piektdiena, 2008. gada 23. maijs

Gandrīz 90 km sviests

Nesen atcerējos un nolēmu īsi aprakstīt pirms dažiem gadiem veikto pastaigu - tas laikam bija 2002. gads, aptuveni maijs. Tad mācījos Vācijā, nelielā un samērā neizskatīgā , var pat teikt, nedaudz pretīgā, Austrumvācijas pilsētelē Kotbusā (universitāte tur salīdzinoši laba). Kādu dienu man iešāvās prātā, ka būtu jādodas pastaigā uz aptuveni 120 km attālo Berlīni un, lai interesantāk, jāiet turp bez lielākas atpūtas vai gulēšanas.

Plāns, manuprāt, bija samērā labs - izgāju sestdien pēcpusdienā un cerēju galā nonākt aptuveni pēc 24 - 30 stundām. Kaut arī neticēju, ka noiešu visus 140 kilometrus, kuri mani šķīra no Berlīnes centra, par aptuveni 100 km biju diezgan pārliecināts. Plānoju iet pa velosipēdistu celiņiem un apgādājos ar samērā labu karti (vajadzēja vēl labāku). Sliktākajā gadījumā, plānotais ceļš vairākās vietās pienāca pie dzelzceļa, kur varēju gājienu pārtraukt un atgriezties mājās, jo vilcieni gāja arī naktī. Dažus vērtīgus padomus smēlos no ļoti interesantā Anša Mežuļa raksta par viņa 24 stundu 100km+ gājieniem. Nevaru teikt, ka biju pilnīgs gājienu iesācējs, tajā laikā jau biju piedalījies laikam divās piedzīvojumu sacīkstēs, bet tik garā non-stop gājienā devos pirmoreiz (domāju, ka arī pēdējo). Turklāt skolas laikā ar samērā nožēlojamiem panākumiem trenējos vieglatlētikā, bet tas bija nodrošinājis pasākumam nepieciešamo kāju muskuļu masu.

Gāju nesen pirktajos pārgājienu zābakos, ņēmu līdzi mugursomu, kurā saliku rezerves drēbes, jaku, ēdamos, kā arī visādus nevajadzīgus sūdus un kopā sanāca aptuveni 8-10 kg smaga soma. Vismaz tobrīd man man likās, ka tas nekas daudz nav. Tā nu saulainā pēcpusdienā uzsāku gājienu, pašsajūta - vienkārši lieliska. Kā biju plānojis, reizi divās stundās apstājos, 15 minūtes atpūtos, kaut ko iegrauzu un izdarīju pašu galveno - novilku sasvīdušās zeķes, apžāvēju pēdas un uzvilku sausas zeķes (līdzi bija aptuveni desmit pāri sausu zeķu). Papildus kājas bagātīgi apbārstīju ar talku - tas tādēļ, lai kājas būtu maksimāli sausas - sviedros beržoties pa zābakiem, tulznās var iedzīvoties ārkārtīgi ātri.

Pēc 20 km sapratu, ka laika vecis nav uzdevumu augstumos, jo pamalē brieda pamatīgs negaiss. Tas ātri pārauga nenormālu izmēru mākoņos un sākās viens no pamatīgākajiem negaisiem, kādu esmu piedzīvojis. Aptuveni divas vai vairāk stundas gāza lietus, nepārtraukti spēra un zibināja, tas bija kā ļauns murgs, turklāt nebija pat kur patverties - visai nopietni apsvēru domu iekārtoties gulēt zem kādas biezas egles, vienīgais, ka piemērotu egli nekur neredzēju. Kad negaiss pārgāja, biju izmircis līdz pēdējai vīlītei, tomēr somas saturs bija aptuveni sauss. Līņāt tomēr turpināja. Tā nu gāju, pašsajūta bija laba, tomēr man kļuva skaidrs, ka orientēties nebūs vienkārši - veloceliņu šajā atpūtnieku iecienītajā mežā bija vairāk nekā vajag, bet visai grūti bija atrast pareizos, vairākas reizes jau sanāca noiet dažus liekus kilometrus. Jāpiebilst, ka Šprē mežs nav vienkāršs mežs, bet gan visai īpatnējs veidojums - Šprē upe (Abavas lieluma) aptuveni 40 km garumā sadalās neskaitāmos kanālos un līkumo pa pārpurvotu mežu. Normālus ceļus šajā apgabalā izbūvēja tikai pēc 2. pasaules kara, līdz tam visi vietējie pārvietojās ar laivām. Turklāt šajā apgabalā jau vairāk nekā tūkstoš gadus vēsturiski dzīvo, nevis vācieši, bet sorbi (slāvu tauta) - mazajās pilsētiņās visi uzraksti ir vāciski un sorbiski.


Kanāls Šprē mežā, tādu kanālu tur vairāki desmiti



Divvalodīgie ielu nosaukumi Kotbusā


Lai nu kā, mežs ir ļoti skaists, tomēr takas iet krustām šķērsām un neko nevar saprast. Pamazām iestājās tumsa un izvilku savu pieres lukturi. Mazliet dīvaini, bet tikai pirms sešiem gadiem normāls pieres lukturis maksāja ļoti dārgi (es tādu īsti nevarēju atļauties), tādēļ izmantoju padomju ražojumu - savu vecāku kādreiz speleoģijā (kāpšana alās) izmantoto. Tumsā sapratu, ka nav labi - tagad orientēties kļuva īpaši grūti un gandrīz momentā veicu aptuveni 5 vai 6 kilometru kļūdu. Interesanti bija pa mežu iet naktī - visas takas ved gar kanāliem un kad acis pierada pie tumsas, varēja lampu izslēgt. Tā nu gāju un visās malās dažādi zvēri skraidīja, kvieca, pīkstēja vai arī, man pietuvojoties, plunkšķēdami leca ūdenī. Dažreiz no šiem trokšņiem sabijos, jo plunkšķis, bebram vai nūtrijai ar joni ielecot ūdenī, ir visai skaļš. Ap puspieciem no rīta nonācu Luebben - šeit vismaz pusstundu meklēju pareizo veloceliņu un nespēju to atrast, jo kartes mērogs bija nepietiekams, lai izšķirtu ielas, bet šis miests jau bija samērā liels. Bija jāizšķiras - turpināt iet kaut kur uz dullo vai braukt mājās. Dzestrajā rītausmā, ilgi dīdoties uz vietas, varēja tikai piedzīt kājas un tad vairs nebūtu nekāda izvēle. Tā kā sapratu, ka šo pasākumu pamest pusratā nav prāta darbs, turklāt svētdiena tāpat izķēzīta, nolēmu iet vismaz atpakaļ - ceļu tagad zināju un katrus 500 metrus nebūtu saspringti jādomā pa kuru celiņu doties.


Sarkanais ir reālais noietais (turp un atpakaļ), zilais turpinājums - paredzētais, kas turpinās aiz kartes robežas


Tulznas un sāpes kājās iestājās pēkšņi - kādā brīdī konstatēju, ka nespēju normāli paiet, esmu pārguris līdz nāvei un zābaki nenormāli berž. Man tomēr nebija citas izvēles kā aizklamzāt līdz tuvākajai pilsētiņai - Luebbenau, kur ir tuvākā stacija. Aizvilkos līdz simpātiskā miestiņa centram, kurš, kā jau agrā svētdienas rītā, bija kluss un tukšs. Sēdēju un domāju - pārsvarā par to, ka nespēju pat aiziet 400 metrus līdz stacijai. Tādas visai bezcerīgas domas. Tad ievēroju, vai, precīzāk saodu, ka nupat atvērta vietējā maiznīca - saņēmu spēkus, lai aizietu dažus metrus līdz tai. Viss izskatījās pārāk labi un nespēju atturēties nenopircis zemeņu tortīti (aptuveni puskilogramu smagu). Tortīti apriju dažās minūtēs un pēkšņi jutos labāk. Sapratu, ka ir jāturpina (noieti ap 65 km, palika aptuveni 25 km), bet, ja es turpinātu, tad vairs iespēju izstāties nebūtu - kā jau svētdienā laukos Vācijā, vietējais autobuss nekursē, bet dzelzceļam tuvumā es vairs neatrastos.


Pilsēteles centrs


Patiesību sakot, no nākamajiem divdesmit kilometriem neko neatceros, tikai bezgalīgu murgu un to, ka vienā mirklī uzvilku sandales ar kurām gan paiet bija grūtāk. Laikam gāju arī ar plikām kājām. Atceros tikai to, ka atjēdzos guļam uz soliņa, kur mani modināja kāds vācietis un prasīja vai man nav slikti. Pēc kartes atrados jau Kotbusas pilsētas teritorijā, vēl bija palikuši pieci kilometri, diena saulaina un silta, vispār ideāli. Ja nemaldos, šos atlikušos piecus kilometrus gāju vairāk nekā piecas stundas. Drīz man sākās arī gļuki (no negulēšanas, jo nebiju gulējis arī iepriekšējo nakti, kad mācījos eksāmenam) - visa pasaule palika vienkrāsaina - tāda maigi zaļa un satiku dažus kursabiedrus, pareizāk, viņu virtuālos radiniekus. Tā, omulīgi ar iedomātajiem sarunu biedriem pļāpājot (vēl tagad atceros, ka es viņus skaidri redzēju), vilkos uz mājām - nekad tādā autopilotā vairs neesmu nonācis un laikam nevēlos nonākt. Vēl atceros kā stāvēju pie stadiona un lūkojos uz kopmītņu pusi - palikuši bija aptuveni 200 m. Intereses pēc, uzņēmu laiku - šis ceļš man prasīja 20 minūtes.

Ienācu istabā, iekritu gultā un nogulēju diennakti no vietas. Nākamajā dienā staigāt nespēju - uz vannas istabu aizrāpoju un sāku durstīt tulznas - lielākā uz papēža bija ap 6 cm gara un 2 vai 3 cm plata. Vispār īsti staigāt nespēju visu nākamo nedēļu, kamēr pēdām uzauga jauna āda.

Tomēr gala rezultāts nebija peļams - 23,5 stundās noieti 89 kilometri, galvenais, ka ar pasmagu somu plecos. Domāju, ka ja zinātu ceļu un būtu normāli apavi, būtu pieveicis ap 110-120 km, bet tā arī vairs nesaņēmos gājienu atkārtot. Tas tomēr bija pārāk skarbi.

Kaut arī pasākums bija diezgan briesmīgs, ieguvu ļoti daudz vērtīgu atziņu, kurām vēlāk guvu papildus apstiprinājumu. Galvenās no tām ir:

- zābaki (pat specializēti un ļoti dārgi gājieniem paredzēti) un ilgstošas pastaigas ar tiem siltā laikā ir stulbums (vairāk šajā ierakstā),

- liela mugursoma ir vēl lielāks stulbums, somai jābūt vieglai un tādai, lai tajā var salikt tikai pašu, pašu nepieciešamāko, nevis visu, kas teorētiski var noderēt,

- jauni apavi, lai nez cik ērti liktos, vispirms ir pamatīgi jāievalkā,

- īsiem pasākumiem siltā laikā, rezerves drēbes nav nepieciešamas, vispār koncepts par jebkuru rezervi ir nevajadzīgs, ja plānotais pasākums notiek civilizācijā. Sausumā rezervi nevajag, bet slapjumā viss tāpat ir slapjš,

- nav nekā svarīgāka par sausām pēdām (otra alternatīva, lai pēdu berze ar zeķi nav tik liela, ir pēdas iesmērēt ar vazelīnu),

- īsiem pasākumiem nav vērts ņemt līdzi neko ēdamu - tas viss ir lieks smagums, pietiek ar jau esošajām tauku rezervēm un dažām šokolādēm; ēst var pa ceļam veikalā vai atnākot mājās,

- dažādas neveiksmes ir norma, jācenšas tās veselīgi uztvert,

- gļuki patiesībā bija ļoti forši.

1 komentāri:

Ilva teica...

Varu tikai piekrist atziņām - īpaši par jaunajiem apaviem!