trešdiena, 2008. gada 25. jūnijs

742 km pa Jukonu (Yukon River Quest)

Šodien jau desmito reizi pēc kārtas reizi sākas pasaulē garākās ikgadējās kanoe un kajaku sacensības Yukon River Quest - 742 km garumā pa Jukonu (no Vaithorsas līdz Dausonai (abas Kanādā)). Tas nebūtu tik izcili nozīmīgs fakts, ja vien šajās sacīkstēs jau otro reizi nepiedalītos Latvijas pārstāvji, turklāt šogad jau trīs komandas (pilns komandu saraksts). Kopumā sacīkstēs startē 90 komandas, pārsvarā no Ziemeļamerikas.

Nr. 34 - vienvietīgajos kajakos - Andris Stavro
Nr. 54 - kanoe divniekos - Jurijs Seļezņovs, Jevgēņijs Blažēvičs
Nr. 86 - kajaku divniekos - Uģis Gūtmanis, Ilze Plakane

Yukon River Quest distance

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Protams, tās nav vienkāršas sacīkstes. Vispirms jau, viss notiek uz Jukonas, kur tikai dažās vietās ir pieejama nosacīta civilizācija - principā pat izstāšanās ārpus kontrolpunkta Kārmaksā (300 km no starta) ir visai grūts pasākums, jo tad jāsauc glābēju laiva vai helikopters. Protams, visas mantas un laiva jāatstāj upē.

Arī braukšana nav vienkārša, jo pa ceļam ir vairāki šķēršļi, piemēram, 50 km garais Laberžē ezers, kurš slavens ar pēkšņām vētrām un vairākus metrus augstiem viļņiem un kura šķērsošana pa taisno (vairākus km no krasta) nedaudz līdzinās loterijai, jo, sākoties pamatīgam pūtienam, var vairs nepaspēt aizairēt līdz krastam. Tāpat Piecpirkstu krāces. Arī pati Jukona uz sacīkstes beigās sadalās neskaitāmās attekās, kuras savu gultni maina bieži, tādēļ arī GPS un karte var nepalīdzēt.



Sacīkste vidēji aizņem aptuveni 60 stundas (rekords ir 40 stundas) un vairāk, tomēr ir noteikts tikai viens obligāts pārtraukums - 7 stundu garumā Kārmaksā. Tomēr jau šajā punktā - "tikai" 20-30 stundas pēc starta, dalībnieki no laivām nereti tiek izcelti, jo uz savām kājām vairs nav spējīgi pārvietoties. Pēc astoņām atpūtas stundām daži joprojām nav spējīgi staigāt, tādēļ tiek tāpat iecelti laivā atpakaļ. Protams, netrūkst stāstu par gļukiem, kurus negulēšanas dēļ dalībnieki redz, desmit un vairākiem nomestiem svara kilogramiem, kā arī dažādām milzīgās pārslodzes izraisītām traumām. Šādi airējot, tiek patērētas aptuveni 400 kalorijas stundā - tikpat daudz, cik braucot ar divriteni ar ātrumu 20 km/h. Tikai tad jāņem arī vērā, ka katrs YRQ dalībnieks ar "velosipēdu" nobrauc 1200 km praktiski bez apstājas. Kaut nedaudz izgulēties nav iespējams, jo tad nevarētu paspēt iekļauties kontrollaikā (92 stundas).

Izstājušos skaits nav pārāk liels - 2007. gadā no 78 startējušām komandām tikai 16 izstājās. Pārsvarā tādēļ, ka dalībnieki zin uz ko parakstās - nemitīgu sāpi vismaz divu vai trīs dienu garumā.

Līdzi jušana, jaunumu paziņošana un rezultātu apspriešana visu sacīkstes laiku norisināsies laivas.lv, visticamāk šajā diskusijā.

pirmdiena, 2008. gada 16. jūnijs

SPOT glābšanas satelītraidītājs

Pirms pāris mēnešiem ASV parādījās un tagad jau Eiropā pieejama jauna GPS ierīce - SPOT raidītājs, kas ir vienkāršs GPS uztvērējs un satelītraidītājs, domāts tam, lai, spiedīgos apstākļos, spētu vienkāršā veidā glābējiem noraidīt atrašanās koordinātes. Dažu mēnešu laikā tas iemantojis salīdzinoši daudz atzinības un paspējis pat izglābt vairāku cilvēku dzīvības.


SPOT ir vienkāršs, lai ar to varētu darboties pat visgrūtākajās situācijās - kā jau var redzēt, tam ir tikai 4 pogas. No līdzīgiem izstrādājumiem SPOT raidītājs atšķiras ar to, ka ieslēgtā veidā ar vienu bateriju komplektu spēj darboties divas nedēļas (tuvākajiem līdziniekiem tās ir tikai dažas dienas), tas ir viegls (200g), peld ūdenī un iztur pat ļoti sliktus laika apstākļus. Protams, kā jau satelītus izmantojošai ierīcei pieklājas, SPOT nepieciešams atrasties pēc iespējas atklātā vietā, no slēgtas telpas vai zem blīviem koku zariem neko nebūs iespējams noraidīt.

Tātad, divas pamata pogas ir: galvenā, 911 poga, pēc kuras nospiešanas, reizi 5 minūtēs uz glābēju centru Hjūstonā, ASV noraida ierīces īpašnieka koordinātes, kuras tiek uzreiz nodotas tālāk vistuvāk esošajiem glābšanas dienestiem. Ierīce vismaz pagaidām domāta galvenokārt lietošanai ASV, tomēr daži veiksmīgie glābšanas gadījumi citur pasaulē rāda, ka īsā laikā sazināties ar citām valstīm nav īpašu problēmu. Pastāv arī iespēja atsaukt ziņojumu, ja poga nospiesta netīšām - katrā ziņā, dienesti nereaģēs, pirms nebūs saņemti vismaz vairāki palīdzības ziņojumi, kā arī nebūs notikusi sazināšanās ar tuviniekiem vai nozīmētajām kontaktpersonām. Tā nekādā gadījumā nav ātrā palīdzība.

Otra poga - OK poga, pēc nospiešanas noraida koordinātes, kuras tiek publicētas Google Maps kartēs. Un norādītajām kontaktpersonām nosūtīts e-pasts par OK pogas aktivizāciju un links uz karti.

Vēl arī ir HELP poga, izmantojot to, tiek paziņots tuviniekiem vai paziņām, ka noticis negadījums, kas neapdraud dzīvību. Tad nu tiem pašiem paziņām jāizdomā - doties palīgā pašiem vai tomēr palūgt palīdzību policijai.

Protams, tas viss nenotiek par brīvu - kaut arī raidītājs nav pārāk dārgs (199 eiro Eiropā), papildus nepieciešams abonēt vismaz vienu vai vairākus servisa plānus - 99 ASV dolārus gadā maksā 911 pogas abonents, bet vēl 49 USD gadā - iespēja nosūtīt OK ziņojumus. Ir vēl vairāki servisa plāni. Bez tiem šī ierīce nav izmantojama, katrā ziņā, ļoti veiksmīgs biznesa gājiens.

Kaut arī primārā SPOT funkcija ir glābšana, tai jau atrasts labs papildus pielietojums - dažādās ilgstošās sacīkstēs, kur dalībnieku maz un, kur kontrolpunktus izveidot nav iespējams. Piemēram, SPOT plānots izmantot nākamgad plānotajās airēšanas sacīkstēs pa Jukonu (Yukon 1000 Canoe and Kayak race) - 1600 km garumā, kur dalībniekiem tiks sekots ar SPOT palīdzību. Jukonas gadījumā gan izglābšana netiek solīta, jo tik nomaļos apgabalos tās sniegšana var aizņemt pat vairākas dienas.

Arī pirmais gadījums Eiropā, kad veiksmīgi tika izglābts cilvēks notika cita pasākums - TGO Challange ietvaros (vienatnē ar kājām jāšķērso Skotija no Ziemeļjūras uz Atlantijas okeānu), kad vienam no dalībniekiem - Nilam Vinteram (Niels Vinther) kalnos uznāca asu vēdera sāpju lēkme, bet mobilā telefona zonas nebija.

Karte ar Nila Vintera vēsturisko ziņojumu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šai ierīcei netrūkst arī pretinieki, kuri ir nopietni nobažījušies par to, ka vienkārša, lēta un visiem pieejama palīdzības izsaukšanas aparāta esamība varētu iedrošināt lielu skaitu cilvēku uzsākt pārdrošas aktivitātes, kuru sekmīgai novešanai līdz galam viņiem trūkst pieredzes, jebkurā nelaimes gadījumā paļaujoties uz glābējiem. Tas lielākoties satrauc angliski runājošo valstu glābšanas dienestus, kuri ir brīvprātīgi (ASV, Lielbritānija, Jaunzēlande, Dienvidāfrika u.c. valstis) un to galvenais ienākumu avots ir ziedojumi, tādēļ šādi "muļķīgi" un dārgi izsaukumi glābšanas organizācijām izraisa saprotamu sašutumu. Tomēr vismaz pagaidām bažām nav bijis pamata - vismaz SPOT ticis lietots tikai piemērotos brīžos. Anglijas glābšanas dienesti gan bažīgi atzīmē, ka jau vairākus ievērojami pieaug tieši salīdzinoši vienkāršu glābšanas gadījumu skaits, piemēram, cilvēki apmaldās, jo aizmirsuši paņemt karti.

SPOT ierīce man atsauca atmiņā kādu līdzīgu gadījumu - Maiku Hornu, kurš pirms pusotra gada ziemā mēģināja iekarot Ziemeļpolu. Pirms šī ceļojama viņš intervijā National Geographic Adventure stāstīja par paņēmienu ar kādu prombūtnes laikā sazinās ar savu sievu - izmantojot neliela izmēra Argos radiobāku. Tā spēj noraidīt 16 dažādus signālus un tika izstrādāts speciāls katra apzīmējums - sākot ar "Viss kārtībā" un beidzot ar "Nopietna problēma" un pēdējo, Nr.16: "Ekspedīcija pārtraukta, glābējiem nav cerību paspēt. Es mīlu tevi un meitas. Atā"

Signālu Nr. 16 viņš izmantoja tikai vienu reizi, Amazones džungļos 1999. gadā, pēc tam kad viņu sakoda kāda indīga čūska. Ar ziņas sūtīšanu viņš uzreiz nesteidzās, jo cerēja atkopties dažu stundu laikā, tomēr drīz pēc koduma viņš kļuva akls. Divas dienas Maiks gulēja uz paklājiņa, bezspēcīgs, akls, sejai zaudējot jebkādu jušanas spēju. Trešās dienas laikā viņš tomēr ieslēdza radiobāku, jo nodomāja - šī tuneļa galā vairs nav gaismas, ir cauri. Ceturtajā dienā viņš jutās vēl sliktāk, bet viņam sāka atgriezties jušanas spējas. Piektās dienas laikā viņš atguva redzi un spēja jau grīļojoties staigāt...

Laikam nav pamata domāt, ka citi potenciāli glābjamie būs tikpat izturīgi kā Maiks Horns, tomēr ir visai droši paredzams, ka jau tuvākajā nākotnē parādīsies ļoti plašs līdzīgu ierīču klāsts un pietiekoši lēti saikni ar civilizāciju varēs uzturēt pat nomaļākajos nostūros.

piektdiena, 2008. gada 13. jūnijs

Normāls ūdens filtrs

Ūdens filtrus (pārgājieniem paredzētos) līdz šim tiku uzskatījis par bezjēdzīgu izstrādājumu. Samērā neērts, pie tam smags. Pirmo reizi šo aparātu redzēju kādā izbraucienā Rīgas HES apkaimē pirms gadiem astoņiem vai deviņiem, kur izmēģinājām to vai smirdīga purva rāva pēc filtrēšanas nemaitā vēderu. Izrādījās ka nē. Bet to, ka pats filtrs nav nekas parocīgs, atzina arī filtra īpašnieks, kurš šo brīnumu visai drīz mēģināja pārdot (atceros jauna filtra kosmisko cenu - 38 Ls, kas tad bija aptuveni trešā daļa manas algas).

Pārgājienos nevāru arī ūdeni, jo tas prasa daudz laika, bet lai nesaķertu ko nelāgu, nesu līdzi hlora pilienus - divas mazas tūbiņas, ar kurām ūdeni var perfekti attīrīt (tos var arī Ceļotājā nopirkt - saucas Aquamira A+B).

Darbošanās ar pilieniem ir vienkārša - vispirms ūdens traukā vai pudelē iepilina hloru no vienas tūbiņas, tad atšķaidītu fosforskābi no otras tūbiņas. Hlors īsā laikā visu dezinficē. Tomēr, lai nebūtu jādzer dzīvs hlors, nepieciešama fosforskābe - tā pēc pārdesmit minūtēm sāk reaģēt ar pāri palikušo hloru, to likvidējot un pusstundas laikā ir tīrs ūdens bez īpašas piegaršas. Piegarša ir, ja ūdenī bijuši dubļi, aļģes un dzīvi organismi, jo kaut arī tie visi ir beigti un sterili, viņu atliekas nekur nepazūd. Nevar gan teikt, ka arī šis risinājums ir milzonīgi ērts, jo jāskaita pilienu skaits (7 uz 1 litru). Tūbiņu saturs pietiek pārdesmit litriem.

Bet par filtriem turpinot - nesen uzkūlos salīdzinoši jaunajam MSR Hyper Flow filtram, kurš izskatās pēc viena no labākajiem šāda tipa izstrādājumiem, kas tapis šogad. To atzinuši arī Backpackers Magazine, piešķirot šim filtram vienu no pārgājienu industrijas šī gada Oskariem - Editor's Choice Award 2008.

Hyper Flow filtrs ir īpaši viegls (200g), maza izmēra un, pats galvenais, saražo ūdeni ļoti ātri - gandrīz trīs litrus minūtē (citiem - ap 1 līdz 1,5 l/min) un ir viegli izjaucams arī bez speciāliem instrumentiem. Protams ir arī sliktās puses - netīrā ūdenī šis filtrs aizķep ļoti ātri un tad esot ilgi jāņemas ar skalošanu, kurai nepieciešams tīrs ūdens. Lielākajā vairumā apskatu atzīts, ka šis filtrs būs lielisks nelieliem pāris dienu izgājieniem, tomēr sarežģītākās situācijās varētu rasties problēmas, īpaši, ja jāfiltrē dubļi, bet tā jau ir vairāk ASV tuksnešu apgabalu specifika, nevis Eiropā sastopama problēma. Bez tam, aukstumā, slapjam filtram sasalstot, tā membrānas tiek neatgriezeniski saplēstas. Tomēr ziemā ir maz tādu, kas ūdeni pirms dzeršanas neuzvārītu.

Tāds pietiekoši interesants un, iespējams, noderīgs nieks tiem, kuriem nebūs žēl 99 dolāru plus nedaudz par sūtīšanu. Latvijā, protams, 99 Ls, ja vien šis filtrs vispār tiks šeit pārdots. Bet Latvijā kaut ko pirkt pie zemā dolāra kursa ir pasākums, kas domāts īstiem cienītājiem.

otrdiena, 2008. gada 10. jūnijs

Grāmata "Attention All Shipping"

Nesen, esot Dublinā, nežēlīgi labajā lietotu grāmatu veikalā Chapters (visiem iesaku) pa 1 eiro paķēru grāmatu, ko palasīt lidmašīnā. Izrādās, tas bija izcili labs pirkums, viena no pēdējo mēnešu labākajām grāmatām (par ceļojumiem, protams).


Grāmatas autors Čārlijs Konelijs (Charlie Connelly) apbraukā visus Lielbritānijai pieguļošos jūras rajonus, kuri tiek pieminēti Lielbritānijas zvejniekiem un citiem kuģotājiem domātajā laika prognozē, kura tiek pārraidīta četras reizes dienā. Tomēr stāstījums par šīm šķietami garlaicīgajām saliņām un mazajiem ciemateļiem nav sauss un apnīkošs, bet traki dzīvelīgs. Savu braucienu laikā autors arī pabijis īpaši interesantās vietās - piemēram, Sīlandē (Sealand) - vienā no pasaules mazākajām valstīm (oficiāli šī valsts īsti nav atzīta), kura atrodas Temzas grīvā uz diviem betona pāļiem, kuri Lielbritānijas piekrastē palikuši no 2. pasaules kara laikiem, ik pa laikam gan iesaistoties teritoriālos strīdos ar Lielbritāniju. Tā nu autors braukalē ar maziem kuģīšiem un prāmīšiem, ik pa brīdim vētrā apvemjas un starplaikā saistoši apraksta vietējo dzīvi un kultūru - vispār traki interesanti. Pēc grāmatas izlasīšanas uzreiz sakārojās aizbraukt uz dažām no aprakstītajām vietām, īpaši jau Fēru un Šetlandes salām.

pirmdiena, 2008. gada 9. jūnijs

Eclipse Tour uz Kazahstānu

Eclipse Tour ir sešu jauniešu kompānija, kura ar bobikiem vasaras vidū dosies vispirms uz Novosibirsku vērot pilnu pilnu saules aptumsumu, pēc tam uz Kazahstānu apskatīt Baikonuras kosmodromu. Dzīvošana paredzēta maksimāli askētiskos apstākļos. Šim projektam bez mājaslapas ir arī pietiekoši saistošs blogs, kur pašlaik tiek aprakstīta ņemte ar Krievijas vīzām un kurš noteikti vēl interesantāks paliks pēc došanās ceļā 14. jūlijā.


Personīgi mani priecē tas, ka Eclipse Tour, atšķirībā no citiem (Saules Vārti, Āfrikas Josta utjp.), sponsorus meklējot, tēlaini nefantazē, ka brauc svarīgās etnogrāfiskajās un kultūrvēsturiskās ekspedīcijās, kuras neatsveramu labumu cilvēcei desmitiem gadu garumā. Kā arī savus piedzīvojumus blogā neplāno aprakstīt maksimāli skopi, jo vēlāk jāizdod grāmata, tādēļ neko īpaši vairāk par pārdesmit vārdiem "mums iet labi, esam tur un tur" stilā un maza izmēra fotogrāfijām nepublicē.

Kaut arī pašlaik izskatās, ka šim pasākumam ar finansēm īpaši labi neveicas, jācer, ka viss veiksmīgi nokārtosies un vasarā būs ko palasīt.

sestdiena, 2008. gada 7. jūnijs

Mēnesi visas teltis ražos tikai Ķīnas zemesstrīcē cietušajiem

Izrādās, ka ķīnieši pēc nesenās zemestrīces netaisījās gadiem ilgi gaidīt palīdzības sūtījumus no ārvalstīm. Pēc SNEWS ziņām, maijā beigās visām fabrikām Ķīnas teritorijā (neatkarīgi vai tās pieder vietējiem vai ārzemniekiem), kurās ražo teltis, pārgājienu mēbeles vai telšu izejmateriālus, pavēlēts pievērsties speciālu telšu ražošanai (un saražot vismaz 2 miljonus gab.), lai ātrāk nodrošinātu ar pagaidu mājokli vairākus miljonus cietušo.

Lai garantētu, ka rīkojums tiks izpildīts, fabrikās izvietoti kareivji un paredzams, ka šāda telšu ražošana ilgs aptuveni pusotru mēnesi. Esot iespējams, ka līdzīgs rīkojums tiks dots arī guļammaisu ražotājiem. Jāteic, visai efektīva stratēģija.

Ķīnā tiek ražotas gandrīz visu lielāko ceļojumu ekipējuma firmu teltis, tomēr esot visai maza iespēja, ka šī lēmuma sekas drīz atspoguļosies veikalu plauktos, jo pagaidām noliktavās ir pietiekoši lieli krājumi un nebūšot problēmu zaudēto vēlāk "iedzīt". Tomēr jau vismaz viena ASV firma - Slumberjack, jau paziņojusi par pasūtījumu aizkavēšanos.

Via Outdoor Retailer

trešdiena, 2008. gada 4. jūnijs

Pasaules dziļākās alas

Uzgāju nelielu, bet samērā interesantu rakstiņu ar bildēm par pasaules desmit dziļākajām alām. Kā izrādās, visas desmit atrodas Eiropā un dziļākā no tām - Voronja (Voronya Kruber), kura atrodas Abhāzijā un ir 2,1 km dziļa (mērot taisni pa vertikāli) un, ļoti iespējams, ka sniedzas vēl tālāk, jo nav līdz galam izpētīta. Vispār visas alas no šī desmitnieka nav līdz galam izpētītas, līdz ar to, šie skaitļi mainās katru gadu.

Šajās rekordizmēru alās parasti nevar nolaisties pietiekoši vienkārši, parasti nākas līst caur ļoti šaurām spraugām un ik pa laikam nodarboties ar niršanu. Parasti speleologi pavada vairākas dienas, vai pat nedēļas, lai aizkļūtu līdz zemākajam punktam. Samērā interesantas bildes un aprakstus par grieķu ekspedīciju uz Voronju bloga veidā var redzēt šeit.

Voronjas dziļākās vietas shēma

Rakstā par Voronjas iekarošanu, kas pirms gada vai diviem bija publicēts žurnālā Vertikaļnij Mir uzmanība bija pievērsta faktam, ka orientēšanās un dziļuma noteikšana sagādā pietiekoši daudz grūtību, jo GPS šeit nedarbojas, bet parastais altimetrs nav ļoti precīzs instruments. Tāpat visai bieži var sastapt indīgas gāzes un citus labumus, tādēļ speleoloģiju var uzskatīt par samērā interesantu nodarbi. Vienīgi žēl, ka Latvijā tā panīkusi, jo kādreiz padomju laikos bija pietiekoši daudz "alās līdēju" no Latvijas, kuri pārsvarā devās uz PSRS dienvidu republikām - Ukrainu un Gruziju, kurās ir milzums daudzums dziļu alu.

Kad mācījos laikam otrajā klasē, bet māsa pirmajā, vecāki mūs ar māsu paņēma šādā braucienā - mēs gan nolaidāmies tikai aptuveni 10 m dziļā nelielā alā, tomēr iespaidi bija samērā interesanti - galvenokārt tādēļ, ka ieeja alā nebija ļoti plata un jālien bija pašiem saviem spēkiem, tur vecāki palīdzēt nevarēja. Visgrūtākais bija līšana ārā, jo padomju laiku kāju žumāri (ierīce, kura uzlikta uz virves atļauj tikai augšupejošu kustību) samērā labi sprūda uz virvēm un kā jau minēju, jāķepurojas ārā bija tikai pašiem saviem spēkiem.

Tagad lasīju, ka daļa Ukrainas alu ir aizbetonētas, lai neļautu tās izpostīt, jo padomju laikā viss bija vienkāršāk - daudzas Krimas alas atradās padomju armijas bāzu teritorijā un piekļūšanai bija vajadzīgas pārāk daudzas atļaujas. Vēl atceros, ka, atgriežoties civilizācijā pēc augstākminētā divu nedēļu pārgājiena, bija jāiet ap 30 km cauri armijas poligonam un tā kā bijām sīki, bet vecākiem smagas somas, tad cauri iziet dienas laikā nevarējām un nācās tur nakšņot. Mums ar māsu bija interesanti, bet atceros, ka valdīja zināms satraukums par to vai padomju armija nesadomā naktī veikt kādu mācību uzlidojumu var artilērijas treniņus telts apkaimē.

Links via Adventure Blog