Vētra pār Everestu beidzot ir klāt

15. maijā paredzēta kāpēja Deivida Brīšersa (David Breashers) filmas Vētra pār Everestu (Storm Over Everest) pirmizrāde. Filmā tiek stāstīts par 1996. gada notikumiem uz Everesta, kad vētras laikā gāja bojā astoņi kāpēji.

Pazīstamākā Latvijā izdotā grāmata par šo tēmu ir Džona Krakauera "Retinātā gaisā". Protams, gandrīz katrs izdzīvojušais un aculiecinieks sarakstīja savu grāmatu un vairākas no tām pat nav sliktas, tomēr filmu par šo tēmu nav bijis daudz. Ievērojamākā no tām arī saucas "Retinātā gaisā", tomēr ir lasīts, ka Krakaueram esot kauns, ka viņš tik ātri pārdeva tiesības uz filmu, jo pati filma ir reāls draņķis. Neieteiktu atkārtot manu kļūdu un to skatīties.

Protams, Brīšersa filma nesolās būt draņķīga (viņš arī ir visu laiku ienesīgākās dokumentālās un IMAX filmas "Everests" režisors un 1996. gada notikumu aculiecinieks), jo tajā bez lieliskiem kalnu skatiem ir izdzīvojušo komentāri, no kuriem galvenais ir Beks Vezerss (Beck Weathers), kurš lejupkāpienā tika uzskatīts par mirušu un atstāts sniegā kopā ar citu mirušu kāpēju. Tomēr Beks sniega vētrā, pārdesmit mīnusu salā, gandrīz 8 km augstumā nogulēja visu nakti, pēc tam "atdzīvojās" un spēja nokļūt līdz teltīm. Protams, apsaldējumi bija smagi un viņš zaudēja abas plaukstas un daļu deguna. Katrā ziņā, iespējas izdzīvot šādos apstākļos ir viens pret dažiem miljoniem un nav ziņu, ka šo sniegumu kādam vēl izdevies atkārtot.

Par filmu iepriecinoši ir tas, ka filma paredzēta rādīšanai TV (vispirms jau, protams, ASV kabeļtelevīzijās), tādēļ DVD varētu parādīties samērā ātri.

National Geographic Adventure arī publicēta īsa intervija ar pašu Brīšersu par viņa jauno filmu.

Tagad samērā daudz tiek komentēts, ka pēkšņa vētra varētu nest samērā daudzskaitlīgu letālu iznākumu arī šogad, jo pēc tam, kad tiks atvērts Everests (ap maija vidu, kad beigies olimpiskās lāpas nešana tajā), visi kāpēju simti, kuri gaida kalna pakājē, gāzīsies uz kalna, jo musoni, kas laiku padara nelietojamu, sākas jau jūnija sākumā. Un līdzīgi kā 1996. gada, kad samaksāti 60 000 dolāru par kāpšanu, tad visai maz gribas griezties atpakaļ, pat tad, kad tālumā parādās vētras mākoņi.

Pavasarī gar Adriāna sienu

Nedēļas nogalē sagribējās izstaigāties un tādēļ atkal (viens no iepriekšējiem gājieniem) devos paskatīties uz tuvējo Adriāna sienu. Kursabiedri, kuri bija apsolījuši nākt līdzi, gan uz autobusu neuzradās, jo, visticamāk, izgulēja sesijas beigas svinību sekas. Lai nepiedzīvotu parasto variantu - spēcīgu vēju tieši sejā, pirms braukšanas ļoti rūpīgi iepazinos ar laika prognozi un vilties nenācās - kā vienmēr, pusdienlaikā sacēlās pamatīgs vējš, kurš šoreiz pūta mugurā. Vispār ļoti nesaprotu kā var ilgstoši dzīvot Anglijā - man jau pāris mēnešu laikā ir izveidojies izteikts riebums pret nepārtraukto un spēcīgo vēju un lietu, labi, ka vēl, ka tikai divi mēneši palikuši.

Pēc stundu ilga brauciena izkāpu laukos un izbaudīju klasisku skatu - sarkanu Mini pie tipiskas angļu mājas ļoti uzspodrinātā ciematelī.

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Laukos gan jauki, gaisā jūtams pavasaris, visās malās brēc gan svaigi dzimuši, gan jau nedaudz izauguši jēri, daži pat nav ļoti bailīgi. Ja būtu koki, tad viņiem plauktu lapas, bet viltīgie zemnieki jau sen visu izcirtuši pa tīro.

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šis ejamais posms pat samērā kalnains bija, tā ka dažreiz nācās nedaudz nopūlēties, kāpjot augšup un lejup pa mālainajām nogāzēm. Tā kā esmu izbaudījis kā ir pakrist un slīdēt pa tām lejup, tad šo pieredzi atkārtot negribējās. Laiks pēkšņi nomācās un sākās stiprs lietus, ja būtu jāiet pret vēju un lietu, būtu pretīgi.

Šeit redzamā vieta saucas "Karaļa Artūra aka". Pati aka gan nebija atrodama, droši vien aitas izdzērušas un pieķēzījušas.

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Šāds koku daudzums jau var tikt nosaukts par mežu

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Kādās četrās stundās nogāju ap 20 km, pārvarot aptuveni 550 augstuma metrus. Tā kā laiks bija pretīgs, atcēlu plānus par iešanu tālāk (jo tad būtu jāiet vismaz 15-18 km līdz nākamajam ciemam) un gāju uz autobusu.

Ceļš uz miestu ielejā

Klikšķināt uz bildes, lai palielinātu

Eži pavasarī

Nesen staigājot pa Ežu mājas lapu, ievēroju, ka ievērojami ir papildināta aktīvās atpūtas sadaļa - ja pāris gadus Eži nopietni bija koncentrējušies tikai uz uzņēmumu slaukšanu, tad tagad parādās arī kas fiziskām personām pieejams - velotūres, piedzīvojumu pārgājieni un laivošanas izbraucieni. Iespējams, ka pārāk daudz konkurentu parādījušies, kuriem arī patīk uzņēmumu kolektīva saliedēšanas pasākumu piedāvātā treknā sile. No otras puses, Eži vēl neapgūtās aktīvās atpūtas nišās vienmēr iespraucas vieni no pirmajiem.

Nu vienalga, bet par pārgājieniem runājot, protams, tas viss ir stipri iesācēju līmenim paredzēts, jo distances nav lielas vai pat vidējas. Tātad - ja izgājiens mežā plānots pirmo reizi - nebūs vakarā jānokrīt kā beigtam un jādveš "nekad vairs...". Man pagājušajā vasarā viens Ežu laivošanas pasākums atstāja pat ļoti pozitīvu iespaidu, ja neskaita to, ka "gidi" (tie gan nebija no Ežiem, bet vietējās laivu bāzes) īpaši nespēja orientēties līdzpaņemtajā kartē. Karte gan arī bija nožēlojama - sliktas kvalitātes melnbalta A4 autoceļu atlasa kopija...No otras puses, 5 ls par divu dienu pasākumu arī nav īsti nekāda lielā nauda.

Ežu piedāvātajās laivošanas ekspedīcijās var pieteikties individuāli (jāskatās zem sadaļas "Ežu klubs"), bet pārgājienam gan vajadzēs 5 vai 6 cilvēkus. Par cenām neko nevar saprast, bet domājams, ka nav īpaši dārgi un iespējamas dažādas kombinācijas ar naktsmītnēm, pirtīm utjp.
Laikam jau par daudz izreklamēju.

Lonely Planet intrigas

Pagājušajā nedēļā Lonely Planet piedzīvoja vienu no lielākajiem skandāliem, kad viens no tās Dienvidamerikas autoriem Tomijs Konstams (Tommy Kohnstamm) pirms savas grāmatas Do Travel Writers Go to Hell? (Vai ceļojumu rakstieki nonāk ellē?) iznākšanas, kura paredzēta šodien, rakstā New York Observer un īsā intervijā pazīstamajam žurnālam Outside pastāstīja par ceļvežu "ķēķi" - konkrēti Lonely Planet maksājot maz, tādēļ autori nemaz neapmeklē lielāko daļu vietu, kuras apraksta, turklāt spiesti regulāri bomžoties un nodarboties ar apšaubām aktivitātēm, lai izdzīvotu. Tomijs, lai nopelnītu naudu, Dienvidamerikā esot nedaudz tirgojies ar ripiņām, konkrēti Ecstasy, turklāt Kolumbijas aprakstu esot sacerējis ASV, pašu Kolumbiju neapmeklējot.

Šo stāstu, pareizāk tā daļu par tekstu sacerēšanu neizejot no mājas uzreiz pārķēra lielākās ziņu aģentūras (laikam pat līdz Delfiem arī īsa ziņa nonāca) un uzreiz visi, atceroties par dārgu naudu pirktajos ceļvežos atrastās kļūdas, priecājās, ka beidzot kāds autors ir atzinies. Lonely Planet viedoklis palika tā īsti nenoskaidrots, tomēr arī citi lietas apstākļi tagad vairs nav tik skaidri kā izskatījās.

Kā jau minēts, lielākais tracis tika sacelts tieši par šo Tomija izteikumu:
"Viņi man nemaksāja pietiekoši, lai dotos uz Kolumbiju. Es grāmatu rakstīju Sanfrancisko. Informāciju ieguvu no meitenes ar kuru draudzējos, kura strādāja praksē Kolumbija konsulātā"

Kā izrādās un to intervijā ceļojumu portālam World Hum atzīst arī pats Tomijs, viņam nemaz nebija paredzēts doties uz Kolumbiju - viņa uzdevums bija aktualizēt sadaļu par Kolumbijas vēsturi un kultūru, jo Tomijs ieguvis grādu Latīņamerikas zinībās. Šajā intervijā viņš arī atzīst, ka daži izteikumi esot bijuši neveikla vārdu izvēle un viņš to nožēlojot. Tāpat par visu pārējo - nav jau tik traki, ka daudz kas izdomāts - tur vairāk vainojama sensāciju kāro žurnālistu brīvā notikumu interpretācija un viņa izteikumu izraušana no konteksta.

Pats Lonely Planet vairrākkārt atzina (piemēram, šajā preses relīzē), ka Tomija radītajos tekstos nekādas nepilnības nav konstatētas, turklāt viss attiecas uz vecajiem izdevumiem, kuri vairs netiek drukāti, tomēr kārtības labad viss tiekot pārbaudīts, lai pircējiem nodrošinātu vispilnīgāko informāciju bla bla bla...

Tā nu viss šis publicitātes pasākums būtu pieklājīgi noklusis, ja tas nebūtu aktualizējis ko citu - ceļvežu autoru zemo atalgojumu. Kaut arī Lonely Planet bieži uzsver, ka maksā labāk par pārējiem, tādēļ visi labākie autori strādā pie viņiem, šis notikums lika daudziem esošajiem un bijušajiem (tādu ir vairāk) krietni sarosīties dažādos ceļojumu aprakstnieku forumos. Tā nu atklājās, ka Lonely Planet teiktais nav gluži patiesība - alga ir visai pieticīga, bieži mazāka nekā citās izdevniecībās, turklāt jāstrādā esot pārāk smagi. Vairāki autori raksta, ka parasti cilvēkiem esot priekšstats, ka ceļvežu autori informācijas ievākšanas laikā lieliski izklaidējas - dzīvo pieczvaigžņu viesnīcās, ēd dārgos restorānos (abi pilnībā uz izdevēja rēķina) un laiski zvilnē saulē, ik pa laikam laiski pierakstot piezīmes. Tas neesot pat tuvu patiesībai, jo par darbu parasti maksā noteiktu summu (kas beigās nepārsniedz autora mītnes zemes vidējo mēnešalgu, parasti ASV, Austrālijas vai Lielbritānijas), turklāt par dzīvošanu un ēšanu un visām biļetēm jāmaksā pašam. Tātad, autori dzīvo lētās viesnīcās, lai maksimāli ietaupītu, turklāt no brangajām izklaidēm arī nekas prātīgs nesanāk, jo dienā jāapmeklē vairāki desmiti iestādījumu - viesnīcas, ēstuves, izklaides vietas. Tā esot noskriešanās visu dienu, parasti vairāku mēnešu garumā.

Turklāt lielās izdevniecības nemaz necenšas maksāt vairāk, jo visapkārt ir pilns censoņu, kuri alkst sevi pierādīt pasaulei un kuri vismaz gadu vai divus ir ar mieru dažu dolāru dēļ skriet apkārt puspasaulei, nereti pat pieliekot klāt no personīgās kabatas. Veiksmīgākajiem šo gadu laikā izdodas par sevi ieinteresēt žurnālus, kuri tad arī ir galvenais iztikas avots. Pārējie atgriežas pelēkajā ikdienā. Ieteikums gan visiem rakstniekiem ir viens - neuzticēties ceļvežiem.

Galvenokārt via WrittenRoad

Lasīt tālāk/noslēpt tekstu

Maziņš un spīd (Coghlan's Micro Latern)

Tūrisma nieku lētā gala flagmanis Coghlan's nesen izlaidis ko samērā interesantu - nelielu LED gaismekli.

Tomēr tā nav parastā nejēdzīgu izmēru un svara laterna, kuru tāpat nav jēga nest līdzi, bet gan maza (2 x 5 cm) un viegla (30g) gaismiņa atslēgas piekara veidā. Deg 25-40 stundas, pieejams arī mirkšķināšanas režīms. Izskatās tieši tik liela, lai apgaismotu telti un vakarā dzīvojoties pa telti, nebūtu jāizmanto pieres lukturis, kurš tādam nolūkam nav ērts, jo gaismas stars visu laiku pārvietojas, bet piekārta galvas lampa maisās un apgaismo tikai daļu telts. Micro Latern maksā arī pietiekoši lēti - ap 10 USD. Nebūs žēl pazaudēt vai noslīcināt.

Via Backcountry

Grāmata Blood River (Asiņu upe)

Grāmatas saturs ir pietiekoši vienkāršs - dienvidafrikāņu žurnālists Tims Bačers (Tim Butcher) izbrauc cauri Kongo Demokrātiskajai Republikai ceļojot pa un gar Kongo upes krastiem. Tas tiek veikts 2006. gadā, kad tikko sācies pēdējais un vēl joprojām ilgstošais (pa)miers. Ceļi šajā valstī neeksistē (tagad uzsākta to atjaunošana), jo visa infrastruktūra ir pilnībā izpostīta vairākus gadu desmitu ilgā kara laikā, vienīgā iespēja - dubļainas takas caur džungļiem vairāku tūkstošu kilometru garumā, pa kurām var lēni pārvietoties uz motocikla, protams, vedot visu benzīnu un pārtiku līdzi. Tā nu Tims ar mopēdu, laivām un citiem līdzekļiem ceļo caur valsti. Cita, vēl lielāka problēma, ir daudzās nemiernieku bandas, kurām pamiers ne visai interesē un kuras gandrīz ikvienu sastapto, atkarībā no dzimuma, vai nu vispirms aplaupa, izvaro un nošauj, vai arī vienkārši aplaupa un nošauj. Pa pašu Kongo DR baltie šajā laikā pārvietojās tikai ar helikopteru un autors ir vienīgais, kas šādu attālumu, pēc ilgiem gadiem, ir veicis pa zemi.

Grāmata ir pilna ar saistošiem vēstures faktiem par kolorītiem diktatoriem (brauciens ar īrētu Concorde uz Disnjelendu visai vietējā vadoņa ģimenei vai ikmēneša čarters Parīze - Kinšasa, lai atvestu frizieri. Tas viss, protams, bada laikā). Pats interesantākais ir paša brauciena apraksts dažu mēnešu garumā, kura laikā autors zaudē ap 20 kg svara un sastop dažādus interesantus tipus. Kaut arī sākumā likās, ka grāmata rakstīta ar tādu kā ļoti Rietumniecisku pasaules uztveri - "...pie viņiem tualetēs nav podu, bet ir caurums grīdā...", tad šī sajūta ātri pārgāja un tagad gribas pat visu pārlasīt atkārtoti. Manuprāt, viena no labākajām pēdējo gadu ceļojumu grāmatām. Blood River arī kļuvusi par vienu no lielākajiem 2007. gada bestselleriem Lielbritānijā un domāju, ka tiks tulkota arī latviski.

Piebildīšu, ka 2007. gadā Kongo DR cauri brauca mūsu pašu bāleliņi - autoekspedīcijas Āfrikas Josta 2007 ietvaros. Starp citu, šī ne visai simpātiskā (vismaz man) brauciena Kongo posms ir ļoti nenovērtēts Latvijas publikas acīs, jo līdz pat pagājušā gada vidum uz vienas rokas pirkstiem varēja skaitīt pasākumus, kuru laikā ārzemnieki ir devušies ekspedīcijās pa Kongo DR džungļiem. Latvieši bija vieni no pirmajiem.Šeit ir dažas fotogrāfijas.

Vairāk info par grāmatu ir autora Tima Bačera mājas lapā vai Daily Telegraph rakstā ar bildēm, bet pati grāmata pieejama laikam pat Rozes grāmatnīcās. Un, protams, Amazon (tikai angļu Amazon, jo ASV grāmata iznāks tikai šovasar).

Sporki, knorki, fūni un spleidi

Jau aptuveni otro vai trešo gadu ļoti pozitīvi attiecos pret sporkiem (spork=spoon+fork) - karotes un dakšiņas krustojumu pārgājienos, kuri ir neprātīgi ērti instrumenti, lai vienlīdz parocīgi ēst gan zupu, gan cīsiņus. Turklāt man piederošais titāna izstrādājums, kuru kaut kur dabūju par velti (jo pirkt titāna karoti par dārgu naudu būtu pārāk perversi), ir pietiekoši izturīgs, lai ar to attaisītu pudeles un izmantotu citām vajadzībām.

Lai nedaudz samudžinātu nosaukumus, Piranha savus darinājumus sauc par fūniem

(foon=fork+spoon) un galā iestrādā nelielu karabīnīti fūna pieāķēšanai.

Tomēr tas nav viss, ir arī knorki (knork=knife+fork), kur viena dakšiņas mala ir uzasināta, lai to varētu izmantot kā nazi. Kā raksta ražotāji, šī ideja radusies picas ēšanas laikā, kad Maiks Millers saprata cik neērti ir griezt picu ar nazi, bet pēc tam vēl meklēt dakšiņu. Pirmais, ko es iedomātos attiecībā uz šada instrumenta lietošanu, ir pamatīgi sagriezts vaigs un mēle, tomēr lietotāji apgalvo, ka knorka mala neesot tik asa, lai ar to varētu sagriezties.

Tomēr kāpēc visu to vēl vairāk apvienot vienā instrumentā? Var, un to nosaukt par splaidu (splayd).

Katrā ziņā, inovācijas attīstās visos virzienos arī galda piederumu sfērā. Jācer, ka nākamā fāze būs labi aizmirsts vecais - ēšana ar pirkstiem.

Lasīt tālāk/noslēpt tekstu

Gūgles kartēm tagad augstuma līnijas

Tagad Gūgles kartēm ar Terrain (latviski Apgabala) skatu ir pievienotas augstuma līnijas. Pašas kartes gan vēl nav pietiekoši detalizētas, lai šīs kartes varētu izmantot pārgājieniem, turklāt augstuma līnijas ir tikai katrus 100 metrus, bet gan jau tās tiks vēl uzlabotas.

Tāpat arī no 1. aprīļa braukšanas norādījumus iespējams importēt Garmin GPS ierīcēs. Pagaidām gan tas iespējams tikai Google Maps angliskajā versijā, izmantojot "Send To" pogu, laikam latviski šī iespēja vēl nav pārtulkota.

Katrā ziņā, jācer, ka jau pēc dažiem gadiem jau vairs papīra kartes pirkt nevajadzēs un visu varēs iegūt pa tiešo no Gūgles tantes.

Daļa via Backcountry