prātus", bet parasti ne uz pārāk ilgu laiku.
Arī agrāk šajos apgabalos lauvas nogalinājušas cilvēkus, pēdējais lielākais uzbrukums notika laikā no 1932. līdz 1947. gadam Njombes apgabalā, kad bojā no lauvu nagiem gāja aptuveni 1500 cilvēku. Katrā ziņā, dzīve laukos Tanzānijā izskatās samērā bīstama.
Otrs raksts "Vai esat redzējuši šo krokodilu" (Have You Seen This Croc) un tam pēc 3 gadiem sekojošais Lying Low stāsta par Burundi slavenāko krokodilu Gustavu (garums aptuveni 6,5 metri, svars ap 800 kilogramu), kurš savas dzīves dažu desmitu gadu laikā varētu būt nogalinājis pat vairākus simtus vietējo iedzīvotāju. Tā kā šajā apkārtnē nemitīgi ir plosījies pilsoņu karš, krokodilam kādu uzmanību sāka pievērst tikai pēc miera iestāšanās un pagaidām daudzu gadu centieni viņu noķert nav vainagojušies panākumiem. Ir izdevies vien iegūt dažas miglainas fotogrāfijas.
Katrā ziņā, pirms rakstu izlasīšanas, nebiju domājis, ka noķert šādus lielus savvaļas dzīvniekus ir tik grūti, ka pat veiksmīgākie mednieki un pēddziņi labākajā gadījumā vairāku gadu laikā ir uz mirkli tikai redzējuši sava ķeramā objektu ēnu.
sestdiena, 2009. gada 17. janvāris
Sliktais laiks Antarktīdā
Nesen ceļojumu pa internetu uzsācis visai interesants un īss video par sliktajiem laika apstākļiem Antarktīdā, McMurdo zinātniskajā stacijā, kad laukā plosās tā sauktā Condition 1 vētra.
Condition 1 nozīmē, ka:
- vēja ātrums pastāvīgi pārsniedz 28 metrus sekundē,
- vēja dzesējošais efekts (nevis īstā temperatūra, bet temperatūra, kura tiek sajusta spēcīgā vēja dēļ) pārsniedz -73 grādus,
- redzamība ir mazāk nekā 30 metru.
Ja tas izklausās pretīgi, tad ar dažām sekundēm video pietiek, lai saprastu, ka sajūtas šādā vētrā varētu būt visai nelabas.
Condition 2 nozīmē jau nedaudz maigāku laiku, bet Condition 3 ir viss pārējais.
Video filmējis ir fotogrāfs Antonijs Pauels Anthony Powell, kuram ir arī samērā interesants blogs - Frostbytes ar lieliskām fotogrāfijām.
Tāpat nevar jau nepieminēt latviešu blogu no Antarktīdas - Inga un Jolanta Antarktīdā, vienīgi šeit interneta ierobežojumu dēļ neparādās bildes.
ceturtdiena, 2008. gada 18. decembris
Ze Altimeit Kristmas
Kā īsti bija ar to Marijas nevainību un jēzuliņu, man nav īsti skaidrs. Tomēr, par spīti neeksistējošajām attiecībām ar reliģiju, Ziemassvētki man liekas samērā interesants pasākums, jo šajās neganti īsajās un apmākušajās dienās vismaz notiek kaut kas interesants, turklāt to visu neglābjami pavada karstvīns. Eiropā ir tikai dažas vietas, kur Ziemassvētki sasniedz pašu augstāko līmeni - Bavārijā un Austrijā, tādēļ uz dažām dienām izīrējām mašīnu, lai nedaudz apskatītu šo pēdējās Adventes neprātu.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Vispirms jau jāpriecājas, ka laika prognoze nepiepildījās un, kaut arī daļa Austrijas piedzīvoja katastrofiski daudz sniega, tas īsti nenonāca līdz tiem autobāņiem, pa kurām bijām izvēlējušies braukt. Naktī, pēc 700 km brauciena sasniedzot Minheni, vispirms jau skaidrs, ka nedaudz jāpadzer alus. Centrs tāds patīkami tukšs, izgaismotām mājām un tukšām Ziemassvētku tirgus būdām, kuras apčurā jau krietni nosvinējies puisietis. Krogi, atšķirībā no Ziemassvētku iestādījumiem bija vaļā un tas labi. Nākamajā dienā - sestdienā, sākās tas, ko pa radio nodēvēja par gada lielāko iepirkšanos (svētdienā Vācijā viss ir ciet). Ar katru stundu ļaužu bars pieauga, pusdienlaikā parādījās arī milzīgi tūristu pūļi, bet tā kā Minhene ir liela, vietas pietiek visiem. Protams, viss centrs ir kruzuļos, svecēs, eglēs, lentēs un spīdīgā folijā ievīstīts. Kad viss jau sākt apnikt, laiks braukt uz netālo Zalcburgu, izbaudīt Ziemassvētkus mazpilsētā.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Zalcburga gan sagādāja krietni sliktāku iespaidu, jo centrs bija vairāk nekā pārblīvēts. Ja nebūtu šeit īsi iebraukuši arī iepriekšējā dienā (lai nopirktu labu alu vienā no klosteriem), tad iespaids paliktu pavisam drūms. Pa centru pārvietoties iespējams nebija vispār, vienkārši drūms pūlis.
Par laimi, nakšņot bija plānots pārdesmit kilometrus tālāk, St. Volfgangas ciematā. Tas nu sagaidīja bez jebkādiem pūļiem, bet ar pilnmēnesi, kurš fantastiski izgaismoja apkārt esošos kalnus. Nākamajā dienā kļuva vēl labāk, uzspīdēja saulīte, palika silti un varēja nesteidzīgi pavazāties pa mazpilsētas centriņu ar karstvīna krūzi rokās.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
Tad vēl neliela tuvējo kalnu apskate un tad jau jābrauc caur Vīni mājās. Jāatzīst, ka Vīne bija visspožākā, lielākā daļā māju maksimāli izgaismotas un izkrāšņuļotas, aptuveni tā, ka pat Disnejlenda atpaliek.
Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu
pirmdiena, 2008. gada 8. decembris
Labs gājiena apraksts
Nieslīgstot sīkumos, icelo.lv un tā reklāmām pārkrauto klonu traveltalisman.lv esmu vienmēr uzskatījis par sūdu. Tomēr nesen tur iebrienot, izrādījās, ka publicēts samērā interesants stāsts par gājienu no Rīgas uz Nidu (Liepājas rajons), gar jūras malu.
Kaut arī stāsts ir dienasgrāmatas veidā, kas ne vienmēr ir labākais formāts, jo nereti to lielāko daļu aizņem garumgari un tikai pasākuma dalībniekiem saistoši sadzīves sīkumu apraksti, šis ir apbrīnojami labi lasāms un interesants.
"19.50 Strauji tuvojās vakars un man bija pilnīgi skaidrs, ka līdz Ventspilij nedavilkšu. Tādēļ nokonstatējis pēc kartes, ka pašreiz iespējams biju Liepupē, devos augšā kāpās meklēt kādu veikalu vai vismaz mājas, lai nopirktu pārtiku un uzdūros kempingam. Kārtējo reizi man teicami bija paveicies. Izskatījās, ka šeit bija bērnu nometne. Uzreiz aiz kāpām, palielā laukumā bija vairākas ēkas un telšu pilsētiņa. Noķēris vienu mazo es noskaidroju , ka ja es vēloties ēst man ir jāiet uz lielāko ēku un virtuve jāvaicājot pēc Zaķa. „Zaķis mani pabarošot.” Tā arī darīju. Ēdnīca bija milzīgs ļembasts, jo tieši tajā brīdi tur barojās, divi duči resgaļu. Iegājis virtuvē apjautajos pēc Zaķa, kurš izrādījās jauna sieviete. Bez liekiem jautājumiem viņa noprasīja, ko es vēloties karbonādi vai kotletes un teica : ok..."
Patiesībā arī otrs autora apraksts par Turcijas apceļošanu ir labs. Atsauc atmiņā tikai īsu eksistenci izbaudījušo un jau pāris gadus mirušo, bet, manuprāt, visu laiku labāko latviešu ceļojumu aprakstu lapu trase.lv
svētdiena, 2008. gada 7. decembris
Dzērienu meklējumi
Nevaru teikt, ka esmu vīnu cienītājs. Vīnu cienu, bet, atšķirībā no alus, pievēršu tam visai maz uzmanības un atšķirt labu no slikta ne vienmēr esmu pratis. Tomēr bija visai grūti atteikties no kaimiņa piedāvājuma doties nelielā izbraucienā, kura galvenais mērķis būtu Ungārijas vīna darītavu produkcijas praktiska novērtēšana, īpaši jau tāpēc, ka kaimiņš pēc izglītības ir vīndaris. Vēl labāk, kaimiņa ciemos bija atbraucis viņa bijušais kursabiedrs, kādas katalāņu vīna darītavas pārvaldnieks.
Viss sākās samērā lieliski, vienā no lielākajām Tokajas reģiona vīna darītavām mūs sagaida ļoti solīdi tērpies, kā izskatās, ļoti galvens vadītājs, kurš mums detalizēti izrāda darītavu un pagrabus. Viss notiek negaidīti laipni, aptuveni tā, it kā mēs būtu ilgi gaidīti ciemiņi, tā ka pat katalāņi, kuri apmeklējuši visai daudz vīna darītavas, ir pārsteigti. Lielu daļu no skatītā nesaprotu, jo īsti nepārzinu vīna darīšanas tehnoloģijas un vīnogu šķirņu nosaukumi vai augsnes tips man neko neizsaka. Man daudz interesantāk liekas, ka pagrabos sienas klāj līdz pat 10-15 cm bieza kaut kādas pelējuma sēnes kārta, kura rūpējas par pastāvīga un ļoti mitra klimata uzturēšanu - vīna pudeles te nav nepieciešams novietot guļus, jo korķis tik mitrā gaisā neizžūst.
Beigās vēl nogaršojam samērā daudz produkcijas, loģiski, ka vislabāk garšo tas, kas maksā ap 100 ls pudelē. Tokajas cienījamākais vīns ir īpaši saldais un ļoti dārgais Aszu, kuru gatavo no puvušām vīnogām. Mums iedod pagaršot arī Aszu esenci - neprātīgi saldu un biezu vīnogu sulu, kurā tipiski ir no 400 - 600 g cukura uz litru (piemēram, medum cukura saturs ir virs 900 g/l, kolai ap 40). 2000. gadā, kurš bijis viens no visu laiku labākajiem Aszu gadiem, cukura līmenis pārsniedza 900 gramus.
Tā nu dzeru, uzsūcu gudrības un pēc visai ilgā apmeklējuma izrādās, ka ne par degustāciju, ne iespaidīgo ekskursiju mums neprasa nekādu samaksu; tā arī nesaprotam kas ir par iemeslu ļoti labajai un sirnīgajai uzņemšanai, jo mājaslapā piedāvātā maksas ekskursija, uz kuru pieteicāmies, ir samērā īsa.
Kad pēcpusdienā nonākam pašā Tokajas miestā ir sācies drausmīgs lietus, bet tas netraucē ielīst kādos vīna pagrabiņos (vietējie tādus pat vairāku desmitu metru garumā ir izrakuši pie savām mājām) un pamēģināt nelielu ģimenes vīna darītavu produkciju. Dažiem sanācis ir labi, daudziem samērā draņķīgi. Īpaši daudz apkārt dzīvoties nesanāk, jo pašreiz ir īstākā nesezona un nevienu citu tūristu nemaz nesatiekam, tādēļ vīna pagrabi taisās ciet ātrāk.
Nākamajā dienā braucam uz Egeru, vienu no ievērojamākajām sarkanvīna pilsētiņām. Pa ceļam izbraucām cauri dažiem čigānu ciematiņiem netālu no Slovākijas robežas. Jāteic, ka skats ir interesants un šausmīgi bomzīgs. Šeit nevienam nav automašīnas, viss notiek ar zirgiem (ieskaitot lauku aršanu), mājas nolaistas līdz pēdējam, visapkārt totāla un bezgalīga miskaste. Samērā netālu no čigānu ciematiem sanāk apskatīt alas, kuras, kā jau kārtīgs tūrisma objekts, iekļautas UNESCO sarakstos. Stundas laikā izejam iespaidīgus 2,3 kilometrus (maksimālā ekskursija ir 9km gara), tomēr ir neliela vilšanās, jo alas ir ļoti civilizētas - rūpīgi izgaismotas, ar betonētiem celiņiem, nerūsējoša tērauda margām un citiem labumiem. Beigās vēl tiek piedāvāts mūzikas šovs - tiek izslēgta gaisma lielā pazemes hallē tiek atskaņotas 2 dziesmas. Nevar noliegt, ka akustika laba, bet iespaidu nedaudz izbojā viegli čerkstošas tumbas.
Pēcpusdienā nonākam Egerā, kur no jauna var mesties uzbrukumā nelieliem privātajiem vīna pagrabiem. Tiek atrasta tikai viena darītava, kuras produkcija tiek atzīta par labu, dažviet tā ir tik drausmīga, ka vīnu nemaz nevar iedzert. Interesanta ir kāda kompānija, kuru sastopam vairākos pagrabos - viens no degustētājiem ir tik ļoti pārguris, ka tiek nests līdzi. Pie galda viņš gan parasti atžirgst tik tālu, ka spēj uzņemt vēl dažas vīna glāzes. Viss gan beidzas pietiekoši ātri, jo arī šeit izjūtams pūļu trūkums un viss tiek slēgts agri. Tā nu daudzām vīnu garšām pa galvu maisoties braucam atpakaļ uz Budapeštu.