piektdiena, 2008. gada 15. februāris

gājiens uz Svēto Salu

Šīs nedēļas nogales izgājiens notika nedaudz uz ziemeļiem - uz vietu pie Skotijas un Anglijas robežas, ko sauc par Svēto Salu (Holy Island) vai Lindisfārnu.


Uz šo un tālākajām bildēm klikšķināt uz bildes, lai palielinātu


Vispirms jau interesanti bija celties sestdien piecos, lai mēģinātu paspēt uz vilcienu sešos no rīta. Vilciens gan bija uzdevumu augstumos un nokavēja aptuveni pusstundu, kas sagādāja papildus problēmu, jo pēc neliela brauciena vilcienā bija paredzēts pārsēsties uz autobusu. Ansvikas miesta dzelzceļa stacija atrodas 5 km no pašas pilsēteles, taču starp vilcienu un autobusu tikai stunda. Pateicoties kavējumam - tikai pusstunda. Tā nu skrējām, mēģinājām stopēt, bet laikam nav daudz tādu, kuri apturētu četriem cilvēkiem. Būtu visu sekmīgi nokavējuši, ja nebūtu uzradies laipns polis, kurš mūs divos piegājienos aizveda uz autobusu pieturu.



Šis autobuss bija tik svarīgs, jo mūsu galamērķis, kā jau minēts, bija sala, turklāt ceļu, kas salu savieno ar cietzemi paisums appludina akurāt divas reizes dienā.



Nebūtu paspējuši uz autobusu - nepaspētu atgriezties pirms paisuma beigām ap diviem dienā un sēdētu uz salas līdz vakaram.



Ceļš uz salu interesants - nebiju redzējis asfaltētu ceļu, kurš regulāri appplūst (ūdens maksimālajā paisumā ir ap pusmetru dziļš). Pa vidu gājēju ceļam uz salu ir divas būdiņas uz pāļiem, kur patverties uzplūdu gadījumā.


Pils, kas atrodas uz salas. Celta, lai aizsargātos no skotiem


Pēc aptuveni 20 pastaigas kilometriem, braucām uz Bamburgu, skatīties citu pili, kas arī izvietota piekrastē. Vispār lielākā daļa piļu ziemeļos tika iekarotas gan no vikingu, gan skotu puses. Vikingi papildus vēl izpostīja klosterus un citus reliģiskus iestādījumus.


Bamburgas pils


To gan tā ātrāk apskatījām, jo vajadzēja steigties uz vietējā miesta krogu izdzert kādu labu alu un noskatīties Velsas - Skotijas regbija spēles beigas. Mums gan labāk patika Velsa, bet to labāk šeit neizrādīt, jo visi pierobežas vietējie juta līdzi zaudētājai Skotijai. Vēl tikai palika murgains 2 stundu brauciens ar pārkurinātu autobusu, kurš apstājās katrā mazākajā pieturā.

trešdiena, 2008. gada 6. februāris

Kļūdas un līķi

Nesen atradu pirms dažiem gadiem paša iztulkotu (tulkošanas iemeslu neatceros), manuprāt, vienu no labākajiem pēdējo gadu Nacionālās Ģeogrāfijas Adventure rakstiem, kas publicēts 2004. gada novembra numurā - par to kādēļ pieredzējuši cilvēki, šajā gadījumā kāpēji, pieļauj šķietami stulbas kļūdas ar nāvējošu iznākumu. Tā autors viens no pazīstamākajiem ASV nelaimes gadījumu eskpertiem - Laurenss Gonzaless (Laurence Gonzales). Neesmu gan profesionāls tulks, tādēļ amerikāņu īsie teikumi latviski skan nedaudz tizli. Šogad arī šī tēma tajā pašā žurnālā ir paturpināta, bet šis raksts ir daudz labāks. Brīdinājums - raksts ir samērā garš.
----
Kad 1994. gada 26. februāra rītā Monro Kūpers un Ēriks Latejs atstāja Hārvardas būdu, laiks Vašingtona kalnā bija salīdzinoši maigs. Temperatūra bija ap mīnus desmit, un virsotnē vēja ātrums bija no 16 līdz 25 metriem sekundē. Tika prognozēts, ka šādi apstākļi saglabāsies līdz nākamajai naktij, un tā kā Kūpers un Latejs nebija plānojuši iet līdz virsotnei, viņi par to nebija satraukušies. Viņi plānoja doties uz augšu pa Hantingtona gravu un kāpt pa gruntsūdeņu radītu ūdenskritumu, pazīstamu arī kā Smailes aiza. Viņi plānoja atgriezties līdz tumsai. Lai iešana būtu vieglāka, mantas viņi atstāja būdā.


Vašingtona kalns

Avots: www.ilv.ucl.ac.be/ILV-US/


Vašingtona kalna atrašanās vieta - aptuveni Ņūhempšīras štata vidusdaļā


Lasīt tālāk/noslēpt tekstu

pirmdiena, 2008. gada 4. februāris

Pastaiga gar Adriāna sienu

Anglijas ziemeļus visu iepriekšēju nedēļu bija pārņēmis kaut kas vētrai līdzīgs - spēcīgs vējš, lietus, sniegs, krusa un citi jaukumi. Uz šosejām apgāztas smagās automašīnas un uz sēkļa uzdzīts prāmis. Izskatās gan, ka vietējie pie tā ir jau sen pieraduši.
Tomēr uz sestdienu viss izskatījās pierimis un varēja doties īsā, bet samērā interesantā izgājienā pa sniegu (kurš te, līdzīgi kā šoziem Latvijā, nav visai bieža parādība) gar Adriāna sienu - kādreizējo Romas impērijas robežu. Mūris gan nav saglabājies pilnībā, drīzāk tā druskas, kas gan ir pietiekoši iespaidīgas.

Zemāk ir dažas bildes no gājiena (klikšķināt uz fotogrāfijām, lai tās palielinātu).

Pati Adriāna siena


Romantiskais Crag Lough ezers un neromantiskais traktors


Pretīgs putenis ar sāpīgu krusu kaut kur pa ceļam


Tipiska ainava šajā apkaimē


Viens no n-tajiem mazajiem žodziņiem pa ceļam