trešdiena, 2008. gada 30. jūlijs

European OutDoor izstāde

Pirms divām nedēļām Vācijas dienvidos beidzās Eiropā lielākā aktīvās atpūtas izstāde - European Outdoor 2008. Gribēju tur aizbraukt, jo tepat netālu, bet, kā izrādās, vienkāršā publika netiek ielaista un noformēties kā žurnālistam vai kaut kādam tirdzniecības pārstāvim nesanāca laika.

Pēc atsauksmēm spriežot, šīgada izstāde bija laba, bet katru gadu tās interesantākais posms ir apbalvojumi par labākajiem produktiem - kopumā 9 kategorijās - apaviem, guļammaisiem, kāpšanas, kempingu ekipējumam u.c. Tāpat tika piešķirti 2 zelta un 6 sudraba apbalvojumi izcilākajiem produktiem un esmu te nedaudz aprakstījis šo balvu saņēmējus.

Zelta balvas


Loģiski, ka pirmā vieta ir Therm-a-rest jaunajam produktam, kuru laidīs klajā 2009. gada pavasarī - NeoAir piepūšamajam paklājiņam.


Tas sver, sākot no 250 gramiem, saritināts aizņem aptuveni 1 litra tilpumu un tā siltumizolācijas spējas (R-vērtība 3.5) neatpaliek no pašpiepūšamajiem ekvivalentiem. Tātad - aizņem mazāk vietas nekā jebkurš cits paklājiņš, sver tikpat cik vieglie putu paklāji un tam ir laba siltumizolācija. Tāpat mīkstāka gulēšana, jo piepūsts NeoAir ir ap 5 cm biezs. Protams, labās īpašības izpaudīsies arī 120 līdz 170 dolāru cenā.

Otru zelta balvu izpelnījās Bergans Wiglo - telts tipi formā. Samērā interesants risinājums, kurš būtiski palielina iekštelpu izmērus, lietošanas ērtības un telts stabilitāti.

Piemēram, attēlā redzamajā modelī ir vieta 4-6 cilvēkiem un tā svars ir tikai 5,9 kilogrami.

Sudraba balvas.

Sudraba balvas galvenokārt piešķirtas kāpšanas produktiem. Iepriekš nebiju pieminējis, bet šīs balvas piešķir galvenokārt par jaunievedumiem un, acīmredzot, šajā jomā ražotāji bijuši ar bagātāku izdomu.

Mammut Smart (vēl nav nopērkams) - drošināšanas palīgierīce. Lietošana izcili vienkārša - šo ierīci ar karabīni piekabina pie sistēmas un noslogošanas gadījumā ierīce dinamiski bloķē kustību pa virvi uz leju. Paredzēta kāpšanai ar vienu virvi un augšējo drošināšanu (piem. iekštelpām) un gadījumiem, kad drošinātājs ir krietni vieglāks par drošināmo.


Mamook GTX - Mammut izstrādāti kāpšanas zābaki (vēl nav nopērkami). 860 gramu uz zābaku izsaka visu. To virsma esot cieta tikai tam nepieciešamajās vietās.


Osprey Exos 46 mugursoma, kura pārdošanā Eiropā nonāks 2009. gada sākumā.

Kārtējo reizi Osprey apliecina savu pārākumu par citiem mugursomu ražotājiem - Exos 46 sver tikai 860 gramus, tomēr tai ir rāmis, elastīgas lences un jauna muguras ventilācijas sistēma.

Grivel Steel Blade (Grivel mājaslapā jāmeklē pie jaunumiem) - kompakta, viegla (406 g) un izturīga sniega lāpsta. Tā ir izgatavota no izturīgas plastmasas ar metāla asmeni rokamajai daļai, lai spētu rakt pat izcili cietu sniegu. Kātu var pagarināt ar ledus cirtni.


Bolt Products BH1 kāpšanas āķi. Vācu produkts par samērīgu cenu - no 3.45 līdz 4.15 eiro/gabalā.

Āķu princips ir eleganti vienkāršs - noslogojot šos vīteniski savītos āķus, tie paplešas un piespiežas cauruma sienām, tā ievērojami palielinot to noturību.

Black Diamond Orbit. LED laterna, pieejama no šī gada rudens, tomēr no citām atšķiras ar savu īpaši mazo svaru (135 grami), mazo izmēru (10 cm, kad salikta) un spēcīgo LED lampu (1 vats). Darbojas vairākus desmitus stundu ar trim AAA baterijām.

pirmdiena, 2008. gada 28. jūlijs

Interesantas veloķiveres

Kaut kad ziemā īsi pieminēju snovošanas cepures, kurās iebūvēta ķivere. Šis variants ir kaut kas līdzīgs, tomēr, Yakkey ķiverēm atšķirībā no citiem izstrādājumiem, augšas cepuri var viegli nomainīt. Tās paredzētas abu dzimumu pārstāvjiem.


Manuprāt, izskatās pat samērā labi.



Ķiveres ražo Dānijā, pagaidām tas var nopirkt tikai šajos veikalos, bet domāju, ka jau pēc neilga laika tās parādīsies arī citos veikalos. Cenu neatradu, bet tā noteikti paliela, pie dāņiem nekas nav pa lēto.

Via GetOutdoors

ceturtdiena, 2008. gada 24. jūlijs

via ferrata Jegihorn

Svētdien devos uz Šveices pašiem dienvidiem, Itālijas pierobežu, jo laika prognoze solīja, ka tur mākoņu nebūs. Tā kā biju plānojis ferratu virs 3km augstuma (laikam augstāko Šveicē) - Jegihorn, kur visu gadu ir sniegs, tad pat nelieli mākoņi un vējš radītu problēmas. Tā nu braucu augšā pacēlājā kopā ar slēpotājiem un snovotājiem, bet pusceļā kāpu ārā. Tad vēl kādi kilometri līdz ferratas sākumam - patiesībā ceļš bija grūts, jo visa iešana ir pa pašlaik nokusušajām, bet pamatīgi stāvajām melnajām trasēm.

Šai ferratai bija 3. kategorija - aptuveni vidēja. Vienīgā īpatnība - ļoti gara, troses vien ap 1 km garumā un viss pasākums prasa aptuveni 5-6 stundas (uzkāpšana un nokāpšana).

Viss maršruts. Augstumu starpība kopā pāri 400m

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Visai drīz pēc sākuma jau sastapos ar sastrēgumu - tante kāpj kopā ar mazo dēliņu un viņiem kāpšana norisinās īpaši lēni. Tomēr pēc pusstundas viņa attapās citus palaist garām. Pagāju arī garām bariņam spāņu. Tā nu pamazām no 2800 m uzkāpu līdz 3000, saulītē forši, bet ēnā uzreiz sajūt aukstumu - tikai nedaudz virs nulles, ko apliecina sniegs visapkārt. Sāku jau domāt, ka augstāk nebūs labi, jo rokas jau tagad pamatīgi salst uz aukstajiem akmeņiem un trosēm. Tā nu prātuļojot nonācu līdz galvenajai atrakcijai - aptuveni 80 metrus garam trošu tiltiņam. Tas uzstādīts pietiekoši nesen un ir iespēja tiltiņu apiet pa apakšu. Bet nu kā var atteikties no vējā slaidi šūpojošām trosēm, kuras nostieptas aptuveni 25-30 metru augstumā? Kopumā divas, aptuveni 10 cm platumā. Tā nu sāku iet - jāsaka, ka diezgan bailīgi, īpaši mirkļos, kad uznāca stiprākas vēja brāzmas un visu konstrukciju līgani iešūpoja.

Te var vāji redzēt smuko tiltiņu. Mērogam - starp aizas dibenu un tiltiņu novietotos aptuveni deviņstāvu māja

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Skats zemes virzienā, samērā šauri tur bija

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Te iet spānis

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Aiz tiltiņa cita atrakcija, pārdesmit metrus augstas virvju kāpnes. Kamēr kāpju, ir iespēja novērot nesen apdzīto spāņu iešanu pāri tiltiņam - viena no spānietēm visu laiku spiedz. Kad uzkāpu pa virvju kāpnēm, tad sapratu, ka šeit jau nu noteikti kategorija mainījusies, jo sekoja pagarš un stāvs gabals ar pietiekoši daudz dabiskajām aizķerēm.

Ļoti smuki ēnā var redzēt kāpšanu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Uz visām pusēm vienkārši ideāli skati

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Katrā ziņā, manis iepriekš kāptās 4. kategorijas ferratas nebija tik sarežģītas. Un kā tad, vēlāk internetā palasot diskusijas, visi nonāk pie vienota secinājuma - tiltiņš un tam sekojošais, jau ir 4. kategorija. Galvenais, ka tas īsti nav ievietots ceļvežos un ir daudz jautru stāstu kā cilvēki pirmo reizi mūžā gāja pa ferratu (jo izlasīja, ka viegla), uz tiltiņa sabijās un pēc tiltiņa nomocījās (jo nebija garu kāju, kas šeit nepieciešamas). Vai arī kā bērni nobijās tiltiņa vidū un palika stāvam sastinguši un vajadzēja viņus nonest malā.

Netālu no virsotnes

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu


Tā nu nedaudz piekusis sasniedzu 3208 metrus augsto virsotni. Skats absolūti ideāls - arī Materhornu var redzēt - nu tā ļoti tālu. Pa vienu malu virsotnē ik pa laikam ierodas arī klinšu kāpēji. Saulītē forši izlaisties un pagulšņāt.

Virsotnē. Virs balti ķiverotā kāpēja galvas redzama Materhorna pati spice

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tagad vēl tik pusotras stundas kāpiens uz leju līdz būdām un tad neliela mānīšanās - līdz ciematam nobraucu ar pacēlāju, jo iepriekšējā nedēļā sastieptā kāja tomēr negrib kātot atlikušos 11 vai 12 kilometrus (1,2 augstuma km).

trešdiena, 2008. gada 23. jūlijs

Šķīstošās kofeīna ripiņas

Beidzot tas ir klāt - kofeīns sporta dzēriena veidā. Vienu tableti iemet puslitra pudelē un bez dažādiem noderīgiem minerāliem, ZYM Catapult satur arī 1 tasi kafijas (100mg kofeīna). Vai arī var vienkārši tableti paturēt zem mēles.



Šo biju gaidījis ļoti ilgi un domājams, ka drīzā nākotnē bez kofeīna neviens sporta dzēriens vai ēdiens nebūs iedomājams. Man tik atmiņā nāk nesenais eksāmenu laiks jūnijā, kad nepamanīju to, ka 150 mg kofeīna satur 100 ml, nevis puslitrs pretīgi saldā dzēriena. Rezultātā (kafiju nedzeru) pēc gandrīz 8 kafijas krūzītēm vienlaikus, ņirbošām acīm eksāmenam varēju mācīties visu nakti un arī nākamajā dienā jutos pārāk ņiprs.

Via Backcountry

pirmdiena, 2008. gada 21. jūlijs

via ferrata uz Eigera ziemeļu sienas

Vienmēr biju gribējis apskatīt slaveno Eigera ziemeļu sienu (samērā grūti kāpjama, īpaši vasarā, nevis tādēļ, ka izcili tehniski grūta, bet slikto laika apstākļu, drūpošo klinšu, akmeņu nogruvumu un lavīnu dēļ).

Nezinu kādēļ sanāca tā, ka nedēļas nogalē bija labs laiks, tādēļ cēlos piecos un braucu uz Interlakenu. Iebraucot Interlakenā mani pārņēma nelaba nojausma - ja pirms astoņiem sestdienā stacija ir pilna ar tautu, kurai kājās kalnu zābaki, tad var iedomāties kā izskatīsies tas viss pēc divām stundām un cik baismonīgi pilnas būs visas takas. Vēl viena pārsēšanās un Grindelvaldē uz mazo kalnu vilcieniņu, kurā 90% pasažieru sastāda japāņu un amerikāņu grupas, jau gaida pūlis.

Grindelvaldes ciemats

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Pienākot vilcienam sākas nenormāla grūstīšanās un spaidīšanās. Nu jau man paliek skaidrs, ka nedēļas nogalēs vairs nekur nebraukšu. Viss gan paliek labāk, kad mazajā Alpiglen stacijā izkāpju tikai es un vēl daži cilvēki - viss bars aizbrauc uz Jungfraujoch - Eiropas augstāko dzelzceļa staciju (3545 m v.j.l.). Man gan nav skaidrs kādēļ tādam pasākumam vajadzēja zābakus un nūjas.

Pēc laika no redzes loka esmu pazaudējis arī visus pārējos un beidzot var izbaudīt skatu uz Eigeru - šis gan ir pārāk liels, lai varētu ietvert fotoaparāta objektīvā.
Eigera ziemeļu siena no sāniem

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Eigers no cita skatu punkta

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu


Mans šodienas mērķis ir Ostegg via ferrata - 3 grūtības pakāpes ferrata, kas nozīmē, ka vidēja ar tendenci uz vieglo galu. Te galvenais ir nevis grūtības, bet tas, ka tiek kāpts ferratā uz Eigera slavenās ziemeļu sienas.

Zaļā ir taka, sarkanā līnija ir ferrata. Viss ļoti aptuveni. Kaut arī Ostegg virsotne, kurā kāpu šeit izskatās augstāk par pašu Eigeru, tas ir vizuāls māns un patiesībā Eigera virsotne paceļas 1,6 km augstāk

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Par pārsteigumu, šis pasākums nav nemaz tik viegls, vispirms jau pārsimt nogurdinoši augstuma metri pa birstošiem un drūpošiem akmeņiem. Arī pati ferrata nav nemaz vienkārša - ir gandrīz tikai dabiskās aizķeres, virs galvas ik pa laikam tek strauts, akmens slīd. Forši un interesanti, bet tā noteikti ir grūtākā 3. līmeņa ferrata, kādā esmu kāpis. Sāku saprast kādēļ Eigerā kāpt tik grūti - pat sausā laikā visu laiku kaut kas birst no augšas, vairāki lieli akmeņi ir kustīgi. Arī grāmatā teikts, ka lietus laikā šeit tuvumā nedrīkst nākt, jo visai lielas iespējas sagaidīt akmeņu nogruvumu.

Govis uz Schreckhorn (4078m) fona

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Vēl viens skats uz Schreckhorn pusi

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Lejā jārāpjas pa to pašu ceļu un pamanos akmeņos iespiest zābaku - nākas izvilkt kāju no zābaka un mēģināt izmanipulēt zābaku no akmeņu starpas. Protams, tas notiek nelāgā vietā - ar otru roku jāturas, abas kājas dubļos un uz galvas līst kaut kāds strauts.

Ejot lejā vēl uzduros smukai ledus alai (no rīta šajā ledus blāķī nekas daudz izkusis nebija), tomēr pašā caurumā dziļi nelienu, ir aizdomas, ka īpatnējais veidojums drīz sagāzīsies.

Ledus gabals ar alu. Ja ieskatās, pie ieejas stāv tante, tad var apjaust izmērus

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tagad nu pēc sešām vai septiņām labi pavadītām stundām atliek tikai kratīšanās vilcienā, turklāt viss ir vēl pilnāks kā no rīta. Vilcienā uz Berni, kā izrādās, esmu aizņēmis kāda šveiciešu puišeļa vietu (šis pa to laiku sēdēja tēvam klēpī). Protams, kad apsēžos, šim ar vajag atpakaļ un tad 20 minūtes tēvam čīkst, ka grib savu vietu. Man ir vienalga, esmu saguris un viņš var ņerkstēt cik uziet. Kad kāpjam arī Bernē, puišelis pilnā rīklē sāk kviekt, ka grib, lai tēvs viņu nes. Protams, nākamajā vilcienā uz Lozannu, kur esmu plānojis patīkami gulēt, kāds jauneklis pa visu vagonu savai ceļabiedrenei stāsta kaut ko par drakoniem un viņu paradumiem. Visas mokas gan beidzas laimīgi - mājas ledusskapis savās vēsajās miesās man ir saglabājis alu un tad jau vairāk neko nevajag.

ceturtdiena, 2008. gada 17. jūlijs

Maija National Geographic Adventure uzdūros samērā interesantam rakstam (vēl nav pieejams interneta arhīvā, jo pārāk jauns) par 2007. gada augustu, kad krievi Ziemeļpolā - Ziemeļu Ledus okeāna dibenā ar lielu pompu uzstādīja Krievijas karogu, izraidot plašas diskusijas par šo apgabalu teritoriālo piederību, jo, kā zināms, tur atrodama nafta vismaz triljons dolāru vērtībā. Uz šo soli nekavējās atbildēt Kanāda, sūtot savas ekspedīcijas uz polārajiem apgabaliem, bet tas jau vairs nav svarīgi.



Kā izrādās, šis pasākums pirmssākumos nemaz nebija krievu ideja. Vēl vairāk - Ziemeļpola apciemošana bija austrāliešu biznesmeņa Maika Makdovela (Mike MacDowell), kompānijas Deep Ocean Expeditions garabērns. Jau 2001. gadā par 95 000 dolāru viņš piedāvāja būt pirmajiem cilvēkiem, kuri nokļūtu "īstajā" Ziemeļpolā, 4km dziļumā (neviens cits tur nav bijis un visai ticams, ka tuvākajā laikā nebūs, jo ieniršanai tik lielā dziļumā nepieciešami īpaši izturīgi batiskafi, kuru skaits pasaulē nepārsniedz 4 gab. un divi no tiem pieder Krievijai). Pieteicās 10 klientu, tomēr tas bija par maz un pasākums tika atcelts. Pēc kāda laika uzradās zviedru biznesmenis Frederiks Paulsens (Frederik Paulsen), kurš par iespēju būt klāt pirmajā ieniršanā samaksāja miljonu dolāru un viss tika plānots 2006. gadā.

Pasākums būtu noritējis veiksmīgi, ja vien krievi nebūtu aptvēruši, ka šo projektu itin labi varētu izmantot savā labā. Neko citu kā nepiekrist izmaiņām noteikumos nevarēja, jo viss - gan ledlauži, gan zemūdenes tika nomātas no valsts dotētiem zinātniekiem. Tā nu tika iecelts jauns ekspedīcijas vadītājs no Krievijas, skata pēc piesaistīti zinātnieki, žurnālisti un, protams, politiķi.

Beigu beigās 2007. gadā notika viens niriens ar divām zemūdenēm, kurā piedalījās divi Krievijas pārstāvji, kā arī pasākuma sākotnējais autors - Makdovels un viņa klients zviedrs Paulsens. Visi četri samērā drīz arī saņēma prestižā Explorers Club medaļas.


Interesanti, ka pats Makdovels atturas šo pasākumu komentēt, jo viņa bizness Krievijā pašlaik zeļ un plaukst (izbraucieni ar MIG iznīcinātājiem, krievu zemūdenēm un citas izpriecas).

otrdiena, 2008. gada 15. jūlijs

Priecīga ziņa geokešinga cienītājiem

Ja agrāk jaunu GPS ierīču modeļus izlaida reizi gadā, tad tagad to skaits aug kā sēnes, līdzīgi mobilo telefonu modeļiem. Protams, ikviens zina, ka mobilo telefonu GPS ārpus pilsētas izmantot nevar, jo to baterijas darbības laiks ir pārāk īss.

Garmin pat nebija īsti palaidis pārdošanā Colorado, kad gatavs ir Oregon - izskatās tieši tāpat, tikai tagad nācis klāt ir saulē labi saskatāms skārienjūtīgs ekrāns, bezvadu pieslēgums (lai ātri ielasītu vai apmainītos ar citiem ar punktu atrašanās vietām vai maršrutiem). Šis esot arī viens no pirmajiem GPS, kurš esot īpaši pielāgots ar geokešinga cienītājiem. Protams, vēl ir 3D kartes attēlošanas iespēja, micro SD kartes slots, temperatūras sensors, barometrs, kompass un viss pārējais. Kopumā 5 dažādi modeļi, cena no 400 līdz 600 USD.



Interesanti, ka modeļi šoreiz ir izstrādāti nevis atkarībā no tajos pieejamo opciju skaita (jo vairāk, jo dārgāk), bet gan ierīces izmantošanas veida - tā modelis 400s paredzēts laivošanai saldūdeņos, 400c - jūrā, 400t - pa sauszemi un tajā īpaši piedomāts pie topogrāfisko karšu attēlošanas, arī 3D skatījumā.

Par visu sīkāk (specifikācijām, cenām un pieejamību), atkarībā no modeļa veida var lasīt šajos NaviGadget rakstos. Īstais iznākšanas datums nev zināms, bet tam jābūt drīz, ja jau pieejama tik detalizēta informācija.

pirmdiena, 2008. gada 14. jūlijs

Via ferratas Šveicē

Šveice ir dīvainību pārpilna. Viena no patīkamākajām ir tā, ka vilcieni visos virzienos no visām stacijām kursē vismaz 2 līdz 30 reizes stundā un tādēļ nav problēmu pirms darba piecos no rīta fiksi aizbraukt līdz kalniem, pakāpelēt vai pastaigāt un pirms divpadsmitiem atgriezties darbā. Dažas stundas jau var viegli atstrādāt.


Tipisks skats jebkur Šveices kalnos

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Nekad nebiju kāpis pa via ferratām (ar dzelzs trosēm aprīkoti kāpšanas maršruti) tādēļ nopirku attiecīgo ceļvedi, aprīkojumu (2 pašnoslēdzošās karabīnes ar cilpām, kādi 40 Ls) un viss bija gatavs. Šveices ferratu īpatnība ir tā, ka tās sāktas veidot tikai nesen - deviņdesmitajos gados, tādēļ troses un pakāpieni ir jauni un nav sarūsējuši, kas rada papildus drošības sajūtu. Sāku ar samērā vienkāršākajām, lai iemācītos ātri pārlikt karabīnes un aptvertu pamatprincipus. Grāmatā teikts, ka tas arī nepieciešams, lai pārvarētu bailes no augstuma, jo, ja grūtā vietā panikā sākot trīcēt rokas un kājas, tad tas neesot labi.

šitā tas viss izskatās, kad ir pieķēdējies pie troses

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šogad vasara ir izcili sūdīga - negaisi vienā laidā, kuri padara kāpšanu neiespējamu - tā kā via ferratas sastāv no pārsimt metrus garām tērauda trosēm, tad negaisa laikā tās pārtop par zibensnovedējiem, kuriem nav vēlams atrasties tuvumā. Tā nu no rīta puspiecos palasīju interneta prognozi, tad vilcienā iekšā, tad vietējā gaisa tramvajā vai autobusā un jau pusseptiņos - laikā, kad kolēģi tikai modās, es jau biju uz kalna. Rīta agruma skati kalnos ir nepārspējami.

Nākot no Lavašī ferratas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

pie ūdenskrituma Šamperī

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Konkrēti šeit, paskatoties uz mājiņu lejā, man bija bail

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Skats Mittaghorna ferratas vienā pusē (viena no retajām Šveices ferratām, kur sasniedz 3tūkstošnieka virsotni). Pa šļūdoni slēpo arī vasarā, tā mājiņa ir pacēlāja vidus stacija...

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

...un šitāds uz otru pusi (ciemats saucas Saas Fee, laikam smuks, bet nebija laika paskatīties, jo steidzos). Viss netālu no Maternhorna atrodas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šeit arī izbijos, tas tiltiņš pārāk neganti šūpojās

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Un pa šādu taku pēc kāpelēšanas fiksi uz staciju un strādāt

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Jāatzīstas, ka sākumā bija pamatīgi bail, bet samērā ātri jau ar visu aprod, tagad, kad esmu dažas vieglākas izkāpis, jāgaida kad šonedēļ beigsies lietavas un atkal varēs aizbraukt kādā uzkāpt. Vēl baigi daudz palikušas, kuras līdz augusta vidum jāiziet...

ceturtdiena, 2008. gada 10. jūlijs

Salomon skriešanas velns

Salomon šosezon izlaiduši jaunu mugursomu, kuri domāta ilgstošām skriešanas sacīkstēm - Salomon Raid Devil Slab ar 25 litru tilpumu. Galvenā tās atšķirība - mugursoma kļuvusi par mugurvēdersomu un valkājama reizē gan priekšā, gan pakaļā, kā uzskatāmi var novērot bildēs.



Soma paredzēta galvenokārt piedzīvojumu sacīkstēm un dažu simtu kilometru skrējieniem, jo ļoti daudz vietas ierādīts dzeramajiem traukiem (2 pudeles priekšā, ūdens maiss muguras daļā). Tomēr šis izstrādājums varētu būt interesants arī citos gadījumos, kad abas rokas aizņemtas, piemēram, ejot ar trekinga nūjām rokām, kad noņemt somu, lai sameklētu ūdeni vai apmainītu fotoaparāta baterijas vai izņemtu karti vai jebkuru citu lietu ir pietiekoši liela ķēpa.

Esmu redzējis līdzīgus veidojumus un jāatzīst, ka to izskats parasti ir bijis pietiekoši kroplīgs, lai domu par šādas mantas iegādi iznīdētu jau saknē. Salomon dizains izskatās daudz labāk nostrādāts un jādomā, ka priekšas somu iespējams nostiprināt pietiekoši stingri, lai tā nekūļātos. Protams, skaidri arī apjaušamas negatīvās puses - sasvīdušajai mugurai tagad varēs pievienoties sasvīdis vēders un krūtis. No otras puses - šāda kombinācija labi aizvietos vesti.

Cena ASV ir pietiekoši pievilcīgi 80 dolāri, kad nokļūs Eiropā - nav zināms, un kad nokļūs - tad arī cena vairs nebūs patīkama.

Šim produktam eksistē arī 40 litru versija, kura gan neizskatās īpaši pievilcīga.

trešdiena, 2008. gada 9. jūlijs

Jāņu gājiens

Šogad Jāņos sanāca pabūt ārpus Latvijas - sēņu zemē Īrijā, kur laiks ir nemainīgi pretīgs visu cauru gadu. Tā kā Jāņu svinēšanas iespējas šajā vietā ir visai ierobežotas, tad nolēmām doties nakts pārgājienā. Par gājienu izlēmām pietiekoši pēkšņi, piektdienas vakarā (21. jūnijā), ievērojot to, ka visu dienu debesīs novērota ilgi neredzēts fenomens - saule un tā kā laika ziņas nesolīja lietu līdz pat nākamajam rītam, tad, ilgi nedomājot, stundas laikā sastādījām maršrutu un devāmies ceļā. To, ka šajā naktī bija īstie saulgrieži uzzinājām tikai pēc gājiena.

Nebija arī laika īpaši sagatavoties ēdamā ziņā - līdzi ņēmām vakariņām cepto vistu un kartupeļus. Ar pēdējo autobusu aizbraucām uz Dublinas nomali, kur uzsākām gājienu pa Wicklow Way, vienu no garākajām Īrijas takām. Uzkāpjot pirmajā pakalnā pavērās lielisks skats uz naksnīgo Dublinu, gluži kā Holivudas filmās. Bildes, protams, nesanāca.

Dodoties ceļā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Nakts bija lieliska - silta un bez vēja, kaut kas tāds Īrijā nebija piedzīvots. Tā nu lēnām gājām, lai visu paredzēto maršrutu nenoietu pārāk ātri, pirms nāktu pirmais autobuss. Kādā kalna virsotnē uzēdām vistu.

Papardes arī atradās

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Pa ceļam dzirdējām un redzējām visai daudz briežu, kuri pat uzreiz nemuka prom. Tāpat novērojām ragu un nagu slimības perēkli un zemnieku slikto attieksmi pret suņiem, kuri nav pie siksnas.

Te lopi ir inficēti

Suņus - aitu trenkātājus, nošaus

Pirms četriem no rīt, kāpjot nākamajā paugurā, mūs jau sagaidīja lielisks saullēkts, kurš dažādās krāsās turpinājās vismaz stundu vai pusotru. Laikam tas pat bija pirmais Jāņu saullēkts, kuru bija izdevies ieraudzīt - līdz šim visus iepriekšējos biju nogulējis.

Saullēkta sākums/vidus

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Saullēkta beigas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

No rīta ap sešiem, kā solīts laika ziņās, sākās ierastais pretīgais lietus. Tomēr tad jau bijām iznākuši uz ceļa un palika tikai daži kilometri līdz autobusam. Vēl stundu garš brauciens ar autobusu, kura laika pūlējāmies aizmigts, bet tas īsti neizdevās grubuļainā ceļa dēļ. Tā nu Jāņi sanāca gandrīz bez lietus, un nakts laikā nogājām ap 15-17 km.
Pa ceļam uz autobusu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu