trešdiena, 2008. gada 19. novembris

Rám-szakadék

Lielākā daļa Ungārijas ir bezmaz plakanāka par Latviju. Ja vien nebūtu maza Tatru daļiņa ziemeļos, kalnu te nebūtu vispār. Par laimi, Budapešta ir ziemeļos un pusstundas vilciena brauciena attālumā ir pietiekoši daudz kilometru augstu pauguru. Šeit ir arī divi vienīgie Donavas līkumi kalnu ielokā Ungārijas teritorijā un samērā daudzi militāri pasākumi notikuši tieši šeit, celtas pilis, kronēti karaļi utjp.

Pētot internetu, izrādījās, ka turpat arī atrodas viena no iemīļotākajām ungāru pastaigu vietām - Rám-szakadék (tulkojumā laikam Rám grava). Tā kā visur teikts, ka šis pasākums ir ļoti apmeklētāju iecienīts, tad sestdien pieceļos drausmīgi agri. Laiks ir izcili labs, tikai ar autobusu braucot kalnā, gājiena sākumpunktā, tas kļūst pretīgs - bieza migla un briesmīgi auksts.

Protams, skatu vieta, no kuras var redzēt 10 km attālo Donavu un apkārtējos kalnus ir bezcerīga - var novērot tikai miglas putru uz visām pusēm.

Migla visapkārt

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tā nu eju uz gravu lejā, pa ceļam palīdzot kādam vecākam pārim noorientēties, man nav saprotams, kā jau deviņos no rīta, kad visi normāli cilvēki vēl guļ, var paspēt tik pamatīgi apmaldīties - viņi domā, ka ir citā vietā aptuveni 10 km uz dienvidiem. Tāpat izskatās, ka viņi man īsti netic - paldies, paldies, bet mēs pajautāsim citiem. Kad pūcei aste ziedēs, tad sagaidīsiet citus, bet nu tā jau nav mana darīšana patiesībā.

No pirmā acu uzmetiena slavenā grava ir vilšanās, tādas gravas Latvijā netrūkst - Lorupes grava dalīta aptuveni ar divi. Vēlāk gan izrādās, ka kaut kas interesants jau ir, bet pasākumu sabojā gar malu iedzītās tērauda margas un kāpnes.

Gravā pa vidu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Interesanti paliek vienīgi, kad grava kļūst šaura un iespējams iestigt dubļos. Nu neko jau pārāk sliktu nevar teikt, grava ir nedaudz interesanta ar dažiem nesliktiem ūdenskritumiņiem. Jau nodomāju, ka te trūka tikai cilvēku bars un tur jau viņš nāk. Ejot ārā no gravas, satieku vismaz 150 - 200 cilvēkus un strīpām brauc vēl. Skolēni veselām klasēm, pensionāri, ģimenes ar sunīšiem.

Tagad vēl daži km līdz Donavai. Kā jau rudenī, krastmalā viss slēgts un vientulīgs, visa pieticīgā izklaides industrija gaida nākamo vasaru.

Donavas krasts

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Smukās lapas un beigtie gliemeži

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Vēl kādus km paeju gar Donavas krastu, atrodu daudzus gliemežvākus, dažādus izskalotus mēslus un mumificētu suni (ar skatīšanos uzmanīgi). Tad vēl tikai samērā interesantā miestiņa Szentendre apmeklējums - pat liekas, ka šī ir viena no simpātiskākajām Ungārijas pilsētiņām, turklāt sasniedzama ar piepilsētas vilcienu. Tagad tikai jāapēd drausmīgi taukains un nacionāls kartupeļu rausis un var braukt mājās. Žēl, ka tik agri paliek tumšs.

Skats uz to pašu apkārtni augšas

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Prāmītis turpat

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Ungāru kartupeļu un miltu plācenis - langošs

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

piektdiena, 2008. gada 14. novembris

Lidmašīnu meklēšana kalnos un džungļos

The Washington Post nesen publicēts samērā interesants raksts (vienu reizi var lasīt par brīvu, pēc tam prasīs reģistrāciju, bet tā bezmaksas) par Otrā pasaules karā Āzijā pazudušo lidmašīnu meklēšanu.


Kā izrādās, veicot pārlidojumus pāri Himalajiem, Indijas, Birmas (tagad Mjanma, bet man labāk vecais nosaukums patīk) un Ķīnas teritorijā, kalnos un džungļos nokrita vairāk nekā simts lidmašīnas - kopā aptuveni 1300 cilvēki gāja bojā. Turklāt ASV valdība līdz šim nav pat mēģinājusi neko īpaši meklēt - lidmašīnas tajā laikā krita pārāk bieži, pārsvarā laika apstākļu dēļ, jo apledoja, lidojot pāri augstajiem kalniem. Tā nu rakstā stāstīts par amerikāni Kleitonu Kūlu (Clayton Kuhles), kurš par personīgajiem līdzekļiem Indijā meklē lidmašīnu vrakus, savāc dažas piemiņas lietas, kuras nosūta bojāgājušo tuviniekiem, sīki apraksta vraku atrašanās vietas un visu publicē savā mājas lapā MIA Recoveries. Kopā jau viņš "atklājis" 15 vrakus.

trešdiena, 2008. gada 12. novembris

Cik maksā Everests?

Droši vien, nevienam nav noslēpums, ka ne tikai Kalvītis un Ulmanis, bet arī lielākais vairums Everestā un citos kalnos kāpēju paši saviem spēkiem, bez gidu palīdzības, netiktu nekur un ja arī tiktu, tad turpat augšā vien paliktu.

Pietiekoši bieži interesants ir ne tikai pats kāpiens, bet arī jautājums par to cik katrs ir izdevis par šo pasākumu - Kalvīša gadījumā nav grūti izsecināt, ka viņš par sevis uzmanīšanu šķīrās no dažiem simtiem latu (es te neieskaitu naktsmītnes, ceļu un citus izdevumus), tomēr man ienāca prātā noskaidrot cik par uzkāpšanu Everestā samaksā kāds no tiem simtiem, kuri gidu pakalpojumus izmanto katru gadu un cik ļoti šī summa atšķiras dažādiem kantoriem.

Vispirms jau, par gidiem slikti izteikties būtu grēks, jo tas ir tikpat cienījams amats kā citi un arī gidu klienti nebūtu jāapceļ; vietā ir atcerēties, ka ievērojamākais somu kāpējs Veika Gustavsons (Veikka Gustaffson) un Eda Viestura kāpšanas partneris, kurš pašlaik iekarojis 13 no 14 pasaules augstākajām virsotnēm, pirmo reizi Everestā uzkāpa, maksājot Robam Holam par gida pakalpojumiem. Līdzīgi ar daudziem citiem slaveniem un ne tik slaveniem kāpējiem.


Pēc nelielas rakāšanās internetā, lieliskajā Adventure Blog atradu visu jau gatavu, lieliskā kāpēja un fotogrāfa Alana Arneta (Alan Arnette) sagatavotu un apkopotu labi pārskatāmā tabulā.

Tā nu var lasīt, ka Everests var izmaksāt pat 27 tūkstošus dolāru, bet pazīstamāku gidu gadījumā, pat vairāk nekā 70 tūkstošus. Starpība nav tik vienkārši izprātojama, jo personīgais ekipējums, ceļš un apdrošināšana cenā netiek iekļauts ne vieniem, ne otriem. Parasti šo starpību mēģina skaidrot ar lielāku skaitu pazīstamu un uzticamu Rietumu gidu klātbūtni, nedaudz labāku grupas ekipējumu, firmas reputāciju un zināmu garantiju par iespēju atgriezties dzīvam. Bet te atkal, Himex ar visai parupjo un daudzu kāpēju ne visai ieredzēto Raselu Braisu (Russel Brice), kurš redzēts Discovery seriālā Everest: Beyond the Limit, visus ved strīpām augšā par "nieka" 33 tūkstošiem un viņa ekspedīcijās neviens letāls iznākums nav gadījies. Šeit vēl atceros pirms gada Outside lasīto un visai interesanto aprakstu par Everesta bāzes nometni, kur kādu miljonāru - kalnā kāpēju apkalpoja aptuveni 12 gidi un šerpas.

Citos kalnos cenas ir manāmi mazākas un aptuveni vienādas visiem, par aptuveni 10 - 12 tūkstošiem var uzkāpt arī citā astoņtūkstošniekā (Čo Oiju, Šišapagma vai Broad Peak) un 3 - 8 tūkstošus maksā pārējo kontinentu augstākās virsotnes. 30 tūkstošus maksā Vinsons, bet tas tikai tāpēc, ka ar loģistiku Antarktīdā ir lielas problēmas.


Būtu nenopietni uzreiz secināt, ka kāpjot Everestā, vispirms jau maksā par vārdu. Everests teorētiski nav vieglākais no kalniem, īpaši jau sava augstuma dēļ (8 km augstumā arī dažiem desmitiem metru ir liels svars), pat neraugoties uz "ziloņu taku" esamību. Visai grūti ir salīdzināt cenas objektīvi - lielākajā daļā citu astoņtūkstošnieku būs visai grūti sarunāt kādu gidu, jo iespēja neatgriezties ir pārāk liela. Katrā ziņā, pēc šīgada traģēdijas K2, nav atrodams neviens komerciālais kāpšanas piedāvājums šajā kalnā.

Jāatzīmē būtu, ka iepriekš minētajā lapā apkopotas angliski runājošo gidu cenas. Krievu firmu cenas ir nedaudz lētākas, tomēr šīm cenām ir tendence izlīdzināties. Galu galā, kāpēc prasīt mazāk, ja var paprasīt tikpat cik konkurenti?

Attiecībā uz Latviju, informācija ir paskopa. Nav jau tā, ka gidu nebūtu, tomēr lielākā daļa šādu informāciju savās mājas lapās nepublisko - jāraksta uz e-pastu un tad visu uzzinās. Vien jānovēro, ka arī Latvijas cenām ir tendence palielināties un tās droši vien pietiekoši drīz sasniegs pasaules līmeni; protams, astoņtūkstošniekos gan neviens Latvijas gids neved.

piektdiena, 2008. gada 7. novembris

Kalnu fotogrāfijas

Klāt gada beigas un visi, kam nav slinkums rīko dažāda veida fotogrāfiju konkursus un apkopojumus. Oktobrī braukājot pa internetu, divi bilžu apkopojumi īpaši iespiedās atmiņā:

1. Jana Parnela (Ian Parnell) raksts ar dažām labāk augstkalnu fotogrāfijām. Daudz vairāk pieejamas viņa blogā.


2. National Geographic Adventure neliela ikmēneša izlases bilžu galerija - Sights Unseen


Un tad, protams, austriešu fotogrāfa Hermana Erbera bildīte par ledus kāpšanu. Skudriņas skrien pār kauliem iedomājoties šādu situāciju, kad drausmīgi dārdēdams nogāztos blakus esošs ledus kritums. Pietiekoši neomolīga sajūta bija jau pagājušogad Šamonī, kad nokrita pārsimt metrus tālāk esošs kritums, bet ja šitāds blakus...man aizdomas, ka tur pilnas bikses arī diezgan reālas ir.


Tāpat arī citas viņa bildes ir trakoti iespaidīgas, samērā daudz laika var pavadīt tās šķirstot un žēli nodomājot, ka šogad gan laikam nekur aizbraukt nesanāks.

otrdiena, 2008. gada 4. novembris

Maikla Palina ceļojumi

Pirmo reizi par Maiklu Palinu uzzināju, skatoties Montija Paitona lidojošo cirku neaprakstāmi drausmīgā kvalitātē pa Pizza TV (ja nemaldos, tad LNT priekšvēstnesi). Lumberjack Song un citi Paitonu darinājumi mani uzrunāja tik ļoti, ka vēlāk par dārgu naudu pat iegādājos oriģinālos DVD. Tas gan jau offtopiks.


Tomēr līdz pat pagājušajam gadam nezināju, ka nu jau solīdu vecumu sasniegušais Maikls aizraujas ar ceļošanu BBC ietvaros par saviem braucieniem uzņemot dokumentālās filmas un izdodot grāmatas. Nejauši sanāca vairākas no tām izlasīt un patiesībā tās ir ļoti kvalitatīvas un interesantas. Vispirms jau labi tas, ka grāmatas nav filmu tieši pārstāsti un tajos izmantotās fotogrāfijas nav filmas kadri. Viss teksts rakstīts tieši grāmatai, vietām pat pietiekoši ievērojami atšķiras no filmu scenārija un fotogrāfijas uzņēmis fotogrāfs Bazils Pao tieši grāmatas vajadzībām.

Palins Jāņos Latvijā

Hemingway Adventure - Hemingveja dzīves un ceļojumu vietu apciemošana. Čikāga, Parīze, Spānija, Āfrika, Key West, Kuba un ASV Rietumi. Visas šīs vietas tiek apciemotas aptuveni tādā secībā kā Hemingvejs tajās uzturējās un tā kā Palins pats ir Hemingveja cienītājs, tad stāsts izdevies ļoti labs, turklāt ir interesants arī tādiem Hemingveja necienītājiem kā man.


Himalaya - par ceļojumiem Himalajos 2004. gadā. Tajā tiek aprakstītas 6 Himalaju valstis - Pakistāna, Indija, Nepāla, Ķīna (un Tibeta), Butāna un Bangladeša. Samērā daudzpusīga, jo braukāts tiek gan pa laukiem, gan pilsētām, turklāt autors arī veicis vairākus pārgājienus vairāk nekā 5 km augstumā, kas ir visai cienījams sasniegums viņa 60 gados.


New Europe - 2006. un 2007. gadā veikts brauciens pa jaunajām ES dalībvalstīm un iebraucienu Balkānos, kopumā 21 valsts. Kaut arī tādēļ valstu apraksti nav īpaši gari, tie visi ir sanākuši ļoti saistoši un interesanti. Par Latviju gan tur ir visai maz, bet pietiekami.


Ir arī vēl 2 grāmatas, kuras neesmu paspējis izlasīt - Full Circle (par braucienu apkārt pasaulei), Pole to Pole un Sahara.

Papildus, viens no lielākajiem labumiem ir tāds, ka pilni grāmatu teksti pieejami internetā par brīvu lapā Palinstravels. Lasīšana internetā gan nav samērā ērta un lejupielāde pdf vai jebkurā citā formā nav iespējama, bet dažas nodaļas ieskatam var visai ērti pieveikt.

pirmdiena, 2008. gada 3. novembris

Ugārijas Gaiziņš jeb Kékes

Kaut arī ungāriem klinšu un kalneļu ir krietni vairāk nekā Latvijā, tie nav īpaši augsti un tikai viens pakalns pārsniedz maģisko viena kilometra atzīmi - Kekes. Internetā gan noskaidrojās, ka īsti par kalnu šo pauguru, kuram līdz virsotnei var ērti nokļūt ar automašīnu, uzskatīt nevar, tomēr tā kā tas ir visai netālu no Budapeštas, tad devāmies to apskatīt.

Izbraucām briesmīgi agri, jo dienas paliek īsas un gribējām paspēt kādus 20 km noiet arī kājām. Drausmīgi izbesīja ungāru transporta tieksme mūžīgi kavēt, kas noveda pie tā, ka savienojošais vilciens jau aizgājis un jāgaida papildus stunda. Miestā viens veikals un trīs bāri, bet alu astoņos no rīta vēl negribas. Daži vīriņi, kuri ganās dzertuvju apkaimē gan paspējuši jau pamatīgi iemest.

Tā nu nokļūstam Gyöngyös pilsētelē, kur meklējot autobusu uz starta punktu - miestiņu ar neizrunājamu vārdu, ieraugām mazu bānīti, kurš, kā izrādās, pat drīzumā brauks uz mūs interesējošo ciematu. Pasākums ilgst ap pusstundu un ir visai eksotisks - bānītis, atšķirībā no Alūksnes-Gulbenes līdzinieka, remontu nav ļoti sen redzējis, tādēļ ir daudz interesantāks. Tas nesteidzīgi zvāļojas pa S-veidā izliktajām sliedēm, ar grūtībām apsteidzot gājējus, tomēr mums nav kur steigties un priecājamies par dzeltēt sākušajiem vīnogu laukiem abās pusēs. Jāatzīmē, ka autobuss šo pašu gabalu nobrauc piecās minūtēs.

Bānītis galapunktā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Elegantā bānīša krāsniņa

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Tagad tik jāiet aptuveni 8 km līdz virsotnei un pa ceļam jāpārvar daži simti augstuma metru. Takas ved pa lapām piebirušu mežu, saulīte spīd, viss ir skaists, turklāt ne turpceļā, ne atpakaļceļā nevienu citu cilvēku mežā nesatiekam. Mežā ieraugu ko līdz šim neredzētu - melni dzeltenu salamandru, kas ir visai drosmīgs un izskatīgs rāpulis. Kādu laiku papozē un ielien lapās.

Gājiens pa mežu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Salamandra


Ilgi gaidītā Kekes virsotne gan nepatīkami pārsteidz - tajā gan ir pretīgs suvenīru veikaliņš ar Ķīnā ražotiem standarta draņķīšiem, bet lielāko daļu tā virsotnes aizņem nožogots TV tornis ar milzīgu betona kluci apakšā - viss kopā saucas retranslācijas stacija. Tos Latvijas zaļos, kas uztraucās par mobilā torni Gaiziņkalna tuvumā, laikam ķertu trieka, ieraugot šo monstru. Turpat ir arī slēpošanas trase, kura nav neko stāvāka par Žagarkalnu. Visā kopumā, iespaids ir pretīgs, skats no kalna nav nekāds un vispār jāiet mājās - pēc 2 stundām jau iestājas tumsa. Tā nu ejam lejā, paspējam pat nomaldīties, jo bagātīgajā lapu paklājā grūti saskatīt taku.

Samērā interesants un smuks mežs

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Gājiens pa mežu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu


Atgriežoties atpakaļ, vēl tikai Gyongyos apskate - tūrisma sezona gan galā un pilnīgi viss ir ciet, tādēļ ātri vien nonākam vietējā hamburgeru ēstuvē. Un tad jau atkal aizkavēti vilcieni, kurus gaidot nākas klausīties vietējo jauniešu atraugu konkursā (pavisam pretīgi paliek, kad divi no viņiem sāk arī izpildīt pirdienus). Vienīgais kas vēl interesanti - tā kā šodien ir Helouvīns, tad visi kapi pārpilni ar baltām asterēm un degošām svecītēm, kas tumsā visai labi izskatās.