Ze Altimeit Kristmas

Kā īsti bija ar to Marijas nevainību un jēzuliņu, man nav īsti skaidrs. Tomēr, par spīti neeksistējošajām attiecībām ar reliģiju, Ziemassvētki man liekas samērā interesants pasākums, jo šajās neganti īsajās un apmākušajās dienās vismaz notiek kaut kas interesants, turklāt to visu neglābjami pavada karstvīns. Eiropā ir tikai dažas vietas, kur Ziemassvētki sasniedz pašu augstāko līmeni - Bavārijā un Austrijā, tādēļ uz dažām dienām izīrējām mašīnu, lai nedaudz apskatītu šo pēdējās Adventes neprātu.

Standarta skats jebkurā Ziemassvētku tirgū

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Vispirms jau jāpriecājas, ka laika prognoze nepiepildījās un, kaut arī daļa Austrijas piedzīvoja katastrofiski daudz sniega, tas īsti nenonāca līdz tiem autobāņiem, pa kurām bijām izvēlējušies braukt. Naktī, pēc 700 km brauciena sasniedzot Minheni, vispirms jau skaidrs, ka nedaudz jāpadzer alus. Centrs tāds patīkami tukšs, izgaismotām mājām un tukšām Ziemassvētku tirgus būdām, kuras apčurā jau krietni nosvinējies puisietis. Krogi, atšķirībā no Ziemassvētku iestādījumiem bija vaļā un tas labi. Nākamajā dienā - sestdienā, sākās tas, ko pa radio nodēvēja par gada lielāko iepirkšanos (svētdienā Vācijā viss ir ciet). Ar katru stundu ļaužu bars pieauga, pusdienlaikā parādījās arī milzīgi tūristu pūļi, bet tā kā Minhene ir liela, vietas pietiek visiem. Protams, viss centrs ir kruzuļos, svecēs, eglēs, lentēs un spīdīgā folijā ievīstīts. Kad viss jau sākt apnikt, laiks braukt uz netālo Zalcburgu, izbaudīt Ziemassvētkus mazpilsētā.

Samērā simpātiskā mežacūka Minhenē

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Zalcburgas centrs vakarā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Zalcburga gan sagādāja krietni sliktāku iespaidu, jo centrs bija vairāk nekā pārblīvēts. Ja nebūtu šeit īsi iebraukuši arī iepriekšējā dienā (lai nopirktu labu alu vienā no klosteriem), tad iespaids paliktu pavisam drūms. Pa centru pārvietoties iespējams nebija vispār, vienkārši drūms pūlis.

Par laimi, nakšņot bija plānots pārdesmit kilometrus tālāk, St. Volfgangas ciematā. Tas nu sagaidīja bez jebkādiem pūļiem, bet ar pilnmēnesi, kurš fantastiski izgaismoja apkārt esošos kalnus. Nākamajā dienā kļuva vēl labāk, uzspīdēja saulīte, palika silti un varēja nesteidzīgi pavazāties pa mazpilsētas centriņu ar karstvīna krūzi rokās.

Ziemassvētku sveces Volfgangas ezerā vēlu vakarā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Volfgangas ezers no augšas no rīta

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tad vēl neliela tuvējo kalnu apskate un tad jau jābrauc caur Vīni mājās. Jāatzīst, ka Vīne bija visspožākā, lielākā daļā māju maksimāli izgaismotas un izkrāšņuļotas, aptuveni tā, ka pat Disnejlenda atpaliek.

Spīdīgā Vīne

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Labs gājiena apraksts

Nieslīgstot sīkumos, icelo.lv un tā reklāmām pārkrauto klonu traveltalisman.lv esmu vienmēr uzskatījis par sūdu. Tomēr nesen tur iebrienot, izrādījās, ka publicēts samērā interesants stāsts par gājienu no Rīgas uz Nidu (Liepājas rajons), gar jūras malu.

Kaut arī stāsts ir dienasgrāmatas veidā, kas ne vienmēr ir labākais formāts, jo nereti to lielāko daļu aizņem garumgari un tikai pasākuma dalībniekiem saistoši sadzīves sīkumu apraksti, šis ir apbrīnojami labi lasāms un interesants.

"19.50 Strauji tuvojās vakars un man bija pilnīgi skaidrs, ka līdz Ventspilij nedavilkšu. Tādēļ nokonstatējis pēc kartes, ka pašreiz iespējams biju Liepupē, devos augšā kāpās meklēt kādu veikalu vai vismaz mājas, lai nopirktu pārtiku un uzdūros kempingam. Kārtējo reizi man teicami bija paveicies. Izskatījās, ka šeit bija bērnu nometne. Uzreiz aiz kāpām, palielā laukumā bija vairākas ēkas un telšu pilsētiņa. Noķēris vienu mazo es noskaidroju , ka ja es vēloties ēst man ir jāiet uz lielāko ēku un virtuve jāvaicājot pēc Zaķa. „Zaķis mani pabarošot.” Tā arī darīju. Ēdnīca bija milzīgs ļembasts, jo tieši tajā brīdi tur barojās, divi duči resgaļu. Iegājis virtuvē apjautajos pēc Zaķa, kurš izrādījās jauna sieviete. Bez liekiem jautājumiem viņa noprasīja, ko es vēloties karbonādi vai kotletes un teica : ok..."

Patiesībā arī otrs autora apraksts par Turcijas apceļošanu ir labs. Atsauc atmiņā tikai īsu eksistenci izbaudījušo un jau pāris gadus mirušo, bet, manuprāt, visu laiku labāko latviešu ceļojumu aprakstu lapu trase.lv

Dzērienu meklējumi

Nevaru teikt, ka esmu vīnu cienītājs. Vīnu cienu, bet, atšķirībā no alus, pievēršu tam visai maz uzmanības un atšķirt labu no slikta ne vienmēr esmu pratis. Tomēr bija visai grūti atteikties no kaimiņa piedāvājuma doties nelielā izbraucienā, kura galvenais mērķis būtu Ungārijas vīna darītavu produkcijas praktiska novērtēšana, īpaši jau tāpēc, ka kaimiņš pēc izglītības ir vīndaris. Vēl labāk, kaimiņa ciemos bija atbraucis viņa bijušais kursabiedrs, kādas katalāņu vīna darītavas pārvaldnieks.

Viss sākās samērā lieliski, vienā no lielākajām Tokajas reģiona vīna darītavām mūs sagaida ļoti solīdi tērpies, kā izskatās, ļoti galvens vadītājs, kurš mums detalizēti izrāda darītavu un pagrabus. Viss notiek negaidīti laipni, aptuveni tā, it kā mēs būtu ilgi gaidīti ciemiņi, tā ka pat katalāņi, kuri apmeklējuši visai daudz vīna darītavas, ir pārsteigti. Lielu daļu no skatītā nesaprotu, jo īsti nepārzinu vīna darīšanas tehnoloģijas un vīnogu šķirņu nosaukumi vai augsnes tips man neko neizsaka. Man daudz interesantāk liekas, ka pagrabos sienas klāj līdz pat 10-15 cm bieza kaut kādas pelējuma sēnes kārta, kura rūpējas par pastāvīga un ļoti mitra klimata uzturēšanu - vīna pudeles te nav nepieciešams novietot guļus, jo korķis tik mitrā gaisā neizžūst.

Tokajas vīna lauki

Beigās vēl nogaršojam samērā daudz produkcijas, loģiski, ka vislabāk garšo tas, kas maksā ap 100 ls pudelē. Tokajas cienījamākais vīns ir īpaši saldais un ļoti dārgais Aszu, kuru gatavo no puvušām vīnogām. Mums iedod pagaršot arī Aszu esenci - neprātīgi saldu un biezu vīnogu sulu, kurā tipiski ir no 400 - 600 g cukura uz litru (piemēram, medum cukura saturs ir virs 900 g/l, kolai ap 40). 2000. gadā, kurš bijis viens no visu laiku labākajiem Aszu gadiem, cukura līmenis pārsniedza 900 gramus.

Tā nu dzeru, uzsūcu gudrības un pēc visai ilgā apmeklējuma izrādās, ka ne par degustāciju, ne iespaidīgo ekskursiju mums neprasa nekādu samaksu; tā arī nesaprotam kas ir par iemeslu ļoti labajai un sirnīgajai uzņemšanai, jo mājaslapā piedāvātā maksas ekskursija, uz kuru pieteicāmies, ir samērā īsa.

Kad pēcpusdienā nonākam pašā Tokajas miestā ir sācies drausmīgs lietus, bet tas netraucē ielīst kādos vīna pagrabiņos (vietējie tādus pat vairāku desmitu metru garumā ir izrakuši pie savām mājām) un pamēģināt nelielu ģimenes vīna darītavu produkciju. Dažiem sanācis ir labi, daudziem samērā draņķīgi. Īpaši daudz apkārt dzīvoties nesanāk, jo pašreiz ir īstākā nesezona un nevienu citu tūristu nemaz nesatiekam, tādēļ vīna pagrabi taisās ciet ātrāk.

Tokajas centrs piecos pēcpusdienā

Nākamajā dienā braucam uz Egeru, vienu no ievērojamākajām sarkanvīna pilsētiņām. Pa ceļam izbraucām cauri dažiem čigānu ciematiņiem netālu no Slovākijas robežas. Jāteic, ka skats ir interesants un šausmīgi bomzīgs. Šeit nevienam nav automašīnas, viss notiek ar zirgiem (ieskaitot lauku aršanu), mājas nolaistas līdz pēdējam, visapkārt totāla un bezgalīga miskaste. Samērā netālu no čigānu ciematiem sanāk apskatīt alas, kuras, kā jau kārtīgs tūrisma objekts, iekļautas UNESCO sarakstos. Stundas laikā izejam iespaidīgus 2,3 kilometrus (maksimālā ekskursija ir 9km gara), tomēr ir neliela vilšanās, jo alas ir ļoti civilizētas - rūpīgi izgaismotas, ar betonētiem celiņiem, nerūsējoša tērauda margām un citiem labumiem. Beigās vēl tiek piedāvāts mūzikas šovs - tiek izslēgta gaisma lielā pazemes hallē tiek atskaņotas 2 dziesmas. Nevar noliegt, ka akustika laba, bet iespaidu nedaudz izbojā viegli čerkstošas tumbas.

Alas

Pēcpusdienā nonākam Egerā, kur no jauna var mesties uzbrukumā nelieliem privātajiem vīna pagrabiem. Tiek atrasta tikai viena darītava, kuras produkcija tiek atzīta par labu, dažviet tā ir tik drausmīga, ka vīnu nemaz nevar iedzert. Interesanta ir kāda kompānija, kuru sastopam vairākos pagrabos - viens no degustētājiem ir tik ļoti pārguris, ka tiek nests līdzi. Pie galda viņš gan parasti atžirgst tik tālu, ka spēj uzņemt vēl dažas vīna glāzes. Viss gan beidzas pietiekoši ātri, jo arī šeit izjūtams pūļu trūkums un viss tiek slēgts agri. Tā nu daudzām vīnu garšām pa galvu maisoties braucam atpakaļ uz Budapeštu.