pirmdiena, 2009. gada 11. maijs

Vienatnē pāri Klusajam okeānam

Biju laukos un lasīju kaut kādu padomju laiku beigās izdotu brošūru "Burinieku laikmets Latvijā". Interesanti, bet ne par to ir runa. Tur uzdūros teikumam par to, ka pirmais cilvēks, kurš solo šķērsojis Kluso okeānu no rietumiem uz austrumiem ir Freds Rebells, īstajā vārdā Pauls Sproģis.

Tas man likās interesanti un tad nedaudz meklējumi internetā deva aptuveni šādu viņa dzīves aprakstu:

Pauls pameta Latviju 1907. gadā, lai izvairītos no iesaukuma cara armijā (kur, kā zināms, bija jādien 25 gadi) un devās uz Vāciju. Tad salīga uz kuģa, 1909. gadā nokļuva Austrālijā, kur apprecēja Emīliju Krumin. Tad apprecējās, izšķīrās un no bēdām sagribēja uz Ameriku braukt (tas notiek jau 1928. gadā), bet viņam nedeva vīzu. Cits laikam būtu noskumis, bet Pauls jūras piekrastē nopirka vecu, aptuveni 6 metrus garu laivu, to salaboja, ar rokām pārzīmēja vairāk nekā 70 gadus vecas navigācijas kartes, bibliotēkā no grāmatām pamācījās navigāciju un devās ceļā. Vētras samērcēja viņa hronometrus, tādēļ burāšana/airēšana noritēja vairāk vai mazāk "uz aklo". Sliktā laikā viņš lūdza dievu, labā - lasīja dzeju un bībeli.

Nobraucot kopā aptuveni 13 000 km, apstājoties pa ceļam uz remontu vairākās Klusā okeāna salās, Pauls pēc aptuveni gadu ilga airējiena (5 mēneši uz sauszemes, 6 mēneši jūrā) ieradās Losandželosā. No turienes viņu deportēja atpakaļ uz Latviju, kur viņu gan vairs neatzina par Latvijas pilsoni. Nu nekas, Pauls divus gadus nodzīvoja vecāku mājās Piltenē, kur par savu ceļojumu uzrakstīja grāmatu - gan tikai angliski - Escape to the Sea. Grāmatu gan vairs nevar nopirkt, jo izdota 1938. un 1939. gadā Londonā un vairāk nav atkārtotu izdevumu.

1937. gadā viņš Latvijā nopirka 7.5 metrīgu airu laivu Selga un sāka airēt uz
Austrāliju. Pie Lielbritānijas gan saprata, ka laiva nav piemērota
pasākumam un to pameta, tad salīga uz mazas jahtas, kura aptuveni pusotra gada laikā caur Panamu nonāca Austrālijā. Pauls Austrālijā arī palika un mira 1968. gadā, 80 gadu vecumā.

Interesanti, ka Pauls bija samērā reliģiozs un "izmēģināja" samērā daudzas kristiešu sektas un mūža nogalē kļuva par pentakostālisma priesteri un rakstīja reliģiskus sacerējumus.

Nemaz nezināju, ka latvieši bija devušies šādos ceļojumos.

otrdiena, 2009. gada 21. aprīlis

Video: kā top karabīnes

Nupat uzkūlos interesantam un izglītojošam video par to kā top karabīnes (šajā gadījumā DMM firmas ražotās). Nekādas dižas jaunatklāsmes tur nav sastopamas, vienīgi nezināju, ka viss šis process tiek tik rūpīgi uzmanīts un pārbaudīts.



Via Trailspace

trešdiena, 2009. gada 18. marts

Pastaiga pa sniegu

Viens solis, otrs solis, trešais...un tad sērsna tomēr neiztur, kāja iebrūk līdz celim, uzraujot uz augšu bikses, kāju uz asā sniega nedaudz nobrāžot, bet kurpi piedzenot ar sniegu. Tas nekas, jāpriecājas, ka šoreiz nav līdz viduklim, jo tas būtu krietni nepatīkamāks pasākums. Un turpinu kārpīties pie sniegiem uz augšu, jo vēl pāris kilometri līdz virsotnei. Tā februāra beigās kāpu vienā no kalniem Itālijas un Francijas pierobežā, domājot par to kāds velns mani trenca laukā no pusotras stundas brauciena attālumā esošās Nicas, kur saule, Vidusjūra, palmas un gandrīz divdesmit grādu silts.

Oriģinālā ideja bija lieliska - tā kā Nica, kur piespiedu kārtā atrados dažas nedēļas, bija apnikusi, tad nolēmu apciemot netālos kalnus, kuri visu laiku nekaunīgi izrāda savas sniegotās virsotnes. Atradu, kurš rajons labi sasniedzams ar vilcienu, nopirku labu karti un vilcienā iekšā. Biju gan brīdināts, ka kalnos jau pusotra kilometra augstumā (mans galamērķis ir 2 km augstumā) ir samērā daudz sniega un slēpošanas sezona norit pilnā sparā, tādēļ kāpšanas taku izvēlējos tādu, kur lavīnu iespējamība būtu gandrīz nulle - gandrīz tikai pa mežu un lēzenu un īsu atklātu lauku augšējām malām.

Jāatzīst, ka ekipējums īsti neatbilda pasākumam, jo, dzīvojot Nicā, nebiju gatavojies nekādām staigāšanām. Kājās bija skriešanas apavi ar īsām skriešanas zeķēm, tāpat arī cimdu nebija. Kad no snovotājiem pārblīvētā vilciena izkāpu vientulīgajā Vievolas miestā aptuveni 950 m augstumā, tad izrādījās, ka sniegs sākas jau stacijā. Pasākums pa īstam sākās netālajā mežā, sagaidot mani ar aptuveni metru vai pusotru dziļu sniega segu. Tomēr pamatīgā sērsna un tas, ka sen nebija snidzis, padarīja sniegu visu ejamu. Tā nu kāpu, nogāze dažviet stāva, dažviet nē, visgrūtākais laikam bija atrast pareizo taku, jo daudzi marķējošie mietiņi ir aprakti, bet no takas tikai dažviet redzamas vientuļu sniega kurpju pēdas.

Sniega biezums gājiena sākumā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Plāns divu stundu laikā pārvarēt vienu augstuma kilometru savas nepilnības izrādīt sāka visai drīz. Viens no lielākajiem traucēkļiem bija ziemā uzkrātais speķis un, ja pagājušā gadā, dzīvodams Šveicē, pa šādām nogāzēm augšup mēdzu uzskriet, tad tagad lēni virzījos uz augšu, smagi un baisi elsdams. Drīz arī notika pirmie ielūzumi - ne čiku, ne grabu, bet līdz celim sniegā iekšā. Bahilas vai pat garākas zeķes būtu ļoti noderējušas, jo kājas sāpīgi tika sabrāztas ļoti ātri. Ja vien es zinātu kāds murgs mani sagaida nedaudz augstāk....

Aptuveni 1500 v.j.l. augstumā lieliski pārliecinājos par to, ka lekcijās stāstītais par nokrišņu apjoma palielināšanos, palielinoties augstumam, pilnībā atbilst patiesībā. Piepeši sniegs vietām palika trīs un četrus metrus biezs un ielūzumi gadījās ik uz katra otrā vai trešā soļa. Visnepatīkamākie ir tie, kad gadās iebrukt līdz krūtīm, jo kārpīšanās ārā ir izcili nogurdinošs pasākums un, līdzīgi kā purvā, ir visai liels risks atstāt apavus dziļi sniegā. Tomēr jebkura atklāta vieta dod jaunus spēkus - ne tikai tāpēc, ka saulītē esošo sniegu klāj patīkama un cieta sērsna, bet tādēļ, ka apkārtējie skati ir lieliski - spoža saule bez mākoņiem, baltas virsotnes visapkārt un pat ne mazākās pēdas no civilizācijas.

Pēdējā posma vidū

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kad stundas laikā pārvarēju vēl aptuveni simt augstuma metrus un vairs neelsu, bet sēcu tik baisulīgi, ka jebkurš meža zvērs mani dzirdēja vismaz puskilometra attālumā, nācās nedaudz pārdomāt plāna pareizību. Nolēmu vismaz nospraust konkrētu atgriešanās laiku - ja līdz vieniem (vēl divas stundas) neesmu galā, tad griežos atpakaļ, jo tomēr ir februāris un tumšs paliek pietiekoši ātri.

Manas "sniega kurpes"

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tā nu autopilotā gāju, kritu iekšā, kārpījos, kritu iekšā līdz skatam pavērās pēdējie divsimt augstuma metri - lēzenas (ap 30 grādu) un kilometriem garas nogāzes un žilbinošs sniegs visapkārt. Cik neaprakstāmi lieliska slēpošana būtu pa tādām...spožais sniegs gan ātri atgrieza realitātē, jo tā kā saules brilles neietilpa manā ekipējuma sarakstā, bet jau pēc dažām minūtēm acis palika sāpīgas, tad nolēmu, ka, ja nevēlos iedzīvoties problēmās ar nelielu sniega aklumu, tad vairāk par stundu šajā saulē uzturēties nevajadzētu - ja pusstundā neesmu augšā, tad eju atpakaļ.

Kā par brīnumu, pusstundā biju augšā gan - uz 2050 v.j.l. esošas pārejas, no kuras pavērās varen jauks skats uz apkārtējām ielejām; arī diena neprātīgi laba ar aptuveni 15 grādiem saulītē... Šeit kārtējo reizi nedaudz mainīju plānus un nolēmu atgriezties pa to pašu ceļu, jo meklēt citas nokāpšanai būtu samērā nogurdinošs pasākums, kurš varētu ievilkties līdz tumsai.

Pašā augšā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Traki smuki skati visapkārt

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu


Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu


Ceļš lejā bija ātrs un patīkams - katrs solis tikpat liels, kā trīs uz augšu kāpjot, varēja lieliski redzēt visas iekritumu vietas un ja vien ik pa laikam nesanāktu nedaudz ielūzt, aizķerties un piezemēties ar seju sniegā, būtu pavisam patīkami. Uz beigām gan sāku izjust saules kausējošo spēku, jo sērsna bija kļuvusi čagana un iekrist gadījās ik pēc dažiem metriem, kas nav patīkami mežā, kur aso sniegu papildina ne mazāk asas skujas un zari.

Kad pēc sešas stundas ilgušās pastaigas izgāju uz ceļa, tad pēkšņi sapratu cik ļoti esmu pārguris. Kājām trīcot, dažas minūtes truli pasēdēju ceļmalā un uzsāku ceļu uz staciju. Pasēdēšana bija tieši laikā, jo aptuveni par minūti nokavēju vilcienu, kurš stacijā ierodas vienu reizi trīs stundās...bet pēc visa šī murga pa normālu ceļu iet kilometrus piecus vai sešus uz citu, lielāku ciematu, kur gaidīšana būtu interesantāka, bija samērā patīkami.

Maršruts, iezīmets ļoti aptuveni

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kopējie rezultāti - vairākas dienas sāpošas kājas, klātas ar zilumiem un skrambām, noieti deviņi kilometri, lai pārvarētu vienu vertikālo. Toties tagad zinu, ka arī ar vieglām botām var iziet tur, kur normāli cilvēki iet ar zābakiem vai sniega kurpēm. Tomēr laikam gan šādu pasākumu atkārtot nemēģināšu.

Atpakaļ pie palmām Nicā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

ceturtdiena, 2009. gada 26. februāris

No pelēkā uz zaļo

Pelēkais skočs nenoliedzami ir visuniversālākais ekipējums jebkurā brīvdabas pasākumā. Ar to vienlīdz labi un stipri var salīmēt laivu, mugursomu, ūdens pudeli, apavus vai arī tulznainās kājas. Tomēr oriģinālais pelēkā skoča autors - Mineapoles kompānija 3M, ir gājusi vēl soli tālāk, ieviešot zaļo (pieejams arī melnā un olīvu krāsā) skoču - Performance Plus Duct Tape 8979.

Tā varēs darboties pat līdz 90 grādu temperatūrai, bet pats svarīgākais - pēc neilgas uzturēšanās ārā, skoču noplēšot nepaliks pretīgās līmes pēdas, spriežot pēc tehniskās specifikācijas, līmlenti bez pēdām varēs noplēst pat pēc 6 mēnešu atrašanās āra saulē un lietū.



Ja vēl izgudrotu tādu skoču, kurš labi līmē uz slapjas virsmas, vairāk neko nevajadzētu.

otrdiena, 2009. gada 24. februāris

Stabulīte uz klinšu sienas

Nesen internetā uzkūlos patīkamas video par trim beļģu un amerikāņu kāpējiem, kuri 13 dienu laikā izkāpa ļoti grūtu maršrutu Patagonijā (1.3 km augsto austrumu sienu Central Tower of Paine), pirmo reizi to uzkāpjot brīvajā kāpšanas stilā.

Pats video gan nevēsta par kāpienu, bet gan atpūtu, kad, sēžot teltī, augstu uz sienas, notiek neliela muzikāla pauze, izpildīta ar stabuli un kaut kādu strinkšķināmu instrumentu.

piektdiena, 2009. gada 20. februāris

Beļģijas izbrauciens

Pats labākais laiks lidošanai ir tad, kad vairākas Rietumeiropas lidostas ir paralizētas divu vai trīs centimetru biezās sniega segas dēļ. Nervozas gaidas (atcels, neatcels), nīkšana un pārdomas par to, ka Rīgas lidostā šādu nieku pat neievēro, nemaz nerunājot par gandrīz visu reisu atcelšanu.

Mums paveicas un tomēr viss notiek, un ar dažu stundu nokavēšanos, vēlu vakarā, piezemējamies Šarleruā, kura, kā jau tipiska Ryanair lidosta, lepni nes Briseles Dienvidu lidostas nosaukumu, kaut arī līdz pašai Briselei ir samērā tālu. Pat paspējam vēl saņemt aizrunāto mašīnu. Nākamajā dienā braucam uz Brigi vai Brūžu (nosaukums laikam atkarīgs no flāmu vai franču izrunas). Mazliet filmas In Brugges iespaidām, mazliet tāpēc, ka tur jau ir būts, bet nebūtu par skādi apskatīt visu vēlreiz.

Liels prieks par to, ka Beļģija ir tik maza, ka visur vai aizbraukt stundas vai divu laikā. Tā nu iebraucam izslavētajā izcakinātajā pilsētiņā. Vispirms ejam uz slimnīcas muzeju (st. Jaans Hospital). Tur dažus simtus gadus, no viduslaikiem līdz pat 19. gadsimta beigām atradās slimnīca. Nevar teikt, ka ļoti interesanti, jo izstādē dominē jēzuliņi un marijas, tomēr ir daži interesanti apskates objekti, piemēram, tādi kā nelieli skapīši, kur tika sēdināti slimnieki, jo tika uzskatīts ka slimniekam daudz progresīvāk ir nevis gulēt, bet sēdēt. Izmērs tiem kubuliem tāds, ka pat mūsdienu pusaudzis tur vairs īsti neietilptu, bet viduslaiku cilvēkiem jau daudz nebija ko ēst un viņi visi bija maziņi.

Pati Brige ir tieši tāda kā bildēs, smukas un pedantiski sakoptas mājas visapkārt, vien labi, ka šajā samērā sliktajā un lietainajā laikā nav daudz tūristu.

Galvenais laukums Brigē

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Viena no daudzajām un tipiskajām Briges ieliņām

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kādā alus veikalā

Vēl tikai atliek briesmīgi pieēsties beļģu pankūkas un braukt uz Holandi, pa ceļam veroties nebeidzamā, kilometriem garā industriālajā ainavā, kura galvenokārt sastāv no ostas, kā arī metalurģijas un naftas apstrādes kombinātiem. Uz Holandi galvenokārt tādēļ, ka Brigē ir dārgas viesnīcas. Holandē apmetamies simpātiskā mazpilsētā ar nosaukumu Middelbourg. Nekā īpaša, bet simpātiska un sakārtota pilsētiņa - tur ir baznīca, mazas ieliņas, kanāls visapkārt un viss pārējais, kam pienāktos būt. Pie pilsētiņas ir pat kovboju parks, kur par 10 vai vairāk eiro galvā var uzmukt kovboju cepuri un pavizināties ar elektriskajiem pseido-kovboj ratiņiem. Šo atrakciju gan izlaižam. Nākamajā dienā jābrauc skatīties urbanizētā pludmale, kura pārpilna ar vēja ģeneratoriem, dambjiem un slūžām. Samērā interesanti, tomēr katrs zemes pleķītis ir tik cītīgi izmantots, ka nekādiem mežiem vai pļavām vieta nav atlikusi nemaz. Tas ir samērā nomācoši.

Pludmale

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu


Arī jūras mala, ar bojām noeknkurotas vai nu mīdiju vai austeru audzētavas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Pēcpusdienā, jo īsti nav ko darīt, iebraucam pilsētiņā Bergen-op-Zoom, kas sagādā patīkamu pārsteigumu. Ir karnevāla laiks un, kā izrādās, šīs pilsētiņas karnevāls ir pietiekoši ievērojams visas Holandes mērogā. Gandrīz visi cilvēki, kurus sastopam centrā, saģērbušies dažādos kankaru kažokos, cepurēm piestiprinājuši puķes un dažādus spīdīgus niekus, ap pleciem apmet kruzuļu aizkarus vai baltas lentas un orķestra pavadībā nelielās grupiņās staigā apkārt. Visai interesants skats. Diemžēl mums nav laika gaidīt līdz vakaram, kad liela daļa dalībnieku noteikti patīkami piemetīsies un svētku atmosfēra kļūs izteikti krāsaināka un jautrāka.


Bergen-Op-Zoom centrā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šādi ir diezgan daudz centrā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Viens no gājieniem, pa kafejnīcas logu skatoties

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Mēs braucam atpakaļ uz Beļģiju - Antverpeni. Arī tur ir būts, bet tomēr patīkami pastaigāt pa smukajām ieliņām un kartes trūkuma dēļ, klusi lamājoties, gandrīz stundu maldīties ar automašīnu pa nebeidzamām vienvirziena ieliņām. Nākamajā dienā nav paredzēts nekas, vien lidojums atpakaļ, tomēr lai diena būtu aizpildīta, nolemjam izbraukt uz Ljēžu, kura ir Valonijas galvenās pilsēta. Izrādās, lēmums bija visai labs. Ljēža ir samērā tipiska franču pilsētiņa, smuka, bet nedaudz netīra un haotiska - visādas vecas un smukas baznīcas, daudz veikalu un visvisādu māju. Kaut arī pareizi būtu visu kārtīgi paskatīties, esam no skatīšanās jau paspējuši nogurt un daudz interesantāk ir iet veikalā pirkt sviestmaizes.

Nu tad vēl tikai lidosta, pēkšņais sniegputenis, kurš mums uzdzen bailes par mūsu reisa atcelšanu un kādi 50 skolnieki lidmašīnā, kuri, pretēji mūsu domām, nevis sarīko briesmīgu ļembastu, bet gan uzvedas mierīgi un klusi. Un kur nu vēl labāks pasākuma nobeigums, atklājot, ka neviens bagāžā ieliktais alus nav saplīsis. Vienkārši ideāli!

Aptuvenais maršruts, kopumā 3 dienās, 620 km

pirmdiena, 2009. gada 26. janvāris

Alumīnija bundžu deglis

Tas ir spirta deglis ar visai vienkāršu konstrukciju, kuru pagatavo no divām skārda bundžām. Deglis izcili viegls, neprātīgi lēts un samērā ērts lietošanā, tā vismaz apgalvo degļa fani.

Par šāda degļa izgatavošanu paša rokām biju prātojis jau ilgāku laiku. No prātošanas līdz idejas realizācijai pagāja ilgs laiks, līdz vienu dienu izlasīju pamācības šeit, paskatījos video šeit un nolēmu ideju realizēt.

Vienīgās nepieciešamās sastāvdaļas ir divas skārdenes. Augstākminētajos padomos caurumu urbšanai tiek ieteikts izmantot dažāda diametra urbjus, tomēr nolēmu ar tik augstām tehnoloģijām neaizrauties un caurumus izsist ar riģipša skrūvēm, kuras ir ļoti asas. Vēl nepieciešama žilete vai celtniecības nazis, vai arī vienkāršas šķēres. Tāpat var apgādāties ar plakanknaiblēm ar kurām būs vieglā ieliekt asās malas.


Uzskatīju, ka, lai iegūtu skārdenes būtu nepiedienīgi dzert saldās limonādes, tādēļ tika iepirkts alus, kurš tika patērēts celtniecības procesa laikā.


Vispirms tika izsisti degšanas caurumi. Darīju to pirms bundžu sagriešanas, jo tad to malas nebūtu tik stingras.


Tad tika izsists caurums degļa piepildīšanai, kurš vēlāk tiks pārsegts ar monētu.


Tad abām bundžām nogriezts dibens, aptuveni centimetru no malas. Tas viss atkarīgs no tā, cik lielu vēlas degļa tilpumu.


Vienai no pamatnēm tiek atliektas malas, lai to vieglāk būtu ievietot otrajā.



Abas daļas tiek stingri saspiestas kopā, caurums pārklāts ar monētu un deglis ir gatavs.



Viss pasākums aizņēma aptuveni trīs līdz četras minūtes, krietni mazāk nekā biju plānojis.

Pirmajai aizdedzināšanai lietoju kvalitatīvu medicīnisko spirtu. Lēju nedaudz šķaidoties, lai deglis tiktu apšļakstīts ar spirtu, kurš uzsildītu degļa virsmu un tas vispār degtu. Izrādījās, ka pārcentos, jo vispirms ieguvu ugunsmetēju. Labi, ka bija tuvumā bļoda, kuru uzmetu liesmu kamolam virsū un liesmu apslāpēju. Pēc tam biju uzmanīgāks un izšļakstīju tikai dažas piles dārgā šķidruma.



Pēc piecu minūšu degšanas.


Tagad jau rezultāts bija labāks. Kā var redzēt, lielākās liesmas nāca no vidus, jo monēta nenosedz lielāko caurumu pietiekami blīvi, tādēļ nākamajiem modeļiem jāpiedomā tieši pie šī aspekta. Pēc dažu minūšu degšanas liesmas no vidus gan krietni samazinājās.

Mācības nākamajai reizei:

- deglis noteikti dega ar lielāku liesmu kā gribētos. Kaut arī to nebiju piepildījis līdz malām, tas izdega diezgan ātri. Sapratu, ka nākamreiz degšanas caurumiņi jāsit krietni mazāka diametra, vislabāk tādi, kuri knapi saredzami. Un, protams, vajag nelielu, no stieplēm izgatavotu statīvu, uz kura novietot katliņu.

- atliektajās malās ir jāizurbina daži caurumi, lai spirts labāk aizplūst uz malām un nedeg vidū. Neesmu gan pārliecināts vai tas būtiski kaut ko mainīs.

- daudz vieglāk būtu bijis abus dibenus savienot vispirms un tikai tad izsist caurumus, arī šajā gadījumā konstrukcija būtu stingra.

- degļa ietilpību vajadzētu nedaudz lielāku.

trešdiena, 2009. gada 21. janvāris

Zvēri uzbrūk

Atcerējos par diviem rakstiem par zvēru uzbrukumiem, kuri man savulaik ir likušies samērā interesanti un izrādījās, ka abi joprojām ir pieejami internetā, pilnā veidā ar fotogrāfijām.

Pirmais saucas "Vajājot garu lauvas" (Stalking Spirit Lions), kas publicēts 2006. gada oktobrī.

Rakstā ir par Tanzāniju, kur, pateicoties cilvēku straujajai izplatībai lauvu apdzīvotos apgabalos (ārpus nacionālajiem parkiem) un vienlaicīgai lauvu iecienīta medījuma - dažādu antilpoju tipa zvēru izkaušanai no cilvēka puses, lauvas ir "pārslēgušās" uz daudz vieglāk iegūstamu medījumu - mājlopiem un bērniem. Pretēji rietumniekiem, kuri saistībā ar uzbrukumu kraso pieaugumu vairāk sliecas piekrist augstākminētajam viedoklim, vietēji neuzskata, ka lauvas-cilvēku slepkavas ir īstas lauvas, bet gan mītiski gari. Te ir mazs citāts, kuru iztulkoju:

"...pieņemsim, ka jums nepieciešams garu lauva. Jūsu kaimiņš nočiepa jūsu kazu, pārgulēja ar jūsu sievu, nu vienalga, un jums gribētos viņu no tā atradināt. Kad neviens neskatās, jums jāpārlavās Ruvumas upei uz Mozambiku un jāsameklē Makonde mtalaam. Par samaksu viņš jums iedos nepieciešamo "tehnoloģiju", parasti divus augus un dažas instrukcijas. Tad jums jāatgriežas biezajos krūmos pie ciema, jānosviež viens no augiem zemē un - puff - jums ir lauva. Tad jums jāpaliek krūmos gaidīt līdz lauva veicis uzbrukumu. Kad viņš atgriežas, jums viņš "jādeaktivizē" novietojot otru augu uz delnas un atļaujot lauvam to nolaizīt. Lūk šajā vietā lietas kļūst nedaudz sarežģītas. Jūsu laiva visticamāk būs klāts ar jūsu ienaidnieka asinīm un tādēļ izskatīsies samērā briesmīgs. Tā nu jums būtu jāstāv tur tumšajos, spokainajos krūmos ar izstieptu trīcošu roku un jāgaida līdz šis asiņainais monstrs nolaizīs jūsu delnu. Tieši tā. Lielākā daļa cilvēku nobītos un bēgtu. Lauva nekad netiek deaktivizēts un tā sākas uzbrukumi cilvēkiem..."

Bet tas vēl nav viss. Tā kā vietējie baidās no garu lauvu atriebības, viņi parasti pārstājot sniegt informāciju par lauvu uzbrukumiem valdības nolīgtajiem medniekiem un vēršas pie vietējiem burvjiem, kuri ar dažnedažādām metodēm "sajauc lauvām prātus", bet parasti ne uz pārāk ilgu laiku.

Arī agrāk šajos apgabalos lauvas nogalinājušas cilvēkus, pēdējais lielākais uzbrukums notika laikā no 1932. līdz 1947. gadam Njombes apgabalā, kad bojā no lauvu nagiem gāja aptuveni 1500 cilvēku. Katrā ziņā, dzīve laukos Tanzānijā izskatās samērā bīstama.

Otrs raksts "Vai esat redzējuši šo krokodilu" (Have You Seen This Croc) un tam pēc 3 gadiem sekojošais Lying Low stāsta par Burundi slavenāko krokodilu Gustavu (garums aptuveni 6,5 metri, svars ap 800 kilogramu), kurš savas dzīves dažu desmitu gadu laikā varētu būt nogalinājis pat vairākus simtus vietējo iedzīvotāju. Tā kā šajā apkārtnē nemitīgi ir plosījies pilsoņu karš, krokodilam kādu uzmanību sāka pievērst tikai pēc miera iestāšanās un pagaidām daudzu gadu centieni viņu noķert nav vainagojušies panākumiem. Ir izdevies vien iegūt dažas miglainas fotogrāfijas.

Katrā ziņā, pirms rakstu izlasīšanas, nebiju domājis, ka noķert šādus lielus savvaļas dzīvniekus ir tik grūti, ka pat veiksmīgākie mednieki un pēddziņi labākajā gadījumā vairāku gadu laikā ir uz mirkli tikai redzējuši sava ķeramā objektu ēnu.

sestdiena, 2009. gada 17. janvāris

Sliktais laiks Antarktīdā

Nesen ceļojumu pa internetu uzsācis visai interesants un īss video par sliktajiem laika apstākļiem Antarktīdā, McMurdo zinātniskajā stacijā, kad laukā plosās tā sauktā Condition 1 vētra.

Condition 1 nozīmē, ka:
- vēja ātrums pastāvīgi pārsniedz 28 metrus sekundē,
- vēja dzesējošais efekts (nevis īstā temperatūra, bet temperatūra, kura tiek sajusta spēcīgā vēja dēļ) pārsniedz -73 grādus,
- redzamība ir mazāk nekā 30 metru.

Ja tas izklausās pretīgi, tad ar dažām sekundēm video pietiek, lai saprastu, ka sajūtas šādā vētrā varētu būt visai nelabas.


Condition 2 nozīmē jau nedaudz maigāku laiku, bet Condition 3 ir viss pārējais.

Video filmējis ir fotogrāfs Antonijs Pauels Anthony Powell, kuram ir arī samērā interesants blogs - Frostbytes ar lieliskām fotogrāfijām.

Tāpat nevar jau nepieminēt latviešu blogu no Antarktīdas - Inga un Jolanta Antarktīdā, vienīgi šeit interneta ierobežojumu dēļ neparādās bildes.