Ekstrēmais Gaujas Bāziens 2008

Parasti izvairos no vārda “ekstrēms” lietošanas, bet šoreiz laikam būs vietā. Viss ekstrēms gan cēlās no tā, ka Latviju devos tikai uz vienu dienu, lai piedalītos augstākminētajās sacensībās. Tā kā no Budapeštas tiešo lidojumu uz Latviju nav, bet jebkuras kombinācijas izmaksāja pārāk daudz, lidoju caur Vīni. Nelabie izlidošanas laiki garantēja milzumgaru nīkšanu lidostā, bet Gaujas Bāziens garantēja to, ka pēc 13 stundu airēšanas bija samērā grūti pakustēties un no finiša varēja gandrīz pa taisno atkal braukt uz lidostu. Gala rezultātā trīs nakšu laikā tika gulēts kopumā 4 stundas un iegūts zombijam līdzīgs paskats.

Nu labi, tie ir sīkumi, bet tagad par pašu bāzienu. Gaujas Bāziena koncepts ir vienkāršs - 100 km airējiens, pieveicams aptuveni 9-15 stundās. Kā jau nosaukums vēsta, tad pirmās divas reizes airējiens notika Gaujā, pēc tam, kad Gaujas resursi tika izsmelti (pa vienām un tām pašām vietām braukt nav interesanti), tad Ventā un šogad Lubānas ezerā/Aiviekstē. Tas, ka pasākums ir vienas dienas garumā un rudenī, kad vasaras pasākumi ir beigušies, nodrošina lielu dalībnieku skaitu - šogad aptuveni 60 laivas.

Startā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Braucu ar Voyager (liela kanoe ar 12 airētājiem un 1 stūrmani), jo pastāvēja aizdomas, ka pilnīgā bezstraumē, kāda valda Aiviekstē, kanoe divniekā airēšana būs pārāk nāvīgs pasākums un bariņā vienmēr jautrāk. Voyager laiva sver aptuveni 170 kg, tā ka tās stiepšana un airēšana nav patīkama, ja tajā piedalās mazāk par 10 cilvēkiem. Vispirms jau pretīgs bija iestumšanas process, jo vajadzēja līdz puscelim bradāties pa auksto Lubāna ūdeni. Viļņi un vējš ezerā garantēja to, ka notika nemitīga apšļakstīšana, kas, par laimi, ilga tikai dažus kilometrus, kad iebraucām kādā no kanāliem. Tad nu aplikušos 95 km brauciens noritēja pa meliorācijas kanāliem un Aivieksti.

Distances sākumā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Laiks bija smuks, tomēr galvenā vaina - straume nedz kanālos, nedz Aiviekstē nebija vispār. Parasti šādi pasākumi notiek upēs, kur ar straumes palīdzību iespējams nobraukt vismaz 20-30% distances, bet šoreiz nekā. Labi, ka vēja nebija.

Smukie skati upes malā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Rudens jau izcili smuks, visapkārt dzeltenas lapas, bet ļoti daudz laika apkārt skatīties nebija - tik airējām un airējām un airējām (aptuveni izrēķināju, ka vidējais Voyager airētājs veica aptuveni 35 000 īrienus). Ātrums turējās ap 8 km/h, apdzinām vairākus citus, daži pēc tam apdzina arī mūs. Ik pa laikam uznāca arī miegs, pasāpēja rokas un pleci, notirpa pirksti, principā, viss kā parasti. Bija līdzi arī GPS, tādēļ labi varēja sekot cik ļoti lēnām paiet kilometri. Paveicās, ka bija sakarīga sēdekļa konstrukcija - cietajam sēdeklim bijām uzlīmējuši divas kārtas guļamā paklājiņa - bez tā dibens no ilgstošās sēdēšanas nežēlīgi sāktu sāpēt jau dažu stundu laikā. Šoreiz visu sāpēšanu varēja tīri labi paciest.

Besis pienācis, tumsa arī, bet vēl jāairē

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Paveicās, ka tumsa uznāca tikai pēdējos kilometros, jo uz upes ar parastajām galvas lampām nav ko darīt - tāpat neko nevar saprast, īpaši ja apkārt ir meldri. Pēc finiša gaidīja tradicionālā un ļoti garšīgā soļanka, pirts un dikti nepatīkams uzdevums - laivas nešana un ielādēšana fūrē. Un tad ātri uz mājām, lai var paspēt uz lidostu. Kopumā distancē pavadījām 13 stundas un 8 minūtes. Jāatzīst, ka šis bija viens no grūtākajiem laivošanas pasākumiem, kurā esmu piedalījies, laikam vēl drausmīgāk jutos tikai pēc GB2006, bet tad galvenais sāpju iemesls bija cietais sols...Voyager cerības uz vieglāku airēšanu neattaisnoja, ja nu vienīgi labāk bija tas, ka ēšanas laikā varēja neairēt, divvietīgajā kanoe tā nevar, jo tikai ar vienu airētāju kanoe uzreiz sāk sanest.

Latvijas laivojamās upes un ezeri

Principā jau var laivot pa jebkuru grāvi. Tomēr, ja tiek plānota izbraukšana pa nedaudz nezināmu upi un ir vēlme pārliecināties par sava lēmuma pareizību un nedaudz apskatīt braucamo upi tuvāk, tad Latvijas web resursos visai grūti ir atrast normālus maršrutu aprakstus ar fotogrāfijām.

Šogad Lietuvā braucot ar kanoe pa grāvi, kas kartē "skaitās" upīte

Vispirms jau, protams, jāmeklē Campo un Raid.lv upju datubāzēm. Abiem ir viens autors, bet nav skaidra Raid lapā atrodošo aprakstu juridiskais statuss un liktenis un ļoti iespējams, ka šis pasākums visai drīz pazudīs.

Ja ar aprakstiem vien nav līdzēts, pēc fotogrāfijām visdrošāk doties uz Panoramio, kur var atrast gandrīz visu upju attēlus un izspriest vai laivošanai upe der vai nē. Tomēr ir vēl divas lapas, kur ir visai labas bildes:

1) Jāņa Sedola unikālā upju un ezeru datubāzi - aptuveni 500 upju un ezeru fotogrāfijas ar aprakstiem. Tās visas iekļautas augstāk minētajā Panoramio, bet šajās saitēs ir vēl nedaudz vairāk teksta (Upes un ezeri A-L, upes un ezeri M - Z)

2) 6 klasiski braucieni pa Latviju (Abava, Rinda un Irbe, Daugavas augštece, Salaca, Pededze, Brasla) - visai labas fotogrāfijas ar labiem aprakstiem no braucieniem 2007. gadā. Arī no šīm fotogrāfijām visai labi var spriest par upēm. Lapa gan atrodas Latnet servera dziļumos, tādēļ nav zināms vai tai, līdzīgi citām šeit pieminētajām, būs ilgs mūžs.

Daži interesanti ceļojumi

Žurnālā un lapā GOOD pirms kāda mēneša tika publicētas samērā interesantas ievērojamāko atklājēju un ceļotāju ceļojumu kartes. Šajā lapā atrodamas kopumā 23 dažādu ceļojumu kartes, turklāt tās nav tikai reāli ceļojumi (Kolumba, Magelāna u.c.), bet arī literāru varoņu veikts ceļš, piemēram, kuģa Pequod (Mobijs Diks) vai Fileasa Foga (80 Dienās Ap Zemeslodi) veiktie.

Protams, pasākuma ir vairāki trūkumi. Kaut arī karšu animācija ir laba, prasītos vairāk detaļu (pasākuma realizācija Google Maps būtu interesantāka), tāpat nedaudz traucē iznirstošie informācijas logi, bet dažas minūtes ir visai interesanti. Vēl interesantāk būtu, ja kartes tiktu ik pa laikam papildinātas...

Via Adventure Blog

Rudens Karpatos

Pretīgs laiks pārgājienos gadās ik pa laikam. Tomēr šoreiz, plānojot izgājienu Karpatos, nekas īpaši pretīgs nebija plānots, gluži otrādi, laika prognoze bija mānīgi laba - saulīte un aptuveni divdesmit grādi, tāds skaists rudens. Kad pagājušajā svētdienā, pēc dažu Ļvovas jaukumu apskates kāpām vilcienā un braucām uz kalniem, bija skaidrs, ka labi nebūs - temperatūra bija septiņi grādi, lija lietus un pūta vējš.

Pēc astoņu stundu brauciena - mazpilsētā Rahovā izrādījās, ka tik tiešām laiks nav izcils, tomēr, ja jau bijām atbraukuši, tad jāiet vienalga... Cerējām, ka vismaz lietus drīz mitēsies. Jāteic, ka vismaz urbanizētā vide tur ir samērā cūcīga - visi atkritumi tiek izmesti vai nu upē vai arī ceļmalā pie mājas, tikai labi augstu kalnos redzējām dažas sakoptas mājeles.

Rahovas pilsētelē pie veikala

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Pa ceļam pie mājas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tā nu kāpām augstāk, lietus palika niknāks, vējš aukstāks un sāka nelabi salt pirksti un viss lēnām piesūcās ar aukstu un pretīgu lietu.

Paliek ļoti neforši

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kalnu aitas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ap vieniem dienā palika pavisam nelabi, papildus visam, iestājās pamatīga migla un vairs pat neko nevarēja redzēt. Izšķīrāmies iespējami ātri celt telti un daļējā sausumā pārlaist nelabo laiku. Pēc kāda laika atradām nelielu koku audzi, kur samērā ilgi slējām teltis. Šo pasākumu drausmīgi nosalušie pirksti krietni apgrūtināja - nebija viegli kaut vai ielikt telts mietiņus telts stūra cilpās. Nerunājot par tik sarežģītu uzdevumu kā rāvējslēdzēja atvēršana vai mezgla sasiešana.

Grūti noticēt, bet laiks palika vēl draņķīgāks - visu pēcpusdienu un nakti lija vienkārši straumēm un bija vismaz liels prieks, ka esam siltumā, tas nekas, ka telts piemērota reljefa trūkuma dēļ tik slīpa, ka visu laiku ripojām uz vienu pusi. No rīta, kad laiks palika nedaudz labāks - t.i. lija mazāk, izšķīrāmies par griešanos atpakaļ. Nebija jau tā, ka vēlme gulēt slapjā guļammaisā (kāds tas noteikti būtu, ja tiktu ielikts piemirkušajā somā, par spīti ūdensizturīgajiem maisiem - ūdens vairāku stundu laikā tiek cauri arī pa mazām vīlītēm) vai līdz galam samirkušā teltī būtu pārāk liela. Turklāt samērā viegli bija izmaiņu rezultātā pārgājienam paredzētās dienas izmantot pabraukāšanai pa Ukrainu vai tās kaimiņvalstu apciemojumam.

Skats netālu no teltsvietas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šitais viss pa nakti salijis, iepriekšējā dienā peļķu gandrīz nebija

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Nākam lejā, ik pa laikam uzspīd saulīte un šaubāmies par izvēles pareizību. Vēlāk nešaubījāmies

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Galu galā, divās dienās nogājām 28 km, kad migla pašķīrās, redzējām skaistus skatus un bija skaidrs, ka Karpatos jāatgriežas, jo tur ir ļoti skaisti - tikai gadalaikā, kad laiks varētu būt kaut nedaudz siltāks.

Tālumā var redzēt kā pārējie iet

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Rīga - Budapešta

Vēl joprojām nevaru saprast vai mans brauciens bija interesants vai garlaicīgs. Pirms diviem mēnešiem meklējot veidu kā ātri Rīgā var nokļūt Budapeštā, kur pavadīšu dažus mēnešus, sapratu, ka vienkārši tas nebūs. Uz Budapeštu no Rīgas nekursē nekas - ne autobuss, ne lidmašīna un tādēļ pēc ilgas kombinēšanas sameistaroju maršrutu, kurš 30 h garumā iekļāva 3 valstu apmeklējumu. Pārsteidzošā kārtā, pateicoties Ryanair, viss pasākums solījās kopā izmaksāt aptuveni 20 latus (+ hostelis). Pie tam, 70% šīs summas izmaksāja vilciens.

Pirmā daļa. Rīga - Ņūkopinga (eifēmiski gan tiek dēvēta par Stokholmu Skavstu, bet līdz zviedru galvaspilsētai jābrauc pusotru stundu). Stokholmu nemaz netaisījos apmeklēt, tā vietā dzīvojos pa zviedru mazpilsētu, kur cītīgi meklējot, neko interesantu neatradu. Patiesībā jau cītīgi meklēju nevis izklaidi, bet pārtikas veikalu, kamdēļ nācās aptuveni pusotru stundu klīst pa pilsētu un apskatīt visu ievērojamo - galveno gājēju ielu, ielas malā nīkstošos metālistu jauniešus u.c. Nešķīstā kārtā izrādījās, ka zviedru alum, kuru pārdod lielveikalos ir tikai 3,5 grādi, tādai suslai bija žēl naudu tērēt tērēt, tādēļ nācās iztikt ar dažām dārgām bulciņām. Arī hostelī bezgalīga garlaicība, kuru kliedēja vien istabas biedrenes vācietes šaušalīgā klepošana, kas gan netraucēja viņu reizi 10 minūtēs iet ārā uzsmēķēt.

Otrā daļa. Ņūkopinga - Bratislava. Ņūkopingā nekā interesanta nebija arī no rīta, vien vairāk saules un nenormāli daudz odu. Un ļoti auksts. Bratislavā atkal bija šaušalīgi karsts un sutīgi. Izrādījās, ka vilciens uz Budapeštu jāgaida 3 stundas tādēļ devos uz pilsētu meklēt atsvaidzinājumus un apskatīt pilsētu. Pirmais iespaids - te ir īstā Austrumeiropa. Ja man tagad vajadzētu kādam parādīt sterotipisku Austrumeiropu, noteikti izvēlētos Bratislavu - viss nedaudz apskretis, dažas vecas un neremontētas mājas mijas ar padomju stila arhitektūras veidojumiem. Un veci tramvaji un trolejbusi.

Bratislavas centra skats.

Tomēr kapitālisms vienā ziņā te ieviesies - tā ietekmē pazuduši visi mazie veikaliņi, kur izsalcis ceļinieks ar nelielu, bet godīgu uzcenojumu var iegādāties vienu aukstu alu un sviestmaizes. Nu labi, divus alus, vispār trīs, jo jābrauc taču vēl ar vilcienu. Veikalu centrā meklējot pamanījos atrast vismaz divus gaļas veikalus, trīs tirgus, vairākus desmitus slēgtu un aizrestotu veikalu un lērumu picēriju. Kad tālumā pamanīju vācu vecās pārtikas Lidl zīmolu, priekiem nebija gala - jau mutē saskrēja siekalas iedomājoties aukstuma vitrīnā aprasojošu alu (atgādinu, ka bija 25 grādi, kas pēc zviedru aukstuma likās daudz vairāk). Tomēr pienākot tuvāk, izrādījās, ka arī šis ir tikai māns - zem zīmes sīkiem burtiņiem bija norāde - 2.4 km. Divus kilometrus mērot nenācās, tika atrasts mazs veikaliņš, kurā, protams, nav iespējams maksāt ar karti un alus netiek turēts ledusskapī.

Tipisks logs nedaudz apskrandušā mājelē

Trešā daļa. Bratislava - Budapešta. Brauciens sākās, protams, ar pieklājīgu divdesmit minūšu kavējumu, bet tik un tā saglabājas cerības līdz pusnaktij nokļūt maģāru galvaspilsētā. Bratislavas stacija līdzīga kā Varšavā - bomžu ielenkta, tomēr izskatās nedaudz tīrāka, vismaz šeit uz grīdas pašā stacijā neviens nečurā. Vilciens arī solīds, vien gadās vagons, kur bariņš britu padsmitgadnieku briesmīgi skaļi apspriež kā pa lēto ceļot un ausis priecē viszinoši stāsti par neprātīgo cenu līmeni Somijas galvaspilsētā Oslo. Labi, ka man ir alus un zem galdiņa rozete laptopam - var noskatīties kādu no tām briesmīgajām filmām, kurām parasti žēl tērēt laiku ikdienā.

Bratislavas stacijā

Principā brauciens absolūts sviests - nav satikti ne interesanti tipāži, ne vilciens, ne lidmašīna nav atcelti vai vismaz kavējuši, tikai laiks ir briesmīgi lēni vilcies. Grūti iedomāties, ka šis murgs būtu jāatkārto ik reizi, kad no jauna braukšu atpakaļ. Tādēļ nākamreiz lidošu caur Vīni - būs ja ne labāk, tad savādāk.

Telts šūpuļtīklā

Telts vairs nav moderni. Tas man kļuvis skaidrs šī augusta laikā, kad vairāki ražotāji izlaiduši vai vismaz paziņojuši par nodomu laist klajā telts un šūpuļtīkla hibrīdu - uz šūpuļtīkla uzmontētu vienvietīgo telti. Labums šim veidojumam ir vienkāršs un acīmredzams - nav jāguļ uz zemes, tādēļ var ietaupīt uz izolāciju un gulēšana ir mīkstāka. Slapjums arī tik viegli netiek klāt, tāpat skudras, peles vai žurkas (šie zvēri manas teltis ir grauzuši vairākkārt, lai piekļūtu teltī novietotajai pārtikai). Par to, lai šūpuļtīkla audums saglabātu formu, rūpējas viegls alumīnija rāmis.

Pagaidām šie darinājumi izpaužas divos virzienos - šūpuļtīkli ar advancētu odu tīklu, kā, piemēram, Byer The Moskito Traveller, kurš ir puskilogramu un divdesmit latus vērts guļamais ar kukaiņu aizsardzību.

Otrais, vēl advancētāks risinājums ir ūdensnecaurlaidīga pārvalka pievienošana. Tad tipisks šūpuļtīkls paliek aptuveni 2 kg smags un maksā ap 60 - 120 Ls, aptuveni tikpat, cik laba telts. Ievērojamākais šīs jomas pārstāvis ir Eureka ar Crysalis, kuru izlaidīs 2009. gada pavasarī (attēlā zemāk), tomēr, ja nav vēlmes gaidīt dažus mēnešus, tad ko līdzīgu, bet mazākas firmas izpildījumā var iepirkt no Lawson Hammock.

Protams, visām šīm instalācijām nepieciešama veģetācija, kur piekarināties, tomēr liekas, ka izejmateriāliem kļūstot vieglākiem un lētākiem, drīzumā parādīsies vesels lērums dažādu uzlabotu pārgājienu guļamkonstrukciju, piemēram, telts un guļamtīkla apvienojums Respite, kurš gan vēl pagaidām ir tikai koncepta stadijā.

Kurzemes jūrmala

Latvijā man viena no skaistākajām vietām liekas Ventspils apkaime - gan ne dižā saimnieka Lembja pārmērīgi uzfrizētā pilsēta ar rītdienu, bet jūrmala augšpus Ventspils. Citur Eiropā ir papilnam gan upju, gan ezeru no kuriem daudzi ir labāki nekā Latvijā, tāpat arī pilis, muižas un pilsētas pārspēj gandrīz jebkurš nošņurkušākais Austrijas, Vācijas vai Šveices nostūris, tomēr kaut ko tik ekselentu kā Kurzemes jūrmala, atrast citur būs grūti.

Vispirms jau jāmin hroniskais cilvēku trūkums - tur garantēti netiks sastapts neviens. Viena māja uz pieciem, desmit kvadrātkilometriem ir ideāls lielums. Tad vēl pati par sevi smukā atklātā jūra, neizcirstie un nesacūkātie meži ar siliem, purviem un kāpām, kur var gan smalki pastaigāt, gan līdz ausīm nobristies. Viss kopā ir neaprakstāmi labs.

Šo apgabalu "atklāju" tikai pirms gada, bet nesen atgriežoties no neliela izgājiena tur otro reizi, man arī ir samērā skaidrs, kādēļ arī daudzi ārzemnieki šo apgabalu uzskata par vienu no skaistākajiem Latvijā.

Ejot pa mežu, viss ir kā noklāts sēnēm un ogām, baravikas vakariņām var salasīt minūšu laikā. Tad vēl jāuzslien telts vientulīgajā jūras krastā un neko labāku nemaz nevar vēlēties. Vienīgā problemātika gan ir dzeramā ūdens trūkums, jo nekā, izņemot pārpurvotas upītes, tur nav, bet dažus litrus jau var panēsāt līdzi.

Jācer vismaz, ka vēl ilgāku laiku turienes ceļi netiks asfaltēti un civilizācija tur neparādīsies.

Salacas Mauciens

Salacas Mauciena ideja ir vienkārša - vienā naktī ar laivu nobraukt Salacu visā tās garumā. Kopējais braucamais gabals (aptuveni Burtnieku ezers - jūra) ir ap 90 km, kuru var pieveikt 9 - 14 stundu laikā, viss atkarīgs no laivas tipa un ūdens līmeņa. Šogad šis pasākums notika jau piekto reizi pēc kārtas un pirmo reizi sanāca tajā piedalīties. Pavisam kopā bija aptuveni 30 laivas, četrpadsmit no tām kanoe. Vairākas laivas izstājās pusceļā - Staicelē.

Starts bija deviņos vakarā, kad sāka jau palikt tumšs. Vairākiem bija lukuri, tomēr domājams, ka mūsu laiva šajā ziņā nopelnīja visvairāk peņpunktus - mums bija automašīnas 55W halogēnais lukturis ar neliela izmēra akumulatoru.

Pie starta, kā vienmēr, burziņš, jo laivas saskrējās, bet tam tikām garām pa vienu malu. Tā nu neilgu laiku pēc starta braucām kā trešie, bet necerējām palikt šajā vietā līdz finišam līdz beigām, jo 11-13 stundu laikā, varēja notikt jebkas. Turklāt sevi par diezko labiem airētājiem neuzskatam.

Tā nu palika tumšs un slēdzām iekšā savu lolojumu - gaisma vienkārši neaprakstāmi laba, gan tikai dažu stundu garumā, jo akumulators pārāk ilgi nevilka, bet lielākajam nakts melnumam pietika. Vismaz nebija jādomā kā neietriekties krastā vai neuzbraukt akmeņiem, bet varēja tik maukt.

Nobrauktais maršruts pēc GPS datiem

Pirmais besis uznāca pirms pusceļa Staicelē (pēc kādiem 48km). Tad bija aptuveni pusnakts, briesmīgi nāca miegs, sāka sāpēt delnas locītava un vispār apriebās airēt, neticams likās fakts, ka vēl ap 40 - 50 km atlikuši... Kaut kā mokoši pienāca Staicele un mēs laivu ātri apvilkām apkārt aizsprostam, bet nesākām kontrolpunktā ar pārējiem dzert tēju - nu jau bija skaidrs, ka sparīgi airējot, godalgotā trešā vieta ir nodrošināta. Drīz arī sāka palikt gaišs, bet no gaišuma laimība neiestājās, bet pret intensīvo sēdēšanu sāka protestēt dibens. Kaut kas neiedomājami pretīgs - grozies kā gribi, sāp vienalga. Sanāk piecas minūtes irties un tad pārkārtoties. Un tad atkal. Un atkal. Un tā vairāku stundu garumā.

Dažus kilometrus pirms finiša pamanījām priekšējo kanoe (2. vietu) - mums jau likās, ka šie pārāk tālu, lai mēs viņus noķertu un parasti jau neviens nemaz neļaujas noķerties - drīzāk iekšas izlaidīs, nekā ļaus sevi apdzīt. Kad nu šī laiva turpināja čammāties, kļuva skaidrs, ka viņi vienkārši nav pamanījuši to, ka mēs draudīgā ātrumā tuvojamies un ir laba iespēja apdzīt - otrā vietā būtu vēl patīkamāka par trešo. Tā nu uzsākām pakaļdzīšanos un dažās minūtēs, sparīgi airējot, sanāca apdzīšana. Vairākus kilometrus gan nevarēja atslābināties un rokas jau bija beigtas, kad iebraucām finišā, par vienu minūti apsteiguši konkurentus. Gandarījums neizsakāms, jo uz tik labu vietu nekad nebijām cerējuši. Kopā 89 km, kuri pieveikti 12 stundās un 39 minūtēs, protams, lielu daļu labā ātruma nodrošināja straume.

Dienas ceļojumu apraksti - uzsauc suņiem "mush"

Man kādu laiku avīze "Diena" patika. Vēlāk lasīju tikai SestDienu internetā un ceļojumu aprakstus - avīzes daļas, kur vismaz kaut kas oriģināls bija saglabājies. Diemžēl jāsecina, ka pēdējā laikā arī šīs sadaļas ir nolaidušās diezgan drausmīgā līmenī, kuru, manuprāt, pamatīgi pastiprina slikti tulkotie raksti.

Es saprotu tulkotu materiālu izmantošanu - ja nav žurnālistu, tad jātulko, turklāt ne vienmēr žurnālisti visas tēmas labi pārvalda. Rakstu tulkošana ir normāla parādība visas pasaules presē. Tomēr tulkojot vajadzētu kaut nedaudz padomāt par to, ka latviešu valoda atšķiras no angļu. Protams, visiem tulkotājiem nepiemīt Raiņa vai Vizmas Belševicas talants, bet tad nav arī ko pretendēt uz Latvijas lielākās/labākās dienas avīzes statusu. Uzreiz piebildīšu, ka neapgalvoju, ka mani grafomāniskie skricelējumi ir labāki, bet cienījams preses izdevums gan varētu atļauties kaut piecas minūtes pavadīt īsos un strupos amerikāņu angļu valodas teikumus padarot latviešu ausīm baudāmākus. Savādāk rodas iespaids, ka tulkojumus veic galvenokārt Tildes Birojs, kura garadarbus pat neviens nepārlasa.

Piemēram, pēdējais gājiens - ceļojumu aprakstos iekļautais "Var pa gaisu...". Atvainojos, bet pat icelo.lv spēj labāk - nav avīzes cienīgi pagrābt kaut kādu TOP10 no kaut kāda, sazin kur sazvejota RSS fīda un fiksi pārtulkot..."īsts izaicinājums ir tieši strausi. Tiesa, var paiet krietns laiciņš, kamēr atrodat līdzsvaru uz šī ātrā motocikla ar divām kājām"...vai arī..."Suņu pajūgs Bernē (Šveice). Iekrampējieties labi cieši un sauciet "mush"!"...tas nekas, ka ar suņu pajūgiem Bernē nebrauc, jo tur parasti nav sniega, bet rakstā minētais pasākums pieejams kilometrus 80 no Bernes, Diablerets kalnā. Jāpiebilst, ka mush nav reāla suņu pajūgu vadīšanas komanda, jo grūti izrunājama izsaucot - drīzāk jau iedomāta komanda, kura labi rīmējas ar suņu pajūgu vadītāju nosaukumu (mushers). Tās vietā, rakstot par suņu pajūgu vadīšanu latviski, labi var lietot vienkārši "Aiziet".

Bet detaļas jau nav svarīgas - galvenais, ka aizpildīta vieta. Man labāk patiktu, ja šo pseidorakstu vietā būtu saliktas gaumīgas reklāmas.

Daubenhorn via ferrata

Staigāšanu noslēdzu ar Daubenhorn - pēc vairākiem avotiem, Šveicē grūtāko un skaistāko via ferratu. Nav pat tehniski īsti sarežģīta (KC 5, vācu stilā. KC6 ir maksimums), bet grūtu to padara garums - jāpārvar viens augstuma kilometrs, kurš paredzēts 5-6 stundām. Uzkāpu gan četrās, bet vienalga pamatīgi piekusu.

Pati ferrata. Klints siena ir ap 600-700 m augsta, karogs, kurš tuvplānā, lielakā bildē ir kā mazs punktiņš

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Smuka ēna kāpjot

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Turklāt vēl gājiena sākumā izkrita un aizā ieripoja dzeramā pudele, bet todien saule bija īpaši karsta - uz beigām jau pamatīgi slāpa. Biju domājis tādēļ nedaudz uzņemt tempu, bet šī ideja nebija pārāk viegli īstenojama, jo pilns ar cilvēkiem.

Cilvēki pirms manis

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Vairākus apdzinu, bet tas nenācās viegli - dažreiz gadās tipi, kuri sten un pūš un smagi cieš, bet apdzīt sevi neļauj, laikam tas grauj viņu pašapziņu. Reiz viens pat pēc 20 minūšu čakarēšanās pa priekšu, ar tādu pārākuma sajūtu izteica repliku - "vari apdzīt gan, bet tikai tad, ja esi ātrāks par mani"...nē, ātrāks neesmu, kūkoju viņam aiz muguras, jo gribu novērot īstu meistaru darbībā. Pie pēdējām kāpnēm nācās minūtes 15 gaidīt rindā.

Virsotne, kaut kas ap 3 km

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Virsotnē biju jau pamatīgi izslāpis, tādēļ sapriecājos ieraugot ledāju pārsimt metrus zemāk. Nemaz ilgi neskatījos apkārt, kaut gan skati jau izcili - uzreiz skrēju lejā padzerties. Štrunts, ka tas izkusušais sniegs pilns ar dubļiem - smilšu limonāde bija nežēlīgi auksta un īpaši atsvaidzinoša. Uzēdu arī netīru sniegu, bet tad zobiem bija pārāk auksti.

Gāju lejā un domāju, ka nekas grūts jau nebija, bet nākamajā dienā ne rokas, ne kājas īsti kustēties negribēja, pat pārsteidzošā kārtā biju šķīries no kilograma svara - nu tas laikam nedzeršanas rezultāts. Prieks par izieto vienalga liels.

Skats no virsotnes uz Leukerbad ciematu, kurā sāku

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Interesanti ceļveži

Slate.com atradu samērā interesantu rakstu par veciem ceļvežiem, kuri mūsdienās var likties visai jocīgi, piemēram, 1963. gadā izdots safari ceļvedis ar padomiem par to, ka leoparda ēsmai vislabāk izmantot dzīvu suni vai 19.gs beigās, pirms 122 gadiem publicētais "Klaidoņa ceļojums: kā apskatīt Eiropu par 50 centiem dienā" (A Tramp Trip: How To See Europe on Fifty Cents a Day). Padomi ir aktuāli arī mūsdienās - mazāk jāēd un jālūdz vietējiem iedzīvotājiem nakstmītne, kas gan tagad notiek ar coachsurfing lapu palīdzību.

Sīkums, bet interesanti. Periodikā pameklēju arī informāciju par Latvijā agrāk izdotiem ceļvežiem, bet neko prātīgu nevarēju atrast, vien Ulmaņlaiku avīzes, kuras pilnas ar kritiku par to, ka nav pieejams normāls Latvijas ceļvedis, vien novecojuši vācu izdevumi, kuru izdošanas laikā Latvija vēl atradās Krievijas impērijas sastāvā. Protams, tad jau standarta Trešā Reiha izdevumi - vācieši apbrīnojami īsā laikā pamanījās vairākās valodās izdot ceļvežus pa okupētajām teritorijām - mājās atradu arī plānu grāmatiņu par Rīgu, jāsaka gan, ka tā ir diezgan zemas kvalitātes.

Pastaigas gar Ženēvas ezeru

Kaut arī Lozanna (pilsētele, kur pašlaik dzīvoju) man ne īpaši patīk, to glābj atrašanās pie samērā smukā Ženēvas ezera. Ja vien neskaita pilsētas visapkārt ezeram, kuras ir pietiekoši līdzīgas, manuprāt, pat garlaicīgas un neinteresantas, īpaši jau Ženēva - izņemot lielo strūklaku un neskaitāmos pulksteņu veikalus, tur nekā nav. Tomēr pastaigājot ārpus tām, skati ir vienkārši ideāli.

Makšķernieki St. Saphorin peldvietā. Todien bija briesmīgi karsts

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Lavaux vīna lauki, kuri kopš 2007. gada ir kaut kādā UNESCO sarakstā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Montrē ar pili tālumā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Skats uz kalniem ezera otrā pusē. Tāda dūmakaina diena bija, kalni ir ap 20 km attālumā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Skats uz Ženēvas ezeru no Tour d'Ai (tur ap 10 km līdz ezeram, iespējams vairāk)

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Viss ezers ir pilns ar kuģīšiem

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Braucot ar kuģīti uz Eviānu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ženēvas apkaimē

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu